Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šī gada Zinātnieku naktī, kas bija veltīta tieši ūdens tematikai, muzeju apmeklēja vairāk nekā 121 cilvēks, liecina ieraksts tā viesu grāmatā.

Muzejs – viena cilvēka mūža darbs
Par to, ka šāds muzejs Ādažu novadā pastāv, ir jāpateicas pērn mūžībā aizgājušajam Imantam Jākubsonam, kurš to dibināja tālajā 1988. gadā. Kā zina stāstīt muzeja gids Pauls Timrots, pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā tieši I. Jākubsons, kurš tolaik strādāja ūdensapgādes sistēmā, iestājās par to, lai vecā katlumāja, kur pašlaik atrodas muzejs, netiktu nojaukta, kā sākotnēji bija plānots.

"Māju jaucam nost, bet visas senās mašīnas nododam lūžņos, jo tās nevienam nav vajadzīgas! Tāds toreiz bija uzstādījums no atbildīgajām institūcijām. Tieši Imanta izpratnes par lietām dēļ šī nojaukšana tika apturēta, un jau 1988. gadā tika izveidots muzejs," stāsta P. Timrots. Lai gan I. Jākubsons jau bija krietnā vecumā, līdz pat 2010. gadam tieši viņš bija galvenais muzeja krājuma veidotājs un materiālu vācējs.

Nekādi pakaļdarinājumi. Tikai oriģināli!
"Mēs lepojamies, ka visi apskatāmie objekti ir oriģināli. Nekas nav atjaunots, viss ir autentisks, pat koka caurules, kuras ūdensapgādē tika izmantotas pirms vairākiem gadsimtiem," zina stāstīt muzeja gids. Viņš norāda, ka 98 procentus materiālu ir savācis un apkopojis tieši tā dibinātājs. Muzeja eksponāti savākti laika gaitā, bet lielās tvaika mašīnas te jau sabijušas aptuveni 100 gadus. 

No koka caurulēm līdz jaudīgām tvaika mašīnām
Centralizēta ūdens apgāde Rīgā sāk parādīties 1620. gadā, liecina vēstures arhīvi. "Tajā laikā tā saucamajā smilšu grāvī, kas pašlaik zināms kā pilsētas kanāls, starp Bastejkalnu un Brīvības pieminekli, toreiz kalpoja kā vaļņu aizsardzības grāvis. Šajā vietā tika izveidota pirmā ūdens ņemšanas vieta. Bija vienkārši virszemes sūkņi, kuriem bija liela koka platforma, iejūgti zirgi, kuri staigāja pa riņķi, tā darbinot virzuļsūkņu mehānismu," stāsta P. Timrots.

Kā cauruļvadi tajā laikā tiek izmantoti izgrebti priežu stumbri. Viens šāds cauruļvads bija aptuveni sešus metrus garš. Muzejā apskatāmais eksemplārs atrasts pagājušā gadsimta vidū, kad vecpilsētā notika infrastruktūras uzlabošana. "Daudziem rodas jautājums, kā koks tik ilgi saglabājās. Pirms četriem simtiem gadu Rīga bija daudz zemāka, tādēļ liekot pa virsu arvien jaunas kārtas, kultūrslānī ir saglabājušies daudz vērtīgu arheoloģisko priekšmetu," spriež gids.

Taču muzeja lepnums ir autentiskās tvaika mašīnas, kā arī čuguna sifonvadi un spiedvadi. Tie pagājuša gadsimta sākumā izgatavoti tepat Rīgā, Felzera un mašīnbūves rūpnīcā. Tāpat apmeklētājiem ir iespēja aplūkot R. Poles mašīnbūves rūpnīcā izgatavotos tvaika katlus. Muzejā autentisks ir viss, pat flīzes, pa kurām staigā apmeklētāji, ir vairāk nekā 100 gadus vecas.

Starp milzīgajām tvaika mašīnām un katliem, muzejā ir arī kāds interesants skapis ar daudzām atvilktnēm. Tajā alfabēta secībā saliktas kartītes ar ielu nosaukumiem un uzvārdiem. Tās glabā informāciju par maksājumiem par ūdeni. "Varētu likties, ka tas ir kaut kas ļoti sens, taču pēdējais ieraksts kartītēs veikts 1994. gadā. Arī šis skapis gandrīz nonāca atkritumos, bet, tā kā mums bija brīva siena, tas nonāca muzejā," stāsta P. Timrots.

Tuvu Rīgai, bet nezināms
Lai gan muzejs atrodas netālu no Rīgas un tajā glabājās vērtīgas liecības par ūdensapgādi Rīgā un tās apkaimē cauri gadsimtiem, tūristi šeit iegriežas reti. "Vienkārši trūkst informācijas. Ir cilvēki, kuri dzīvo tepat Baltezerā un pat nezina, ka šeit ir tāds muzejs," nosaka P. Timrots. Viņš gan cer, ka kādreiz situācija mainīsies, jo apskatīt ir ko.

"Kad šīs tvaika mašīnas izslēdza, tās vēl bija darba kārtībā. Tā ka, ja būtu līdzekļi, vismaz vienu no tām apmeklētājiem par prieku varētu arī iedarbināt. Jo viena lieta, kad tev stāsta, ka tas ir tā un tā, bet otra lieta ir to visu redzēt. Taču tam vajag naudu. Pašlaik mums tādas nav," skumji nosaka muzeja gids.