"Baravikas vienmēr ir numur viens. Cits jautājums – vai izdodas tās atrast?" piebilst I. Dāniele. Sēņu topa otrajā vietā pētniece ierindo gailenes, bet trešo vietu atstāj katra sēņotāja improvizācijai. "Skatot attēlus, kas parādās sociālajos tīklos, jāsecina, ka šogad vietām atrasts gan daudz baraviku, gan daudz citu beku," norāda pētniece.
Bieži sēņotāji paejot garām daudzām vērtīgām sēnēm, kuras būtu "pelnījušas" nogriešanu. "Biežāk gan garām iešana saistīta ar nezināšanu. Jebkurā gadījumā ir vērts apskatīties, nofotografēt, pamazām apgūt. Apskatīt der katru, bet ēst gan vajadzētu tikai tās sēnes, ko labi pazīst." Mežā varot arī vienkārši priecāties par sēņu skaistumu un dažādību, nav obligāti sēnes uzskatīt tikai par notiesāšanai paredzētām.
Vairums sēņotāju par noliekšanās vērtu neuzskata bieži sastopamo čigāneni, ko mēdz dēvēt par Latvijas šampinjonu. "Apzīmējums "šampinjons" vispār ir kļūda, jo franču valodā tas nozīmē vienkārši "sēne" (champignon). Šāds apzīmējums čigānenei, visticamāk, aizgūts no krievu valodas, kur viens no čigānenes nosaukumiem ir "meža šampinjons". Latvijā ir daudzas atmateņu savvaļas sugas, drīzāk tās ir Latvijas šampinjoni – atmatenes atrodamas arī veikalu plauktos," skaidro I. Dāniele.
"Neesam aizgājuši tik tālu no dabas, kā šur un tur Eiropā," pētniece atrod iemeslu, kāpēc Latvijā sēņošana ir sava veida nacionālais sporta veids. I. Dāniele nelepojas ar atrastu lielizmēra ēdamo sēņu trofejām, viņas vērtīgākie ieguvumi ir retumi. "Tāpat kā kurpniekam nav kurpju, man nekad nav sēņu ziemai," smej pētniece. Tā Kazdangas parkā šovasar atrasta Latvijā jauna beku suga – Melnējošā beka, kas griezuma vietā izteikti zilē un melnē. Tā ir ēdama, bet mūsu valstī, visticamāk, šo retumu neviens vēl nav nogaršojis.
Sēņotāju Pierīgas mežos ir ka biezs, tie bariem izsprūk no Rīgas un ķemmē apkaimes mežus. Lai arī degviela nesatur tik daudz smago metālu kā, piemēram, padomju laikā, tomēr pret vides piesārņojumu uzņēmīgās sēnes, kas aug tuvu lielceļiem vai netālu no rūpnīcām, lasīt nav ieteicams.
Saprāta robežās intensīva sēņošana mežam ļaunumu nenodarot. "Nolasot sēnes, sēņotne tiek provocēta veidot jaunus augļķermeņus, lai izpildītu sēnes galveno uzdevumu – izsēt sporas. Tiesa, baravikām varētu nepatikt nostaigātas vietas. Svarīgāk – lai meži saglabātos. Ja mežus izcirtīs, vienīgās sēnes, ko varēsim atrast, būs koksnes atlieku noārdītāji. Tikpat būtiski ir saprast – ko esi atnesis uz mežu, to nes atpakaļ – tukšām pudelēm un citai drazai mežā nav vietas," aizrāda I. Dāniele.
Iepriekš:
Aptauja Ādažos: Vai sēņošanas sezona atklāta?