Zāģēju, līmēju un krāsoju attīstošās rotaļlietas
Mūsu pirmajai meitiņai zīdaiņa vecumā bija diatēze. Izmēģinājām gan radinieku padomus, gan mediķu izrakstītus līdzekļus, bet bez panākumiem. Toreiz ļoti daudz domāju, kā bērnam palīdzēt, tāpēc manu uzmanību piesaistīja krievu pediatra Borisa Ņikitina grāmata, ko pamanīju kādā tirgotavā Rīgas dzelzceļa stacijā. Tā bija par bērna kopšanu pirmajā dzīves gadā. Paņēmu to, sāku šķirstīt un izlasīju, ka arī viņa bērniem bijusi diatēze un no tās atbrīvoties palīdzējusi bērna ādas norūdīšana. Es nopirku šo grāmatu, bet vēlāk izlasīju arī visas citas viņa grāmatas, kurās atradu ļoti daudz vērtīgu padomu par bērnu audzināšanu.
Mūsu pirmie trīs bērni piedzima ar divu gadu starpību. Es biju bezdarbnieks, tādēļ bija laiks ar viņiem nodarboties. Pateicoties Borisa Ņikitina ieteikumiem, es bērniem izgatavoju rotaļlietas, kas attīsta loģisko domāšanu un prasmi kombinēt. Pēc autora dotajiem paraugiem es tās gan izzāģēju, gan gatavoju no kartona un krāsoju ar akrila krāsām. Toreiz televizora mums nebija un bērni labprāt spēlējās ar manis gatavotajām rotaļlietām.
Kad mūsu pirmie trīs bērni sāka iet bērnudārzā, audzinātājas priecājās, ka viņiem patīk rotaļāties un ka mūsu bērni labprāt komunicē ar citiem mazuļiem. Audzinātājas bija novērojušas, ka tie bērni, kuru mājās ir televizors, atnāk uz dārziņu un sēž kā mazi lāčuki. Viņi neko negrib, viņi neklausās, un viņus nekas neinteresē, jo audzinātajai ir grūti konkurēt ar multenīšu varoņiem un reklāmām, kurās ir fona mūzika, spraigs sižets un spilgti, krāsaini tēli.
Televizors un dators bērnam nav uzticami sabiedrotie
Kad arī mūsu mājās parādījās televizors, sākumā notika šādas lietas. Ja bērns dzirdēja, ka pārraidē saka: "Zvani tūlīt!", viņš steidzās pie telefona. Es sašutis jautāju: "Ko tu dari!?" – "Tur saka, ka jāzvana," viņš man atbild. Labi, ka numurs bija garš un meita vēl maziņa, tāpēc sajauca ekrānā redzamos deviņus ciparus. Līdzīgi notika ar Eirovīzijas koncertiem – bērni sadalīja, kurš par kurām dziesmām balsos. Tas, ka viņiem pasaka "Paldies par zvanu!", radīja sajūtu, ka viņi komunicē ar konkursa rīkotājiem. Toreiz aptvēru, cik tieši bērni uztver visu, ko viņiem saka no ekrāna. Šodien tas pats notiek arī ar datoru.
Bērniem ir tāds seriāls par superpuiku Benu. Viņam uz rokas ir pulkstenis, no kura lien ārā briesmoņi, un viņš var pārvērsties, par kādu briesmoni grib. Acis iepletu, kad šo Benu ar maģisko pulksteni ieraudzīju uz bērniem domātā Adventes kalendāra, kurā iekšā bija 24 šokolādes. Šajā interneta vietnē var lasīt arī par citiem dīvainiem simboliem, kas piesaista uzmanību un paliek prātā. Piemēram, tā sauktajiem noplēstajiem plakātiem, kuros redzam vīrieti ar putekļu sūcēju un sieviešu svārkiem. Vizuālie attēli televīzijā, video, reklāmās ir pilni ar detaļām, kuras ne vienmēr apzināti nofiksējam, bet kas iedarbojas uz mūsu un vēl jo vairāk bērnu apziņu ar konkrētu nolūku. Jautājums ir, vai tas mūsu bērniem nāk par labu.
Runājot par bērnu drošību, jāteic, ka šodien ienaidnieks nav redzams, tāpēc ir ļoti grūti pasargāt bērnus no garīgajām negācijām, kas viņu apziņā tiek iepludinātas ar šķietami nevainīgiem, bet ļoti viltīgiem paņēmieniem.
Par bērna fizisko un psiholoģisko drošību
Mazotnē bērnam ir jāiemāca izsargāties no uguns un ūdens. Kopā ar bērnu esot pie ugunskura, pediatrs Boriss Ņikitins iesaka pielikt mazuļa pirkstiņu pie karsta zariņa. Tad viņš zinās, kas ir uguns un nekad vairs nelīdīs pie ugunskura. Tas pats attiecas uz peldēšanu un norūdīšanos.
Vienu brīdi, pārceļoties uz jauno dzīvokli, mums mājās nebija karstā ūdens. Sākumā jutām diskomfortu un bērni pačinkstēja, bet pēc tam pierada un sāka mazgāties. Turklāt bērniem beidzās iesnas un viņi ziemā mazāk slimoja.
Paaugoties bērniem ir vajadzīgs tēva atbalsts, līdz viņi iemācās būt droši un pastāvēt par sevi rotaļu laukumā. Es vienmēr ņēmu līdzi grāmatu vai kādu sporta rīku, lai bērni būtu manā redzeslokā un arī es laiku svaigā gaisā pavadītu lietderīgi.
Esot kopā ar citiem cilvēkiem, bērniem ir vajadzīgs ne vien fiziskais, bet arī psiholoģiskais atbalsts. Nedrīkst pieļaut, ka uz bērnu kāds kliedz un izgāž savu slikto garastāvokli. Uzskatu, ka pat tad, ja kāds no tuviniekiem mēdz pacelt balsi, ir jānostājas bērna pusē, nevis mīļā miera labad jāpaklusē. Nākamajā reizē bērns pie tēva vairs nenāks, jo redzēs, ka tētis viņu neaizstāv, tāpēc ar viņu nav vērts runāt.
Bērni tiecas būt patstāvīgi
Lasot vērojumus par Āfriku, kur bērns mātei līdz diviem gadiem ir piesiets uz muguras, uzzināju, ka pēc diviem gadiem viņam to vairs negribas. Viņš nokāpj un negrib vairs sēdēt mātes klēpī. Bet tas, kuru māte auklējusi tikai pa īsam brīdim, pat līdz desmit gadiem lien klēpī.
Līdzīga ir arī mūsu pieredze ar vecāko meitu. Zīdaiņa vecumā viņai bija alerģija, tāpēc viņa divus gadus vārda tiešā nozīmē dzīvoja mammai pa rokām. Taču pēc tam meita ļoti ātri kļuva patstāvīga. Viņa piektajā klasē iestājās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā Rīgā un no Zvejniekciema pārcēlās dzīvot uz kopmītni galvaspilsētā.
Pēc piektās klases viņa pa vasaras brīvdienām pati sameklēja darbu Zvejniekciemā. Viņa bija izdomājusi, ka varētu mācīt spēlēt vijoli, tāpēc sarunāja ar savu skolotāju un atrada bērnus, kuriem ir vajadzīgas papildu nodarbības, un pasniedza tās par 50 santīmiem stundā. Nedaudz vēlāk, kad viņai bija vajadzīga nauda vasaras nometnei vai jaunai kleitai, viņa Vecrīgā uz Vaļņu ielas tikmēr spēlēja vijoli, kamēr viņai tie 10, 20 vai 30 lati sabira vijoles futlārī.
Pēc 9. klases mūsu vecākā meita viena pati aizbrauca mācīties vijoļspēli uz Franciju un piepelnījās, strādājot par auklīti. Šogad viņa sāka vijoļspēles studijas Francijas augstskolā un strādā par optometristi, jo kādas meitenes mātei acu ārstei vajadzēja palīgu, kas ar aparātu nosaka dioptrijas. Medicīnas izglītība šim nolūkam nav vajadzīga, jo tas ir precīzs tehnisks darbs – ir jāsafokusē divi stikliņi, jānosaka dioptrijas un jānospiež poga drukāt. Un viņa pelna 150 eiro dienā.
Es tiešām apbrīnoju viņas spēju redzēt iespējas un uzdrīkstēties un klusībā esmu lepns, ka, neraugoties uz mūsu atbalstu, meita ar visu, ko viņai vajag, pati lieliski prot tikt galā. Jaunākajiem bērniem, kuri ir skolnieki, tostarp pastarītim, kurš vēl apmeklē bērnudārzu, vecākā māsa ir lielisks piemērs, uz ko tiekties.
Iepriekš:
Vai mums vajadzētu svinēt arī Tēva dienu?