Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šis Bībeles citāts lieliski reprezentē tēva kā primārās autoritātes lomu jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu. Taču sociālās, ekonomiskās un politiskās norises sabiedrībā 20. gadsimtā ietekmējušas arī tēva lomu un vietu ģimenē. Likumsakarīgi, ka tas sev līdzi nesis izmaiņas arī ģimenes struktūrā.

Daļa atbildības jāuzņemas arī psihologiem, kuri pārāk lielu uzmanību bērna attīstībā pievērš mātes lomai, un pārāk mazu uzsvaru liek tēvam. Ja analizējam līdz šim psihologu veiktos pētījumus par bērna attīstību ietekmējošajiem faktoriem, tad plaši un no dažādiem aspektiem iztirzāta mātes loma, bet par tēvu psihologi ir piemirsuši. Lūk, viens piemērs: tika veikts pētījums, kurā tika pētīta vecāku ietekme uz bērna attīstību. Zīmīgi, ka no diviem tūkstošiem aptaujāto nebija neviena tēva. Tikai mātes.

Likumsakarīgi, šeit var jautāt, vai tas nozīmē, ka vīrieši neiesaistās bērna audzināšanā? Vai mūsdienu tēvi tiešām vairs neēd skābās vīnogas, lai bērniem paliek tikai saldās? To tad uzņēmušās mātes, lai gan sākotnēji tā nemaz nebija. Tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados psihologi sāka atcerēties par tēvu. Sākotnēji tika pētītas tēvu un dēlu savstarpējās attiecības. Tas bija laiks, kad es kā jauna studente sāku rakstīt savu doktora disertāciju, pētot tieši to. Man un arī šim virzienam par laimi, pētījums deva pozitīvus rezultātus, proti, to, ka tēvam ir ne mazāka loma kā mātei bērna attīstībā. Vēl vairāk, tieši tēvs ir tas, kurš bērnam sniedz priekšstatu par morālajām vērtībām, kuras tas izaugot realizē savā dzīvē. Šis pētījums man ļāva aizstāvēt savu doktora grādu, taču diemžēl tas neradīja nekādu satricinājumu psihologu kopienā, kas liktu daudz vairāk pievērst uzmanību tēva lomai, jo pašlaik psihologu pētījumos tēva loma uz bērna attīstību tiek definēta kā "citi ietekmējošie faktori", nemaz neizšķirot to atsevišķi, līdzīgi kā tas ir mātes gadījumā.

Taču tas gluži tā nav. Lai gan tēvs nav tas, kurš laiž to pasaulē un pirms tam deviņus mēnešus nēsā zem sirds, viņa ietekme uz savas atvases kā personības veidošanos, ir nenovērtējama. Cerību vieš modernie pētījumi. To rezultāti pierāda, ka situācijās, ka bērns sajūt ne tikai māti, bet arī tēvu jau no dzimšanas brīža, visticamāk, viņš augot jutīsies daudz aizsargātāks un emocionāli drošāks. Tas savukārt nozīmē spēju veiksmīgāk socializēties sabiedrībā. Liela ietekme ir arī tam, kā un cik bieži bērns ar tēvu pavada divatā, piemēram, dažādās rotaļās. Tieši šīs aktivitātes ir ļoti nozīmīgas tajā, lai bērns veiksmīgāk apgūtu, kā kontrolēt savas emocijas un arī uzvedību.

Kā tad īsti ir pašlaik?
Jaunākie pētījumi pierāda, ka tēvam ir tikpat liela loma bērna attīstības sekmēšanā kā mātei. Tēvs ir bērnu balsts un morālais paraugs, kam sekot. Par spīti tam, joprojām pastāv šī plaisa starp pētījumiem un sabiedrisko domu ietekmējošajiem līdzekļiem. Piemēram, bērnu grāmatiņās daudz biežāk tiek minēta mamma, nevis abi vecāki vienlīdzīgās pozīcijās. Tēvi joprojām ir tādi "otršķirīgie pilsoņi" (second class citizens) šajā visā pasaulē. Un šo priekšstatu nemaz nav tik viegli mainīt.

Tādēļ mana atbilde uz jautājumu, vai svinēt Tēva dienu, ir pozitīva. Jo abi vecāki bērnam ir vienlīdz svarīgi, tāpēc, ja ir Mātes diena, ir jābūt arī Tēva dienai. Tas būtu tikai godīgi.

Rakstu angļu valodā iespējams izlasīt šeit. 
Autores akadēmisko un pētniecisko biogrāfiju skatīt šeit. 

Iepriekš:
Rakstniece Andra Manfelde un 14. jūnijs: "Vīrietī no dabas ir ielikts kaut kas autoritatīvs..."