Grāmatā var uzzināt arī par vienu no vissensacionālākajiem notikumiem dzejnieka biogrāfijā, par kuru sakrājušās ļoti pretrunīgas atmiņas un pretrunīgi vērtējumi, – dzejnieka talanta cienītāju dāvinātā ēzeļa parādīšanos Murjāņos.
Šeit bija Imanta mazais pastaigu loks, šis, līdz Tilgaļiem un pat Sunīšiem, – lielais, līdzpaņemtajās Murjāņu kartēs un plānos rāda grāmatas autors. Daba kā pie zeltraču pilsētas Jukonas upes krastā Klondaikā – viņš vērtē Lojas upes brīnumaino ieleju. Virs Plaisalas, kurā karalaikā slēpušies bēgļi, stāvā kā egle smilšakmens klintsbluķī stāv Ziedoņa namiņš.
Kā baznīca – klints, egļu augstienes un dzejnieka savulaik izsapņotais tikpat stāvais niedru jumts. Kādā fonda "Viegli" improvizētā koncertā klints pakājē Lojas vilnīšos pirms dažiem gadiem valsi dejojusi fonda izveidotāja Žaneta Jaunzeme-Grende, tolaik vēl nebūdama kultūras ministre.
Puskailas meitenes ar slīmestiem
Aivars Berķis izstaigājis senās kaimiņu mājas, arhīvos aizracies līdz lībiešu vadoņa Kaupo novada pirmsākumiem. Grāmatā ir tikai lāses no plašās informācijas krūkas, ko apkopojis autors. Lojas un Gaujas sateci dziļajā gravā ar klintīm A. Berķis sarunas laikā dēvē par azoti. "Ja tu pilsētā vari būt viens un atslēgties no visa, tu esi laimīgs. Ja nevari, tad tev ir vajadzīgi tādi Murjāņi. [..] Kaut kas no Dieva iedabas, dievdaba," I. Ziedonis savulaik teicis viņa "Rakstu" sastādītājai Andrai Konstei.
Murjāņos jau bija izveidojies tāds kā inteliģences centrs, tāpēc nav brīnums, ka tas pats ar savu spēku pievilka arī I. Ziedoni. Komponists Emīls Dārziņš, teātra skatuves un kino zvaigznes Vija Artmane, Ērika Ferda un Harijs Liepiņš, rakstniece Regīna Ezera ar meitām. Murjāņos dzīvoja arī toreizējais Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Alberts Jansons. I. Ziedonis kopā ar mīļoto Auķi, kā viņš tika saucis dzīvesbiedri Ausmu Kantāni, līgot uz Siguldu bija aizveduši trimdas dzejnieci Veltu Tomu, kas bija ieradusies Latvijā.
Rītā braucot atpakaļ, nolēmuši iebraukt pie A. Jansona. Viņš, kā izrādījās, Līgo nakti bija nogulējis. Ap sešiem rītā kompānija sita pie durvīm, cēla augšā, un A. Jansons pamodies I. Ziedonim teicis: "Aizvedīšu parādīšu vietu, kur tev jāceļ vasarnīca, te tu varētu dabūt." Nenopietnajā variantā I. Ziedonis stāsta, ka "iebraukuši tur dzēruma dullumā, visi saukuši, ka man te jābūvē vasarnīca, es saucu līdzi, bet, kad apskatījāmies vērīgāk, redzējām, ka vieta nemaz tik laba nav – apakšā klints – burkāni neaugtu!". Tā viņš spēlējās, bet patiesībā priedes bija tieši tas, kas viņa slimajām plaušām bija nepieciešams. Tā bija Jāņu nakts nejaušība, ka A. Jansons mums šo vietiņu ieteica, četrdesmit gadus vēlāk uz slimības gultas dziestošais I. Ziedonis sacīs grāmatas autoram.
Bija 1969. gads, un Imants pamazām sāka kārtot atļauju – vajadzēja Krimuldas ciema padomes piekrišanu, rajona izpildkomitejas piekrišanu. I. Ziedonis vēl nebija tik slavens, lai ar viņu auklētos, tomēr gabalu bija dabūjis. Vējgāzes tajos gados izgāza trešdaļu Latvijas mežu, tāpēc dzejnieks Saulkrastu mežā lēti dabūja materiālus, un sākās celtniecība namam, kas tikai ar grūtībām iekļāvās sociālisma normatīvos. Imants pats Kaņiera ezerā pļāva jumta niedres, kinooperators un režisors Ivars Seleckis ieradās būvlaukumā kopā ar "Valmieras stiklašķiedras" darbiniecēm, par kurām tolaik uzņēma filmu "Valmieras meitenes", – viņas puskailas ar slīmestiem sēdēja katra uz sava baļķa un mizoja to.
Vēl viens vigvams
I. Ziedonis gribēja, lai vasarnīcā būtu smarža no tēvamājām, no Ragaciema, tāpēc saveda zvejnieku tīklus, un no virvēm izpina paklājiņus. No Latgales atveda keramiku, jo ikdienā Murjāņos dzēra tikai no māla traukiem. Tad sākās aizraušanās ar dzirnakmeņiem. Vēl dzejniekam patika dāvanā saņemt arī ziedus un glītu meiteņu skūpstus, tika laipni pieņemti arī skurbinošie dzērieni. Ciemiņi bijuši neatņemama vasaras mājas sastāvdaļa.
Māksliniece Katrīna Vasiļevska "No Jāņiem līdz Murjāņiem" ielikusi vasaras mājas viesu grāmatas veidolā. Sākot no vākiem un beidzot ar līnijām un rūtiņām sīkai saimniecības inventāra uzskaitei, jo, pirms to sāka apdzīvot viesi, grāmata senatnē kalpojusi kādu senu māju "dzīvā un kustamā inventāra" uzskaitei, kurā bija ierakstīts viss līdz pēdējai karotei un skrāpim. Vietas vēl bija daudz, un pietika arī I. Ziedoņa viesu blēņām. Ailēs, kur pierakstīti senās saimniecības zirgi, mākslinieks Uldis Zemzaris ierakstījis: "Izjājamā ķēve Ausma."
Katram īstam vīrietim jāiestāda koks, jāizaudzina dēls un jāuzceļ māja, A. Berķim teicis I. Ziedonis. "Bet viņam vajadzēja nevis šādu tādu māju, bet tādu, kādas nav nevienam citam. Nevis dārdzības ziņā, bet formas. Bija milzīgi strīdi, arhitekti teica – tāda māja pēc fizikas likumiem neturēsies! Imants teica: "Turēsies!" un uzzīmēja savu māju," stāsta A. Berķis. Grāmatā aplūkojamas skices, uzmetumi, aprēķini un tāmes. Pat klozets par 33 rubļiem ir pieskaitīts. Turklāt bez vairākiem pusstopiem nenoslēdzās neviens rēķins – grāmata fiksē aizgājuša laikmeta liecības.
Iedams gar jauno Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, A. Berķis konstatējis – I. Ziedonis uzcēla vigvamu, un tieši tāds pats vigvams tagad ir mūsu bibliotēka!
Trīspadsmitais sējums
Grāmata sākās ar Ausmas zvanu aptuveni pirms diviem gadiem. Vajadzētu uzrakstīt, kā tā māja radās, viņa teikusi. "Imants teica – esi cēlis pats sev māju, tu varētu labāk zināt, kā tas notiek!" Ausma piebalsoja, ka A. Berķis ir latviešu Šveiks, jo, kopā apceļojot un vērtējot sakoptākās lauku sētas, allaž stāstījis dažādus amizantus piedzīvojumus.
Tā nu A. Berķis aizbraucis uz Murjāņiem, izjutis atmosfēru, pēcāk devies uz intervijām ar dzejnieku, kurš mirkļos, kad bija grūti runāt, ar pirkstu bakstīja fotogrāfijās, par kurām vajadzētu pastāstīt. Tā tapušas 11 intervijas. "Man tas bija ļoti interesants piedzīvojums un iespēja būt ar Imantu kopā tad, kas viņam bija grūti. Viņš vienmēr teica: "Strādāt vajag! Kad tu atkal atnāksi, kad atkal strādāsim?" Un tā Imants jutās vajadzīgs. Kā stāv rakstīts uz vāka, un tā tas arī ir, ka grāmatu esam izveidojuši kopā." Ausma kā perfekcioniste ieturējusi stingru cenzūru, šis un tas no uzrakstītā arī netika atzīts. "Grāmata izdevusies lieliska ne tikai mākslinieces devuma dēļ, bet arī tāpēc, ka tur ir brīnišķīgās Gunāra Janaiša fotogrāfijas," piezīmē A. Berķis.
Murjāņos dzima pirmā I. Ziedoņa epifānija – par ķirbi –, tāpēc savulaik māja gandrīz nokristīta par Epifānijām, bet vasarnīcu ciemā jau bija mājas ar numuriem. Dzejnieks radīja sešas septiņas epifānijas dienā, pats nezinādams, kādai formai, kādam žanram tās piederīgas. Vienkārši nācis teikums pēc teikuma iepriekš nepieredzētā formā.
Fonds "Viegli", kas māju pārņēma 2010. gadā, tajā iecerēto muzeju nodēvējis par "Dzirnakmeņiem". Tie dzejniekam bija ļoti tuvi, pirmos kā dāvanu atsūtījis kāds kolhoza priekšsēdētājs, pārējie ceļojuši no vecām dzirnavām un drupām no visas Latvijas. Arī seno klētiņu I. Ziedonis esot meklējis kā līgavu pa visu Latviju. Līdz atradis Naukšēnu kolhozā.
Māja pārtop virtuālā muzejā, kuru varēs izložņāt un pat katru grāmatu namiņa plauktos izšķirstīt internetā. Murjāņos I. Ziedoņa elpu varēs sajust, izstaigājot takas vai piedaloties kādā talkā. Murjāņu māja ierindojama I. Ziedoņa "Rakstu krājumā" kā trīspadsmitais sējums, savā pēcvārdā grāmatā teic Ausma Kantāne.
Imants un viņa Auķis. Laimīgi.
Murjāņu māja./Foto: ģimenes arhīvs