"Tautas tērpu var izveidot katrs, kuram ir vēlme to nēsāt," sākot sarunu, pieredzē dalās Ārija Vītoliņa. "Par to pārliecinājos, kad 1988. gadā pārņēmu tautas lietišķās mākslas studijas "Ulbroka" vadību. Nākamajā gadā bija Dziesmu svētki. Studijas jaunās dalībnieces piedalījās Dziesmu un deju svētku izstādē, ieguva dalībnieka statusu un iespēju piedalīties arī Dziesmu un deju svētku gājienā. Noteikums bija viens: ja mugurā būs tautas tērps, varēs iet, ja nebūs – nevarēs.
Manas dāmas bija adītājas un tamborētājas, bet nekad nebija audušas. Tomēr viņas sēdās pie stellēm, iemācījās aust un gada laikā uzauda sev brunčus, jostas, izšuva baltos kreklus, sašuva vestes, izšuva villaines. Izvēlējāmies Vidzemes Vijciema tautas tērpu, jo Stopiņiem sava nav.
Tas, kā šie tautas tērpi tapa, pierādīja, ka, ja cilvēks grib, viņš var to izveidot arī bez priekšzināšanām. Protams, visā procesā es piedalījos ar padomu un praktiskām iemaņām gan dziju toņu krāsošanā, gan steļļu iekārtošanā, gan aušanā. Kreklu izšūšanas un sašūšanas konsultācijās pieaicinājām profesionālu rokdarbnieci Līgu Barberi.
Pareizi ir darināt tā novada tautas tērpu, kurā esi dzimis un audzis. Ja tas ir ļoti sarežģīts un grūti izpildāms, var izvēlēties vienkāršāku tautas tērpu no tuvumā esošajiem novadiem. Noskaidrot, kā izskatās iecerētais tautas tērps, var gan grāmatās ar krāsainām ilustrācijām, piemēram "Latviešu tautas tērpi", gan internetā. Attēlus papildina arī praktiskie padomi un tehniskie zīmējumi.
Lai uzsāktu tautas tērpa brunču aušanu, ir vajadzīgas stelles, vai var doties uz tuvāko studiju un palūgt atļauju tās kādu brīdi lietot. Brunču auduma pamatnei – velkiem ir nepieciešami šujamie jeb spolīšu diegi. Audos ir vajadzīga vilnas dzija, jo etnogrāfiski pareizais tautas tērps ir no aitas vilnas. Vajadzīgajās krāsās mēs to kādreiz krāsojām pašas, bet pašlaik vajadzīgo krāsu un toņu dzijas, kas uztītas uz spolēm, var nopirkt veikalā.
Aužot jostu, jāzina, ka katram novadam tajās ir savs zīmju salikums, un šos jostu rakstus arī var atrast grāmatās. Ziedainās jostas ir vienkāršāk noaužamas nekā rakstainās.
Kreklam ir jāuzauž linu audums, bet to var nopirkt arī Jelgavas linu fabrikas veikalā. Krekla piegrieztnes un izšuvumu raksti atrodami metodiskajos materiālos. Vidzemes tautas tērpam tie ir diezgan vienkārši – uz apkaklītes, uzplecīšiem un aprocītēm ir izšuvumi ar baltu diegu uz balta linu auduma. Sarežģītāki ir izvilkuma un krāsainie izšuvumi. Piemēram, Lielvārdes tautas tērpam tie ir sarkanbaltsarkani. Taču, ja skolā ir mācīta mājturība un tajā apgūti visi izšuvumu dūrieni, nekā sarežģīta tur nav.
Vestes un sievu aubes piegrieztnes arī var atrast grāmatās. Aubi ir pareizi rotāt ar izšuvumiem uz tilla, kas nopērkams audumu veikalos. Raksti ir pieejami metodiskajos materiālos. Meitas liek ziedu vainadziņus.
Ja, tautas tērpu gatavojot, ir vajadzīga konsultācija vai padoms, to var lūgt tautas lietišķās mākslas studijās. Pierīgas novadu interesentus varu aicināt pie sevis gan uz studiju "Ulbroka" Stopiņu novadā, gan studiju "Rīdze" skolā "Rīdze" Rīgas centrā, kur strādāju ar bērniem un jauniešiem no 6 līdz 25 gadiem.
Aužot audumu, bērni vairāk domā par rakstiem un krāsu salikumu. Kad tas ir gatavs, mēs izdomājam, kas no tā auduma būs – bruncis, sega vai soma. Mums galvenais ir radošais process – saprast līklocīša, ugunskrusta, auseklīša un citu rakstu nozīmi, iemācīties to tehnisko izpildījumu, apgūt prasmi strādāt uz stellēm un iepazīt latviešu etnogrāfiju. Es pastāstu, kā būtu pareizi veidot kompozīcijas un krāsu salikumu, bet bērni šīs zināšanas pielieto radoši pēc savas izjūtas, jo mēs neko nekopējam. Bērniem un jauniešiem svarīgākā ir pašizpausme."
Ielūkosimies abu studiju darbā, lai gūtu priekšstatu par to, kāds ir ceļš līdz savam tautastērpam.
Elizabete Matule, 11 gadi: "Šobrīd aužu zīmējumu, ko likšu pie sienas, lai varu saskatīt dažādus latvju rakstus, kā es tos izprotu. Tas būs kā glezna. Vēl aužu pati savus rakstus. Ja būs pacietība, esmu iecerējusi uz šīm stellēm veidot pati savu personīgo tautas tērpu ar savām krāsām un rakstiem."
Ramona Melnbārde, 12 gadi: "Izaust rakstu ir diezgan grūti, jo tam ir struktūra. Ir jāsaprot, kurā ailītē un kurā vietiņā likt krāsaino diegu. Manos plānos ir uzaust Lielvārdes jostu, jo tā ir gan ļoti skaista, gan aizsargājoša."
Zenta Dīce: "Esmu no leišmalītes un kādreiz gribēju noaust sava novada tautas tērpu. Šis audums, ko nupat pabeidzu stellēs, būs stilizētam tautiskam bruncim. To šūšu ar rokām, jo šādu audumu ar mašīnu nešuj."
Jausma Kalēja: "Pagājušajā gadā pirmo reizi mūžā piesēdos pie stellēm. Man šis process iepatikās, un februārī atnācu uz studiju "Ulbroka". Esmu noaudusi rūtainu lakatu, kam salasīju dzijas man sirdij tuvajās violeti zilganajās krāsās. Arī lupatu deķis jau ir gatavs. Tagad ķeršos pie spilveniem."
Tatjana Vilciņa: "Mugurā man ir kora tautas tērps, bet mājās pašas austi autentiski Irlavas pagasta tautiskie brunči. Man ļoti patīk aust, kaut uzvilkšana, nītīšana, paminu siešana nav viegla. Taču, kad ieraugu gatavo darbu, no prieka pat asaras saskrien acīs. Segām, galdautiem, dvieļiem, spilveniem ar etnogrāfiskajiem rakstiem nav noilguma, tie patīk visos laikos."
Ārija Vītoliņa: "Tradīciju dzīvot zīmēs pie mums iedibināja tēlnieks Uldis Sterģis. Līgo parkā ir milzīgi laukakmeņi, kuros viņš attēlojis mūsu tautas etnogrāfiskās zīmes. Sterģa kunga ilgi lolota iecere ir izveidot Stopiņa novada tautas tērpu. Ceru, ka sadarbībā ar viņu, mēs kopīgi šo ieceri piepildīsim."
