Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Regulāri tiekoties Eiropas Savienības mājā, jūsu apvienības pensionāri zina vairāk par citiem, jo visus jaunumus uzzina no pirmavotiem.

– Ņemot vērā to, ka naudas maks neļauj pensionāriem abonēt visus centrālos laikrakstus, seniori atrodas ierobežotā informācijas telpā. Tāpēc mūsu pensionāru apvienības organizāciju vadītāji reizi mēnesī sanāk kopā Eiropas mājā, kur no pirmavotiem uzzina par aktualitātēm. Ik reizi mēs uzaicinām speciālistus un lūdzam pastāstīt par jaunumiem jomās, ko viņi pārzina.

Šodien tikāmies ar Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieci Egitu Poli un Eiropas Kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu.

Poles kundze mums stāstīja par jaunumiem veselības aprūpes uzlabošanā. No janvāra jau ir samazināta maksa par ārstēšanos slimnīcā. Tiek strādāts pie tā, lai sakārtotu apmaksu arī citu veselības pakalpojumu sniegšanā, lai tā nedublētos, lai līdzekļi tiktu iztērēti racionāli un ar atdevi.

Piemēram, lai novērstu situācijas, ka ģimenes ārsts nosūta slimnieku uz analīzēm vai izmeklējumiem, pēc tam cilvēku ieliek slimnīcā, kur viņam tās pašas pārbaudes veic otrreiz. Tas viss maksā naudu. Turklāt ir izmeklējumi, piemēram, datortomogrāfija, kas atstāj iespaidu arī uz veselību. Tajā pašā laikā ļoti daudz cilvēku gaida rindā uz šiem izmeklējumiem. Tāpēc prieks dzirdēt, ka pie šo jautājumu sakārtošanas tiek strādāts.

Patīkamu pārmaiņu veselības aprūpē nupat piedzīvoju arī personīgi. Traumatoloģijas slimnīcā ir pienākusi mana rinda uz endoprotezēšanu, bet jūtu, ka vēl varu bez tās iztikt. Varbūt citam cilvēkam tā ir aktuālāka. Biju patīkami pārsteigta, ka ārsts, kurš mani pierakstīja rindā, piekrita manam atteikumam un ierakstīja mani rezervistu sarakstā uz atlikto operāciju. Tagad esmu ielikta tādā rindā, kur man ir rezervēta valsts apmaksāta operācija tad, kad man tā būs vajadzīga, nevis tad, kad būs pienākusi mana rinda.

Otrā tikšanās mums šoreiz bija ar Andri Gobiņu. Viņš mūs informēja par to, kā reāli izpaužas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā, bet galvenais ieguvums bija viņa atbildes uz mūsu lūgumu pastāstīt, ko konkrēti Briselē dara katrs Latvijas Eiroparlamenta deputāts, ko tur esam iebalsojuši. Kāda ir viņa atbildības joma, un kāda no viņa darbības ir atdeve Latvijai, tātad jebkuram no mums.

Man šķiet, ka šāda informācija vēl nekur masu informācijas līdzekļos nav parādījusies, bet mēs to jau zinām. Rīgas apriņķa pensionāru apvienības organizāciju vadītāji, kuri šodien to dzirdēja, atgriezušies mājās, rīkos savu pensionāru sanāksmi un šo informāciju nodos tālāk. Tā mēs cenšamies informēt mūsu vecuma ļaudis par šobrīd aktuāliem jautājumiem.

– Kā nonācāt pie šāda elitāra komunikācijas veida un informācijas ieguves?

– Pirms 22 gadiem, kad uzsākām to darīt, galvenais mūsu uzdevums bija apzināt cilvēkus pensijas vecumā, jo īpaši tos, kuri vairs nevar iziet no mājas. Rūpes bija par to, lai viņi nepaliek vientuļi. Tāpēc novados radās organizācijas, kas aicināja kopā pensionārus, lai tiktos ar sava pagasta vadību, sociālajiem un medicīnas darbiniekiem, kas pastāstīja par vietējiem notikumiem un informēja par iespējām saņemt nepieciešamo palīdzību. Tai lietai pieslēdzās arī kultūras darbinieki, un arvien vairāk senioru iesaistījās sociālajā apritē, kas ievērojami samazināja sociālo spriedzi novados.

Pagastu un pilsētu vadītāji ātri vien aptvēra, ka viņiem ir vieglāk aiziet uz sanāksmi un runāt ar desmit vai piecdesmit pensionāriem vienlaikus, nekā gaidīt, lai katrs nāk un individuāli virina kabineta durvis. Līdz ar to vietējās administrācijās radās atbalsts pensionāru organizācijām. It sevišķi tādā veidā, ka nodrošināja viņiem telpas, kur sapulcēties.

– Jūs rīkojat arī ievērības cienīgus kultūras pasākumus, kas senioru aprindās ir ļoti iecienīti un gaidīti.

– Sākumā pensionāru sanāksmes centās kuplināt kultūras darbinieki ar kādu priekšnesumu, un tas veicināja pensionāru pašu veidotu pašdarbības kolektīvu rašanos. Taču, ja ansamblis nodzied vai nodejo vienreiz un otrreiz, trešo reizi tas vairs nav interesanti. Tāpēc radās doma organizēt šo ansambļu kopā sanākšanas. Tā pirms 15 gadiem notika pirmā Zemgales un Vidzemes vokālo ansambļu sadziedāšanās ar nosaukumu "Daugav's abas malas", jo toreiz Rīgas rajons, bet tagad apriņķis atrodas abpus Daugavai.

Pirmajā reizē piedalījās tikai 18 ansambļi, bet tagad to skaits ir sasniedzis tādus apmērus, ka mums ir jābūt nežēlīgiem un daļai jāatsaka, jo Salaspils kultūras nama "Enerģētiķis" plašās telpas ar 600 sēdvietām mēs nevaram izpūst vēl lielākas.

Te atgriežos pie jau sacītā, ka, trešo reizi uzstājoties savas publikas priekšā, kļūstam apnicīgi, bet, ja pie mums atbrauc viens vai divi kaimiņi un mēs esam viņiem pa vidu, tad jautājums ir atrisināts. Tad mēs atkal esam interesanti.

Domāju, ka 15 gadi viena pasākuma pastāvēšanai nav maz. No tā es atļaujos secināt, ka sadziedāšanās "Daugav's abas malas" ir pierādījusi savu vajadzību – senioriem ir iespēja regulāri sanākt kopā un radoši izpausties. Viņi jūtas vēl vajadzīgi un spējīgi kaut ko padarīt. Kundzītes, kuras ir solīdākos gados par mani, saka: "Mēs tāpēc tos sniegus un dubļus uz mēģinājumiem brienam, lai varētu atbraukt uz šo pasākumu." Nu, pasakiet, vai pēc tādiem vārdiem drīkst atteikties to rīkot?

Parasti katrs kolektīvs "Daugav's abās malās" uzstājas ar divām dziesmām. Vienai nosakām tēmu, otra ir pēc pašu izvēles. Šā gada tēma – "Skaists ir mans novadiņš". Vēl jums pateikšu, ka tādus koncertus citur dzirdēt nevar, jo liela daļa dziesmu ir kolektīvu vadītāju vai dalībnieku radīti skaņdarbi. Mums ir arī savs dzejnieks Knuts Skujenieks un savs komponists Viktors Pizāns.

Tā pamazām mums ir radies tik daudz pašdarbības kolektīvu, ka martā jau 11. gadu rīkosim otru pasākumu – "Kopā būt", kurā pulcējas mūsu apvienības dziedošie, dejojošie un teatrālie pašdarbnieki. Arī tas tiek gaidīts ar lielu ierosmi, darīšanu un sajūsmu. Šis galvenokārt ir slēgts pasākums, jo notiek otrā Salaspils kultūras namā "Rīgava".

Vēl gribu piebilst, ka abi mūsu pasākumi ir kolektīvu sadziedāšanās bez sacensības, kurš būs pirmajā, kurš pēdējā vietā. Cilvēki uz tiem brauc bez sasprindzinājuma un brīvi izpaužas savā dziedāt, dejot un spēlēt priekā.

– Jūs ziedojat tik daudz enerģijas un laika, vadot šo pasākumu rīkošanu. Kur jūs pati ņemat spēku?

– Ziniet, pensionāri ir tie, kuri man liek rīkoties. Cik reižu neesmu teikusi, ka gribu aiziet pensijā, bet tad zālē saceļas tādi decibeli, ka man nekas cits neatliek kā turpināt iesākto. Ja no sirds ko daru, ieguldītā enerģija atgriežas un dod spēku turpināt. Vēl vislielākais paldies man jāsaka ģimenei, kura mani ļoti atbalsta. Mēs esam jau četras paaudzes. Man ir divi bērni, četri mazbērni un trīs mazmazbērni.

– Jums piemīt prasme dzīvot ar prieku un šo sajūtu radīt arī citos. Kur jūs smeļaties optimismu laikā, kad visapkārt virmo tik daudz neapmierinātības?

– Vadot Rīgas apriņķa pensionāru apvienību un darbojoties Pensionāru federācijas valdē, man ir nācies daudz braukt pa Eiropu un piedalīties dažādās senioru konferencēs. Piemēram, Īrijā mēs bijām divas pārstāves no Latvijas, kad tur vēl nebija mūsu vēstniecības. Tā bija ļoti saviļņojoša sajūta, ka mūsu – divu vecu sievu – dēļ šajā valstī bija pacelts un plīvoja Latvijas karogs. Piedodiet, bet bez asarām es to nespēju atcerēties.

Šobrīd gan iespējas, kas mums ir uz vietas, gan arī plašo atvērto pasauli mēs nez kāpēc uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Mēs vairs neprotam novērtēt to vienreizību un vērtību. Šodien mums tas ir, pateicoties visām mūsu iepriekšējām paaudzēm un visam tam, ko mēs esam darījuši. Pateicoties arī tam, ka mūsu bērni skolā ir labi mācījušies, ka viņi ir ieguvuši zināšanas un šobrīd ar atdevi radoši var strādāt gan Latvijā, gan cituviet Eiropā un pasaulē.

Man ir skumji par to, ka pēdējā laikā ļoti krasi pieaug negatīvisma sludināšana. Nospiedošā pārsvarā presē, radio un televīzijā dominē negatīva informācija. Un ir neaprakstāmi tas, ko cilvēki šobrīd atļaujas internetā, slēpjoties aiz anonimitātes. Daudzi ir zaudējuši elementāru pašcieņu, jo, runājot sliktu par otru, cilvēks pirmām kārtām jau nomelno pats sevi.

Uztrauc arī tas, ka mēs arvien vairāk pieprasām tikai savas tiesības. Bet kur paliek pienākums? Kur ir mans devums? Ko labu es esmu izdarījis kādam citam? Nerunāsim pat tik plašos mērogos kā valsts un tauta. Ko labu es kādam līdzcilvēkam dienas laikā esmu paveicis? Ja mēs tik strauji turpināsim zaudēt šo cilvēcisko vērtību, mēs paši iznīcināsim sevi. Vai to mēs gribam? Protams, ka ne!

Ir jāmaina domas uz to, kā mēs varam kaut vienam cilvēkam ko labu izdarīt. Kāda jēga ir gausties un žēloties? Nevienam miljonāram naudas nav pietiekami daudz. Vai ar žēlošanos manā dzīvē radīsies kaut par kripatiņu vairāk? Vairāk turības ir pat no tā, ka izārdu vecu vilnas džemperi un uzadu siltas zeķes. Vismaz kaut kas ir radīts.

Mēs nevaram dzīvot tikai ar tirgošanos. Es varu nopirkt kurpes par 5 eiro un pārdot jums par 6 eiro, bet jūs tās varat notirgot par 10 eiro. Es iegūšu vienu, jūs četrus eiro, bet mēs abas būsim ar basām kājām. Nauda ir mirklis. Par eiro var nopirkt kukulīti maizes, par četriem eiro – kūku, ko mēs šodien apēdam, bet kājas mums ir basas. Taču mums šķiet, ka esam tirgotājas, tātad ieguvējas. Un, ja visa valsts uz to balstās, tad kur mums radīsies tās vērtības?

Katrā cilvēkā ir radošā enerģija. Tā ir jāliek lietā, citādi tā grauž cilvēku no iekšpuses un vairo negācijas ārpusē. Mūsu apvienība meklē veidus, kā to iespēju robežās var realizēt pensionāri, jo katrā dzīves posmā un katrai paaudzei ir savas prioritātes."