Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Venēcijas biennāle laikam mani vilina vairāk par pašu pilsētu, kaut arī nevaru iedomāties, ka tā notiktu kaut kur citur – Venēcija pati ir viens liels muzejs, un laikmetīgā māksla ar tūristu pūļiem to tikai piesātina ar jauniem kontekstiem. Daudzas izstādes ir iekārtotas senos interjeros un pagalmos, aiz mūsdienu mākslas darba trakās krāsās var slēpties simtgadīgas mēbeles, skatoties filmu, kur mašīna velk pa zemi pieminekli, palūkojoties uz griestiem, var ieraudzīt gleznojumus no pavisam cita laika, bet, iebraucot Venēcijā ar kuģīti (water bus), viesus sagaida milzu rokas, kas izstiepušās no ūdens un sagrābušas mājas fasādi. Nezinu, kā ir citviet pasaulē, tomēr liekas, ka tik biezu mākslas gaisu var ieelpot tikai Venēcijas biennālē.

Karstums ir pamatīgs, jaka, kas bija vajadzīga Rīgas lidostā, sen jau iestūķēta somā, un mēs saplūstam ar trūcīgi ģērbto tūristu masu (izņēmums ir būtnes melnajās burkās, kuras paretam parādās un aizslīd). Murskulis ar cilvēkiem, valodām un uzskatiem, pašiem itāļiem paliek maz vietas. Nesaprotu, kā tādu pasaules uzbrukumu var izturēt ilgāk par nedēļu, taču man tā bija iespēja sajust plašumu. Varbūt mūs visus tur vienoja māksla – gaume noteikti atšķīrās, dažam māksla beidzās pie zīmolu veikala, taču tā noteikti ietekmēja visus – staigājot apkārt, vairākkārt sanāca netīšām nokļūt kādā izstādē vai sastapties ar vides objektu, kuru nemaz nebiju meklējusi.

Lielākās (un arī apmeklētākās) biennāles izstādes skatāmas divās vietās – Arsenale un Giardini –, kuras raitā tempā var izskriet vienā dienā, kaut arī ieteiktu veltīt vairāk laika un baudīt lēnām, lai vakarā negriežas galva no iespaidiem (un nav jāauklē nostaigātās kājas). Šajos milzīgajos izstāžu kompleksos bija skatāms arī Latvijas paviljons un, tāpat kā 2011. gadā, kad Venēcijā biju pirmoreiz, priecē ar kvalitāti. Un tā nav vienkārši patriotiska paijāšana, jo daudzi citi mākslas darbi izslīdēja no prāta tūlīt pēc to apskatīšanas.

Par žanriem, stiliem un tamlīdzīgiem aspektiem varu tikai dziļdomīgi klusēt un palikt pie uzskata, ka drīkstu spriest par redzēto, kā man tīk. Tāpēc pieminēšu tikai dažu valstu paviljonus un teju neko par darbu aprakstiem, kuros, atklāti sakot, bieži murgots pār mēru, piesaucot kādu globālu problēmu (tostarp bēgļus) vai virpinot pārpasaulīgu filozofiju, kas tikai nosit garšu mākslas baudītājam.

Vienu no spilgtākajiem iespaidiem atstāja Gruzijas paviljons, kuru gan bija grūti notvert fotogrāfijā, jo vajadzētu vēl pievienot skaņu, dažādos rakursus un mitrumu – apmeklētājiem bija iespēja ielūkoties pussagruvušā koka būdā, kurā paukšķēdams gāzās lietus uz vaskadrānas klātā galda, izkurtējušajiem grīdas dēļiem un metāla spaiņos. Sirreāli un fascinējoši bez jebkādiem aprakstiem.

Ļoti spēcīgs bija arī Krievijas paviljons (naudas trūkums māksliniekus nav apdraudējis), kurā līdz ar bezgalīgi daudzajām statuetēm varēja vērot arī video, kā bezsejaina tauta soļo noliktajā virzienā un milzu monstri un zondes to novēro. Vēstījums diezgan skaidrs, un sajūta baisa, vēlāk skatot arī cilvēku figūras, kas it kā iekusušas kantainās, bezpersoniskās formās.

Briesmoņus varēja sastapt arī Igaunijas paviljonā, kuru pieminu gan vairāk kaimiņbūšanas dēļ, tomēr atmiņā tā palikusi ar „X failu" cienīgo milzīgo tārpu vannasistabā. Starp citu, Miķelis Fišers Latvijas paviljonā izpaudies vēl vairāk, radot provokatīvas un skurbinošas (lai neteiktu – nepatīkamas) ainas iz nākotnes, kur citplanētieši dodas organizētās iepirkšanās tūrēs un reptiļi ārstē nāras no depresijas (šīs laikam bija maigākās no tēmām).

Biennālē es vienmēr gaidu iespēju ieiet vai kā citādi piedalīties mākslas darbā, nevis tikai vērot no attāluma – šoreiz par to parūpējusies bija Japāna, kuras paviljona apskate sākās jau ārpusē ar galvas iebāšanu griestos (t. i., paviljona grīdā), ļaujot aplūkot mākslas darba pasauli tuvplānā un kļūt par daļu no tā.

Neparasts bija Vācijas paviljons, kas, kā izrādās, ieguvis galveno biennāles balvu. Jānorāda gan, ka tā pasniegta par performanci, kas bija baudāma vienīgi izredzētajiem šogad maijā, pārējiem atstājot tukšas, stiklotas telpas. Taču tukšums (zem stikla grīdas bija daži neuzkrītoši priekšmeti) jau tāpat atstāja iespaidu un rosināja fantāziju, kaut arī nepameta sajūta, ka esmu nedaudz apkrāpta.

Biennāles ietvaros un laikā notiek arī milzumdaudz citu izstāžu – stikla mākslas izstāde "Glasstress", tematisko paviljonu, atsevišķu muzeju un autoru izstādes, kuras nemaz nevar izstaigāt vienā nedēļā un kur nu vēl visas aprakstīt. Ar fotogrāfijām arī ir par maz, jo lielākā daļa mākslinieku papildus izmantojuši video, audio, dažādus gaismas efektus un kustīgus priekšmetus. Francijas paviljonā pat bija iespēja baudīt koncertu, kas tikai liecina – ja mākslai iedod naudu, tad var eksplodēt arī fantāzija un visa pasaule brauks to skatīties. Atgriežoties pavēsajā un salīdzinoši tukšajā Latvijā, nākas par daudz ko aizdomāties.