Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Kāpēc jums bija interesanti ķerties pie "Skroderdienu" brīvdabas iestudējuma?

– Piesaistīja tas, ka producenti piedāvāja diezgan interesantu aktieru ansambli. Parasti jau profesionālos teātros tā nenotiek, ka atbildīgās lomās piedalās ne tikai profesionāli aktieri, bet arī dziedātāji. Tas mani ieintriģēja, un es "parakstījos" veidot šo iestudējumu.

– Kāpēc lugu, kas tik daudz spēlēta, joprojām gribas spēlēt un redzēt?

– Manuprāt, tas fenomens, kāpēc latviešiem "Skroderdienas" ir visvairāk uzvestā un skatītā luga, līdz galam nav izpētīts. Varbūt atslēga slēpjas tur, ka Blaumanim ir izdevies apzināti vai neapzināti ieskicēt visu triju paaudžu problēmas. Ir vecenes, kurām ir savi kreņķi. Ir mīlētāji un cietēji, kuriem ir savas problēmas. Un ir tīņi, kuriem ir savējās. Un interesanti, ka lugā to visu varam tā kā vienkopus apskatīt. Izrāde ir lustīgs gabals arī no tā viedokļa, ka jau sākumā tā bija paredzēta ar pietiekami daudz dziesmām. Varbūt, lai varoņu ciešanas nebūtu tik lielas, jo šī tomēr ir komēdija.

– Vai arī jūs redzēsim uz skatuves?

– Jā, es spēlēšu Ābramu. Man ir tīkami atgriezties pie šī tēla, ko es ilgus gadus spēlēju Nacionālajā teātrī. Varbūt izklausās mazliet egoistiski, bet šis ir viens no izrādes grūtākajiem tēliem. Fiziski grūtākajiem, jo Ābramam jāiet caur uguni un ūdeni. Viņu vispirms uzsper gaisā un pēc tam uzšļāc pamatīgu ūdens šalti. Psiholoģiski šajā tēlā nekā nesaprotama nav, jo Ābrams grib, lai dēlam būtu pienācīga līgava. Zārai, kura ir plika kā "sūname adatine" jeb šujamā adatiņa, viņš negrib viņu dot.

– Mazliet paraksturojiet arī citus tēlus.

– Principā visgrūtākā loma laikam ir Aleksim, kurš varbūt atspoguļo mūsu mentalitāti. Viņš ir tāda neizlēmīga un nelaimīga puiša tēls. Mīl vienu meitu, grib otru, un ir kā tāds memļaks, kurš nevar izlemt. Aleksi spēlēs pieredzējis aktieris Mārcis Maņjakovs, un domāju, ka publikai patiks to redzēt. Beigās jau Aleksis un Elīna, ko spēlēs Ieva Puķe, tomēr būs pāris, kurš dabūnas.

Otrs pāris, kurš arī laimīgi dabūnas, ir Ģirta Ķestera atveidotais Dūdars un Antonija, ko spēlēs Elīna Vāne. Trešie laimīgie ir Imanta Strada atveidotais Joske un Zāra, ko tēlos dziedātāja Agnese Rakovska. Viņa ir diezgan ekskluzīva, stipri ekstraverta personība, un Zāras loma viņai ir ļoti piemērota. Šis bija viens no lomu piedāvājumiem, kas mani ieinteresēja, kad saņēmu piedāvājumu veidot iestudējumu, un nosvēra svaru kausus par labu tam. Man šī dziedātāja ļoti patīk kā personība, un es nodomāju: "O, tas gan būs interesanti! Es darīšu to darbu!"

– Viena lieta ir Blaumaņa dialogi, bet otra, ko tajos ienes aktieri ar savu dzīves pieredzi.

– Pati luga, raugoties no mūsdienu viedokļa, ir diezgan arhaiska un vairāk līdzinās pasakai. Ja tagad puisim vairs nepatīk meitene, viņš aizsūta viņai īsziņu, un nav nekādu problēmu. Tas, kā cilvēki šodien var sakārtot kādas lietas, notiek nesalīdzināmi ātrāk. Dabīgi, ka vidējās un jaunākās paaudzes aktieri ar savu šodienas domāšanu gluži nevilšus ienes kādas nianses. Viņi ir it kā tiešāki, nerunā aplinkus.

Pašā pamatā tas būs pietiekami akadēmisks iestudējums, jo tāds bija producentu uzstādījums, ka nevajag ieviest nekādus novatorismus. Darbība notiks vecā lauku sētā, kur viss būs tā, lai mēs noticētu, ka tas notiek vismaz pirms pāris gadsimtiem. Es domāju, ka tam ir jāpiekrīt, jo teksti arī to rosina. Un šī ir brīvdabas izrāde, uz kuru nāk ģimenes kopā ar bērniem.

– Kas ir patīkami, kas grūtāk, spēlējot brīvdabā?

– Patīkami ir tas, ka brīvdabas izrādēs vienmēr ir vairāk skatītāju un spēlējot mēs viņus redzam. Bet apgrūtina tas, ka brīvdabā skatītāju uzmanība ir stipri dalīta. Uz teātra skatuves mēs varam izgaismot to, kam attiecīgā brīdī gribam pievērst uzmanību, bet ārā viss ir redzams, jo pirms Jāņiem ir tik gaišs, ka pat vienpadsmitos naktī var lasīt avīzi, sēžot uz lieveņa.

– Vai iestudējuma laikā aktieri jums sagādāja arī kādus negaidītus, bet foršus pārsteigumus?

– Jā, un tieši jaunie aktieri, kuri ar šīm lomām savā mūžā nekad nebija saskārušies. Protams, ka viņu vārdos ir pilnīgi citas intonācijas un situācijām ir cits risinājums. Tad man nākas piebremzēt, sakot: "Pagaidi! Nē, nē, tā te nav! Nav tā, ka Zāra Joski redz katru dienu vai sazinās pa telefonu, sūtot desmitiem īsziņu. Zāra Joski pēdējo reizi redzēja Saldus gadatirgū, un tas bija pirms pusotra gada. Tagad viņš nāk, un tu pat netici savām acīm, ka tas ir viņš, kas tur parādās."

"Ak tā?" izbrīnīta jautā lomas atveidotāja. "Jā, tā gan!" nākas paskaidrot. "Tas nav tā, ka tu satiki viņu pirms pusstundas un saki: "Ai, Joske, nu nāc šurp, pabučosimies!" Tas ir citādāk, jo tu viņu neesi redzējusi gadiem. Un tad tev pēkšņi rodas šāda iespēja, ko tik ļoti negribas laist garām."

Jauniešiem grūti saprast, kā tas var būt. Taču kaut kā mēs pie kopsaucēja beigās nonākam. Tā ka – nāciet un skatieties!