Meža zvēri ir pašpietiekami un barību ziemā pratīs atrast sev paši. Cilvēkiem tiem būtu jāpalīdz tikai ekstremālos apstākļos un arī tad, ievērojot virkni nosacījumu.
Velga Vītola jeb lāču mamma no Līgatnes dabas takām, jautāta par to, vai cilvēkam vajadzētu palīdzēt dzīvniekiem pārciest ziemu, tos barojot, teic, ka ar to ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Viņa norāda, ka cilvēki, nepārzinot norises dabā, ar savu gādību bieži vien nodara vairāk ļauna nekā laba. "Bieži vien tā vēlme palīdzēt zvēriem un putniem ir ļoti pārprasta. Ļaudis jau ir ļoti cilvēcīgi un vēlas glābt visus pēc kārtas, ir vai nav tas vajadzīgs. Tomēr, nepārzinot norises dabā, cilvēki vairāk var tai kaitēt nekā līdzēt," teic Velga.
Līdzīgi domā arī Pierīgas mednieku kluba pārstāvis Kaspars Šuikovskis. Būdams mednieks ar lielu pieredzi, viņš teic, ka dzīvnieki nav nekādas mājas jūrascūciņas, lai cilvēkiem vajadzētu tos cauru gadu barot. Savvaļas zvērus nepieciešams barot tikai ekstremālos apstākļos – kad ir ļoti liels aukstums, dziļš sniegs, veidojas sērsna. "Šādos bargos laikapstākļos pie barības ir grūti tikt pārnadžiem – stirnām un staltbriežiem. Tos iedzīvotājiem vajadzētu barot. Tomēr nekādā gadījumā nevajadzētu lielos dzīvniekus pieradināt nākt tuvu apdzīvotām vietām vai mājām baroties, jo tie rada tikai problēmas," klāsta Kaspars, piebilstot, ka mežacūkas vispār šobrīd nevajadzētu barot Āfrikas cūku mēra dēļ.
Abi eksperti iesaka ņemt vērā virkni nosacījumu, kas būtu jāievēro, ja cilvēks tomēr vēlas meža zvēriem klāt pusdienu galdu. Velga teic, ka meža dzīvniekus ietiecams barot ar sulīgiem burkāniem, kāļiem, bietēm, āboliem, kartupeļiem vai zaru slotiņām. "Stirnām labāk dot sagrieztus dārzeņus vai to mizas, nevis veselu ābolu vai kartupeli. Jo, kamēr stirniņa atnāks līdz barotavai, tikmēr tas veselais ābols jau būs sasalis kā akmens. Viņa nevarēs to sagrauz. Bet, ja runājam par sienu, daudzi domā, ka tas stirnām garšo. Tā nav – stirna nav ne govs, ne zirgs, kas ēd sausus zāles stiebrus. Stirnām garšo lapiņas, tāpēc labāk dot lapu slotiņas, kas sietas no līksnām, kārkliem, apsēm," pamāca Velga.
Savukārt Kaspars norāda, ka dzīvniekiem sarūpēto barību nevajadzētu bērt uz zemes. Labāk būtu ierīkot zvēriem speciālu barotavu. Barotavas nekādā gadījumā nedrīkst izvietot tuvu ceļam, lai zvēriem neradītu papildu risku iet bojā vai tikt ievainotam. Tāpat lielu postu stirnām nodara klaiņojošie suņi. "Stirnām nav gandrīz nekādu izredžu izbēgt, ja tās vajā suņu bars, jo īpaši tad, ja sniegu klāj tāds sērsnas slānis, kas notur suņus, bet kurā ielūst pārnadži. Tāpēc, ja tuvumā ir suņi, kas mēdz tikt palaisti vaļā, labāk barotavu pie mājām neierīkot," saka Kaspars.
Tāpat viņš norāda, ka, ja reiz iesākts gada saltākajos mēnešos stirnas barot, pēkšņi ziemā pārtraukt dzīvnieku barošanu nebūtu prātīgi. "Ja vēlaties palīdzēt meža dzīvniekiem, svarīgs pamatprincips ir regularitāte. Mēs pietiekami nenovērtējam to, ka zvēri ir ļoti gudri. Dzīvnieki ātri pierod pie visa labā, tāpēc, ja pēkšņi ēdamā barotavā vairs nebūs, tā trūkums var sagādāt lielas problēmas," saka mednieks.
Visdrīzāk daudzi no mums šajās brīvdienās dosies uz mežu ar āboliem, burkāniem un citām dabas veltēm, lai rotātu egli arī zvēriņiem un putniņiem. Tomēr, kā norāda abi eksperti, no dzīvnieku barošanas viedokļa, liela jēga rotāt eglīti savvaļas dzīvniekiem nav. "Šāda eglītes dekorēšana vairāk ir vajadzīga cilvēkam nekā dabai. Taču to var un pat vajag darīt, jo tā mēs bērniem iemācām līdzcietību un rūpes par dabu. Turklāt gan jau ar atnestajām veltēm pamielosies kāds putniņš vai uzcienāsies vāverīte. Tāpat arī zaķītis noteikti pagrauzīs burkāniņu, kas iekārts eglītes zemākajos zaros," teic lāču mamma Velga.
Savukārt Kaspars viesim egles dekorētājiem iesaka izraudzīties egli dekorēšanai pēc iespējas dziļāk mežā. Jo, pēc viņa novērojumiem, cilvēki egli parsti izrotā tur, kur dzīvnieku nemaz nav, vai tur, kur tiem ir gūti tai piekļūt. Piemēram, šoseju tuvumā.
