Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Lielāko daļu dzīves mēs pavadām darbā, tāpēc gluži loģiski būtu, ja tas, ko darām, mums sagādātu prieku. Taču, paraugoties apkārt, šķiet, ka, līdzīgi kā Vācijā un Francijā, arī šeit pat pie mums pulka daudz ļaužu strādā darbu, kas viņiem netīk.

Piemēram, pagājušajā svētdienā, iepērkoties lielveikalā, nekādas prieka dzirkstis pārdevējas acīs nemanīju. Vēl vairāk, veikala darbiniecei bija tik ļoti vienalga, ka viņa izlikās nedzirdam aiz manis stāvošās pensionāres izmisīgo saucienu: "Man tikko veikalā nozaga maku!" Turklāt, kad lūdzu pārdevēju izsaukt apsargu vai palūkoties veikala novērošanas kamerās, viņa sausi noteica: "Tas nav mans pienākums. Paskatieties, kādas veikalā rindas! Man nav laika ar tādām lietām noņemties."

Pēc šā gadījuma nevilšus atskārtu, ka acīmredzot veikala pārdevēja katru dienu dara darbu, ko patiesībā neieredz. Jo kā gan citādi varētu izskaidrot absolūto vienaldzību un iniciatīvas trūkumu? Iespējams, daudz labprātāk viņa nevis dirnētu veikala kasē, bet darītu to, kas viņai patiešām sagādā prieku, piemēram, auklētu mazbērnus vai ceptu kūkas. Bet vai ar savu hobiju, kas sniedz gandarījumu, viņa varētu arī nopelnīt?

Manuprāt, tas nav neiespējami – sevi realizēt jomā, kas patiešām aizrauj, pie reizes arī nopelnot. Latvijā netrūkst amatnieku, mājražotāju un uzņēmēju, kuri ir uzdrīkstējušies riskēt un darīt to, kas pašiem patīk un padodas.

Piemēram, tirgū man patīk iepirkties pie kāda sirma kunga, kurš pārdod žāvētu gaļu. Savu uzņēmumu viņš esot nodibinājis 60 gadu vecumā, pēc tam, kad atlaists no darba, kur strādājis par šoferi. Gaļas kūpināšana ilgus gadus esot bijusi tikai viņa vaļasprieks, taču tagad kļuvusi par ražīgu biznesu.

Ikreiz, kad vēroju apsviedīgo kungu pie tirgus letes, uzrunājot pircējus, redzu, ka viņš patiešām mīl to, ko dara. Viņš nenoguris stāsta saviem klientiem par katru no produktiem, uzcienā, izstāsta kādu joku, iesaka labu recepti vakariņām vai steidzas man palīgā, kad saplīst iepirkumu maisiņš un nupat pirktie āboli aizripo kur kurais.

Protams, lai nodibinātu savu uzņēmumu, vēl jo vairāk 60 gadu vecumā, ir vajadzīga drosme. Nekad nevar zināt, vai risks attaisnosies un vai patiešām, tikai cepot kūkas, pinot grozus vai tirgojot ziedus, mēs spēsim finansiāli apmaksāt savas ikdienas vajadzības.

Taču neko nevinnē tikai tie, kuri neriskē. Turklāt ticu, ka, ja vien tev patiešām patīk tas, ko tu dari, tad vienkārši nevar neizdoties. Ja tu ar baudu dari to, kas tev patīk, tu tam velti visu savu laiku, pat nemanot, ka esi strādājis.

Turpretī, ja darbs tev nesniedz gandarījumu, katru pirmdienu ar nepacietību gaidi nedēļas nogali un svētdienas vakarā neapmierināti ņurdi: "Ak, nē! Rīt atkal pirmdiena!"