Mežā it visam sava loma
Mežs ir kā karaļvalsts, un katram dzīvam organismam tajā ir sava nozīme. Arī ogām un sēnēm. Arī ogulāji ekosistēmā ir ļoti svarīgi, jo tie spēj saražot barības vielas pārējiem organismiem, izmantojot minerālvielas no augsnes un saules enerģiju. Līdzīgi ir arī ar sēnēm. Tās ir lieliskas pusdienas gan pavisam sīciņiem meža iemītniekiem, piemēram, kāpuriem un gliemežiem, gan lielākiem dzīvniekiem, piemēram, mežacūkām un stirnām.
Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele stāsta, ka sēnes mežā rūpējas par to, lai nokrituši koki, skujas, zariņi pārvērstos atkal par augsni. Vienlaikus liela daļa sēņu, tostarp tās, ko liekam groziņos, ir saistītas ar kādu koku. "Vislielākā loma ir mikorizas sēnēm. Koks sēni apgādā ar barības vielām, bet sēne palīdz kokam uzņemt ūdeni un minerālvielas," saka I. Dāniele.
No ogām visbiežāk lasām mellenes, brūklenes, avenes, meža zemenes, dzērvenes, zilenes un lācenes, savukārt ēdamu sēņu ir vairāki tūkstoši sugu. "Apmēram divi tūkstoši sugu – tās ir sēnes, ko varam likt savā grozā. Skaits ir liels, bet patiesībā cilvēki lasa tikai 25–30 sugu sēnes. Daudzi pat nenojauš, ka pat bērzlapēm ir vairāk nekā 100 sugu," klāsta mikoloģe.
Tāpat viņa norāda, ka daudzas ēdamās sēnes Latvijā manītas vien dažas reizes, bet tas nebūt nenozīmē, ka šīs sēnes būtu Latvijā tikpat kā izzudušas. "Sēņotne atrodas augsnē vai koksnē, un augļķermeņi var arī neparādīties katru gadu. Tāpat, ja kāda sēne nav redzēta 50 gadus, tas nenozīmē, ka tā ir izzudusi. Vienkārši neviens viņu nav atradis," saka I. Dāniele, piebilstot, ka patlaban Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītas 62 sēņu sugas, un tās lasīt nedrīkst.
Dabas muzeja eksperte stāsta, ka vienīgais, kādēļ kādā vietā var vairs neaugt ne sēnes, ne ogas, ir tad, ja tiek iznīcināts biotops. Un visbiežāk pie mums Latvijā tas tiek iznīcināts, izcērtot mežu.
Sēņosim un ogosim pareizi
Citviet pasaulē par ogām un sēnēm mežos brīnās, un daudzviet meža bagātību vākšana ir pat aizliegta. Taču pie mums mellenes un brūklenes, baravikas un gailenes, kā ar citas dabas veltes savā groziņā var likt droši. Tomēr ogot un sēņot ir jāprot, lai nenodarītu kaitējumu dabai.
"Sēni nevajadzētu rupji izraut ar visu sēņotni un visām sūnām. Tad šajā vietā sēņu augšana tiks traucēta. Sēne ir jānogriež ar nazīti – tā ir vispareizāk. Ja nazīša nav, to no zemes var arī izskrūvēt," norāda mikoloģe.
Viņa arī teic, ka apsveicami ir tas, ja visu, kas paliek pāri pēc sēņu tīrīšanas, cilvēki izkaisa turpat mežā vai pļaviņā. Tā mēs "servējam" zvēriem pusdienas un rūpējamies, lai sēnes mežā atkal augtu.
"Visu, kas paliek pāri pēc sēņu tīrīšanas, var izkaisīt arī savā mazdārziņā. Dzirdēts, ka šādi esot izdevies sēnes arī ieaudzēt. Tomēr svarīgi ir atcerēties, ka daudzas ēdamās sēnes ir mikorizas sēnes un tām vajadzīga attiecīgā koka klātbūtne. Ja tā ir, piemēram, apšu beka, tuvumā ir jābūt apsēm, ja tā ir egļu sēne, tuvumā jābūt eglēm," padomos dalās eksperte.
Izrādās, tik ļoti populārās ogošanas palīgierīces jeb tā sauktos kombainus, kas pēdējā laikā kļuvuši sevišķi populāri, izmantot drīkst. Tomēr, ievācot ogas šādā veidā, jābūt uzmanīgam. Nedrīkst izraustīt mētras un nolauzt mazos zariņus, jo tas ietekmē ražu nākamajos gados. Un, protams, katram, kurš uzturas mežā, jāatceras, ka aiz sevis nedrīkst atstāt neko – ne tukšās pudeles, ne papīrus, ne plastmasas maisiņus un citus atkritumus. Mežs nav atkritumu poligons, un arī sētnieki tur pēc atpūtniekiem neuzkopj.
Sēņot un ogot var gandrīz katrā mežā
Meža likuma 16. pants paredz, ka valsts un pašvaldības mežā ikvienam ir tiesības vākt savvaļas ogas, augļus, riekstus un sēnes, ievērojot šā likuma 5. un 6. panta noteikumus. Tāpat ar likumu ir noteikts, ka meža nekoksnes materiālās vērtības – savvaļas ogas, augļus, riekstus, sēnes un ārstniecības augus – var iegūt pēc sava ieskata, ja meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs saskaņā ar likumu nav noteicis ierobežojumus.
Tātad – pirms doties dabas velšu "medībās", jāpārliecinās, vai mežā nav izvietotas brīdinājuma zīmes, kas aizliedz tajā uzturēties. Tās varētu būt izvietotas tad, ja meža saimnieks nevēlas, lai to apciemo nelūgti viesi. Fizisko personu tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties mežā var ierobežot arī Valsts meža dienests vai vides aizsardzības institūcijas meža ugunsdrošības interesēs, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, meža augu un dzīvnieku aizsardzības interesēs.
Pašlaik īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā aizņem 8,6% no valsts teritorijas. Tie ir dabas un biosfēras rezervāti, nacionālie parki, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamie ainavu apvidi. Taču strikti aizliegts ogot un sēņot, jo īpaši – izmantojot palīgierīces, ir tikai dabas rezervātā.
Tomēr, kā zina teikt Dabas aizsardzības pārvaldē, pie meža izvietotās informatīvās zīmes dažkārt var nebūt nemaz redzamas. "Vandāļu vai citu iemeslu dēļ tās dažkārt tomēr nav izvietotas pie visām ieejas vietām teritorijā, tāpēc, lai nepiedzīvotu nepatīkamus brīžus, iesakām pārliecināties citos informācijas kanālos. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka, piemēram, aizliegts ogot, sēņot dabas rezervātu stingrā režīma teritorijās," saka aizsardzības pārvaldes Sabiedrisko attiecību un vides izglītības nodaļas vadītāja Inese Pabērza.
Saudzēsim mežu
Visi ogotāji un sēņotāji nedrīkst aizmirst, ka mežā un purvā nevajadzētu arī klaigāt vai citādi traucēt citus, kas bauda atpūtu dabā un, protams, tur dzīvojošos dzīvniekus. Tāpat nedrīkst postīt putnu ligzdas un skudru pūžņus. Bet ogojot purvos, jāatceras, ka purvi ir ļoti jutīgi pret nobradāšanu un atjaunojas ļoti lēni, atgādina Dabas aizsardzības pārvaldes speciāliste.
Bet, ja nolemts sēņošanu un ogošanu apvienot ar maltīti dabā vai cita veida atpūtu, jāatceras, ka ugunskuru atļauts kurināt tikai šim nolūkam paredzētās vietās. Vienlaikus mežā aizliegts nomest izsmēķus, it īpaši ugunsnedrošajā periodā, un veikt citas darbības, kas var izraisīt mežu ugunsgrēkus.
Savukārt dodoties pēc meža veltēm ar auto, jāapzina transportlīdzekļa novietošanas iespējas – to atļauts lietot, tikai pārvietojoties pa ceļiem un dabiskām brauktuvēm.
