15.05.2015 07:44

Komentārs: Stunda kopā ar tēti un mammu pasaku valstībā

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Komentārs: Stunda kopā ar tēti un mammu pasaku valstībā thehappyhomeproject.com

Bērni brīnās, kāpēc tikai 15. maijā atzīmējam Ģimenes dienu. Vai tad tētim, mammai, bērniem, vecmammai un vectēvam katra diena nav ģimenes diena?

Kad skolotāja pastāsta, ka Ģimenes diena ir visu valsts vecāku, bērnu un vecvecāku kopīga svētku diena, jautājumu vairs nav. Ir taču labi, ka šajā dienā ir daudz kultūras pasākumu – koncerti, teātra izrādes, izstādes –, kur aiziet visiem kopā, jo tajos mīļi gaidīti dažādu paaudžu skatītāji. Un ir jauki, ka bērni kopā ar lielajiem var pasēdēt pie pusdienu vai vakariņu galda un nobaudīt ko gardāku vai neparastāku par ikdienā gatavoto.

Aicinot svinēt Ģimenes dienu, valsts apliecina, ka mūsu sabiedrībā ģimene ir vērtība ne tikai privātajā un radinieku, bet arī valstiskā līmenī.

Jauki, ka, rīkojot Ģimenes dienas svinības, novados un pagastos cilvēkiem ir iespēja paklausīties labu mūziku, redzēt skaistus deju priekšnesumus, mīļas teātra izrādes, lieliskas gleznas, kā arī izkustēties dažādās sporta stafetēs un spēlēs. Tas ļauj sajust, ka dzīve nav tikai darbs, skolas uzdevumi un pienākumi, bet arī jaukas, pozitīvas izjūtas, prieks, labs humors un smiekli.

Īpaši labprāt cilvēkos un sabiedrībā iziet māmiņas, kuru ikdiena paskrien, rūpējoties par mazuļiem. Un ir labi, ka šajos svētkos lielākajā daļā kultūras pasākumu ieeja ir bez maksas, jo, kamēr tikai viens no vecākiem ir naudas pelnītājs, monētiņas vecāku saujās tiek vairākas reizes apgrozītas, līdz tiek pieņemts lēmums par biļešu iegādi uz dārgāku koncertu, teātra izrādi, muzeja vai izstādes apmeklējumu.

Savukārt mammām un tētiem, kuri strādā, ved bērnus uz dārziņu un skolu, Ģimenes dienā, iespējams, gribas pilnīgi pretējo – pamukt no cilvēkiem un veltīt laiku tikai savējiem, jo tieši tā ikdienā pietrūkst visvairāk.

Triju bērnu māmiņa reiz stāstīja, kā viņi ģimenē atraduši stundu, ko ikdienā pabūt visiem kopā: "Pēc vakariņām mēs paliekam pie lielā virtuves galda, un es, vīrs vai viens no bērniem skaļi lasa skaistu pasaku. Ne tikai mazajiem, bet arī mums ar vīru gribās būt tajā brīnumainajā valstībā, kurā ieved pasaka, un kas nebeidzas ar pasaku – tā paceļ pāri realitātei un aicina paļauties uz to, ka arī dzīvē viss ir iespējams."