Cilvēki nesaprot vai neaizdomājas par to, ka pērnā zāle ir organisks mēslojums, kas nepieciešams gan augsnei, gan augiem. Pielaižot tai sērkociņu, viss vērtīgais pāris minūtēs izkūp gaisā. Dedzinātajās vietās augiem pēc tam pietrūkst barības vielu. Noplicinoties augsnes auglībai, samazinās augu daudzveidība.
Kūla ir barība arī ļoti daudziem dzīvnieciņiem, kas mīt augsnē. Dedzinot kūlu, šie dzīvnieciņi sadeg vai paliek bez barības vielām. Sadeg arī tie dzīvnieciņi, kas mīt kūlā un kam tur ir mājvieta.
Pļavās un grāvmalās, ko regulāri dedzina, nav tauriņziežu augu, kas dod barību bitēm un kamenēm. Ja nav strupastu, nav kameņu, jo tās dzīvo strupastu ligzdās. Savukārt strupastes ir pamatbarība gan dienas, gan nakts plēsējputniem. Tas nozīmē, ka visiem dzīvnieciņiem kūlas dedzināšana pasliktina dzīves apstākļus. Cieš visa ekosistēma.
Kūlas dedzināšana ir ļoti izdevīga tikai vienai kukaiņu grupai – līķēdājiem – līķvabolēm, arī skrejvabolēm. Tās ugunsgrēku sajūt pa lielu gabalu un ļoti aktīvi pārvietojas uz vietām, kur ir kukaiņu līķi.
Kāds pieredzējis mežzinis par kūlas dedzināšanu savulaik teica: "Tas ir līdzīgi kā mājas ģenerāltīrīšanas vietā pielikt tai uguni – viss nesakoptais sadegs, bet mājas arī vairs nebūs."
Pļavas apsaimniekošana neprasa tik daudz, kā liekas. Pērnā zāle ir vai nu jānopļauj un jāsavāc, vai jānogana. Kūlas jautājumu var risināt, rudenī zāli nopļaujot, sasmalcinot un atstājot uz zemes. Ziemā sniegs to piespiedīs pie zemes, un pavasarī sasmalcinātā zāle kļūs par organisko mēslojumu, kas pabaros visus tur augošos augus.
Bioloģijas doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors, entomologs Voldemārs Spuņģis atzīst, ka dabā nav neviena iemesla, kāpēc būtu jādedzina kūla.