26.02.2015 09:56

Komentārs: Tu ej uz darbu strādāt vai naudu pelnīt?

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Komentārs: Tu ej uz darbu strādāt vai naudu pelnīt? parkulturu.lv

Pagājušajā nedēļā, viesojoties Ķekavas novadpētniecības muzejā, ar lielu interesi klausījos vadītājas Irēnas Rumbinas stāstījumā par nodarbībām, ko muzejs organizē skolēniem, lai viņu iepazīšanās ar vēsturi būtu interesanta un jēgpilna.

"Cik dažādi var darīt vienu un to pašu darbu," pie sevis nodomāju. Var bērnus vienkārši pievest pie muzeja stenda un pastāstīt, kas ir pilskalns un ko arheologi tur atrod. Un var organizēt nodarbību, kurā bērni to pašu tēmu apgūst praktiski – no smiltīm veidotā pilskalnā veic izrakumus tikpat nopietni cik arheologi un atrod reālus senatnes priekšmetus no muzeja fondiem.

Abos gadījumos muzeja darbinieks savu būs paveicis, bet pēc būtības viņu veikums atšķiras kā diena no nakts. Pirmo lekciju bērns daļēji būs aizmirsis, jau izejot pa muzeja durvīm, bet otrā viņam paliks atmiņā uz visu mūžu.

Tikšanās muzejā man atsauca atmiņā kādu privātu sarunu, kas būtībā bija ļoti līdzīga stāstam par nodarbību muzejā. Viens no klātesošajiem aizrautīgi dalījās pieredzē, kā gatavo ēdienus restorānā, sākot no produktu iegādes tirgū un beidzot ar dekorēšanu, tos servējot galdā. Cits kungs, to noklausījies, izbrīnā jautāja: "Tu ko? Tu ej uz darbu strādāt vai naudu pelnīt?"

Kad pajautāju: "Vai tad tas nav viens un tas pats?", saņēmu neizpratnes pilnu skatienu, kam sekoja vārdi: "Tu arī neproti dzīvot? Vai tad tu nesaproti, ka, tik ilgi ņemoties ar vienu ēdienu, var nopelnīt tikai piecus latus. Pa to laiku taču var uztaisīt piecas porcijas, un kasē ieripos 25 lati."

Kopš sarunas ir pagājuši vairāki gadi, un sāku aptvert, cik patiesībā nopietns ir šis šķietami nevainīgais jautājums, jo ar "dzīvot pratēju" un "dzīvot nepratēju" darbu nākas saskarties ik uz soļa.

Piemēram, vai ikvienā kafejnīcā patlaban ēdienkartē ir soļanka. Šoziem tā ēsta vismaz desmit dažādās vietās, bet tikai vienā no tām – mazā ceļmalas krodziņā "Irbītes", kas atrodas aiz Babītes, – zupā bija ne tikai cīsiņu un kūpinātas desas ripiņas, bet arī piecu veidu gaļas gabaliņi un pat vārītas nieres, kas ir oriģinālajā soļankas receptē. Šīs zupas izcilā garša atšķīrās no iepriekš ēstajām gluži tāpat kā diena no nakts, bet cena visām bija aptuveni vienāda.

Līdzīgus stāstus var turpināt gan par maizi, gan apģērbu, gan pakalpojumiem un jebkuru citu jomu. Vai tajos arī nav atbilde, kāpēc jūtam, ka dzīvojam arvien draņķīgāk? Bet var arī otrādi – kā mācītājs Rolands Eimanis reiz intervijā teica: "Ja katrs cilvēks godprātīgi darītu darbu, ko viņš ir labi iemācījies darīt, valsts izmainītos pat vienas dienas laikā!"