21.11.2014 16:54

Gads kopš Zolitūdes – vai no kļūdām mācāmies?

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Ir pagājis gads kopš traģiskajiem notikumiem Zolitūdē, kad, sagrūstot lielveikalam "Maxima", dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Izmeklēšana vēl nav beigusies, un uz apsūdzēto sola neviens pagaidām nesēž, arī labprātīgi nav atzinies neviens vaininieks.

Tomēr ir vērts pārdomāt vēlreiz, uz kura sirdsapziņas gulsies šo 54 cilvēku slepkavība. Tāpat, atceroties tās dienas traģiskos notikumus, būtu vērts ikvienam pašam sev uzdot jautājumu, vai mēs visi, tostarp iespējamie par traģēdiju atbildīgie, esam mācījušies no savām kļūdām un spējam tās atzīt.

Saeimas deputāti un valdība kopš traģēdijas ir paveikusi patiešām daudz: lai novērstu šādu nelaimju atkārtošanos, strādājusi pie jauniem likumiem, sniegusi finansiālu atbalstu Zolitūdes traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem, kā arī ar valsts augstākajiem apbalvojumiem godinājusi glābējus.

Viena lieta gan tā arī izpalikusi, proti, spēja nekavējoties uzņemties politisku atbildību par notikušo. Pēc nelaimes savā amatā palika gan premjers, gan ministri, gan pašvaldības vadītājs, un tikai pēc nedēļas toreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis bija gatavs atstāt savu krēslu Zolitūdes dēļ. Manuprāt, savas atbildības vērtēšana septiņu dienu garumā no valstsvīra puses ir pārāk ilgs laiks un liek uzdot jautājumu: vai spēja uzņemties politisku atbildību mirklī, kad notiek krīze, nav Latvijas politiķu nespēja un klupšanas akmens?

Ēku Priedaines ielā 20, kur atradās lielveikals "Maxima", būvēja pērn pēc apgrozījuma rādītājiem visveiksmīgākais būvuzņēmējs Latvijā – būvkompānija "Re&Re". Arī šo gadu uzņēmums līdz šim ir aizvadījis labi, ņemot vērā, ka uzvarēti valsts un pašvaldības iepirkumi 11 miljonu eiro apmērā par nozīmīgu sabiedrisku būvju celtniecību. Lai gan likums neliedz "Re&Re" piedalīties šādos iepirkumos, atklāts paliek jautājums, vai valsts, tas ir, mēs paši, varam uzticēt tik apšaubāmam uzņēmējam realizēt sabiedriski nozīmīgu ēku būvniecību, apelējot pie nevainības prezumpcijas?

Traģēdija Zolitūdē izgaismoja arī nepilnības lielveikala "Maxima" darbībā un vēlreiz apliecināja uzņēmuma darbinieku neapskaužamo situāciju, proti, līdz ko kāds uzdrošinājās runāt pretī vadībai, viņa dzīve pasliktinājās. Arī toreiz, 21. novembrī, atskanot trauksmei, uzņēmuma darbinieki – vai nu iebiedēti, vai citu iemeslu dēļ – nebija gatavi atstāt telpas.

Šobrīd, kā apgalvo "Maxima" vadība, ir uzlaboti gan darba apstākļi un vide uzņēmuma darbiniekiem, gan izstrādāts jauns evakuācijas plāns. Tiešām ticu, ka uzņēmuma apņēmība mainīties ir patiesa, tomēr bažas raisa tas, ka "Maxima" vērsusies tiesā, apstrīdot Valsts darba inspekcijas atzinumu par darba drošības pārkāpumiem Priedaines ielas lielveikalā. Tāpat neticami maz – 100 darbinieku no kopumā astoņiem tūkstošiem – šeit strādājošo iestājušies "Maximas" arodbiedrībā! Šie divi aspekti liek šaubīties, vai uzņēmums tiešām spēj atzīt savas kļūdas.

Pēc traģēdijas daudzi no mums zvērēja nekad vairs nespert kāju lielveikalā "Maxima", tomēr aizsāktais veikalu tīkla "Maxima" boikots ir šķietami beidzies. Par to liecina ne vien garās rindas, bet arī tas, ka pērn veikalam izdevās saglabāt mazumtirdzniecības līdera godu un pat pakāpties uzņēmumu reputācijas vērtējuma topā no septītās vietas uz sesto. Tas liecina, ka mēs ātri atgriežamies pie vecajiem ieradumiem un nespējam izpildīt iepriekšējās apņemšanās.

Vai, atminoties 21. novembra traģiskos notikumus, atcerēsimies pamest lielveikalu vai sabiedriskas ēkas telpas ikreiz, kad atskanēs trauksmes signāls?