02.11.2014 14:38

Vai bērni ir mūsu konkurenti?

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Vai bērni ir mūsu konkurenti? arhīvs

Jaunieši, kuri beiguši mācības augstskolā vai profesionālajā skolā, stāsta, ka ir grūtības atrast darbu.

Atsaucoties uz sludinājumiem, kuros tiek meklēti viņu profesijas speciālisti, puiši un meitenes bieži saņem atteikumu tikai tāpēc, ka darbā grib pieņemt darbinieku ar pieredzi. Uz jautājumu: "Bet kā lai iegūst pieredzi, ko visur prasa, ja nedod iespēju strādāt?" – atbildes nav.

No vienas puses, var saprast darba devējus. Krīzes laikā vai visās darbavietās notika štatu samazināšana, un palikušie darbinieki turpināja veikt ne tikai savus, bet arī atlaisto kolēģu pienākumus. No jaunā speciālista nevar prasīt, lai viņš uzreiz strādātu par diviem vai trim. Un pārslogotajiem kolēģiem nav laika noņemties ar jauniņajiem, lai palīdzētu iekļauties kolektīvā.

Taču no jauniešiem izvairās ne tikai darbavietas. Ko līdzīgu jau saka arī puiši un meitenes, kuri vēl tikai apgūst profesiju un tiek nosūtīti praksē.

Meitene, kura mācījās par zobu protēzisti medicīnas skolā, bija sajūsmā, ka viņu nosūtīja praksē uz ļoti prestižu zobārstniecības klīniku Rīgā. Taču viņas prieks saruka jau pēc pāris dienām, jo prakses vadītāja nebūt netaisījās dalīties savos aroda noslēpumos ar topošo speciālisti un praktikanti labāk redzēja ejam, nekā nākam. Uz jautājumu: "Bet kas turpinās to, ko darāt jūs, kad aiziesiet pensijā?", vadītāja atbildēja, ka tas nu gan viņai nedraud, jo pensionēšanās vecums ar katru gadu pieaug.

Cita meitene, mācoties par frizieri arodskolā Rīgā, praksē devās uz mazpilsētu, kurā uzaugusi. Un bija samulsusi, ka pazīstamās frizieres, pie kurām pati kādreiz griezusi matus, nebūt nepriecājās par viņas strādātkāri. Pēc skolas beigšanas meitenei nevienā no mazpilsētas frizētavām darbavieta neatradās. Kādu laiku viņa frizēja radus un draugus, bet pēc tam aizbrauca strādāt uz ārzemēm.

Procesi, kas sākās krīzes laikā, cilvēkos ir iesējuši ne tikai bailes par savu darbavietu un algu, bet deformējuši arī attieksmi pret jaunajiem kolēģiem, kuru lielākā vērtība ir jaunības azarts un neprāts. Viņi vēl nav padarīti bailīgi, nedroši un skaidri saskata to, ko brieduma gados vairs neuztveram, jo esam pielāgojušies dzīvei, ar kuru apmierināti tomēr neesam.