Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Arī pagājušās nedēļas nogalē Mārtiņa Rītiņa raidījumā prezentētā recepte – cūkgaļa ar āboliem portvīna mērcē – izklausījās daudzsološi. Pašas audzētie āboli un portvīns mājas krājumos aizķēries bija, trūka tik gaļas. Tomēr to iegādāties man tā arī neizdevās, jo pēc maratona pa tirdzniecības vietām divu dienu garumā secināju, ka restorāna cienīgu suķi Rīgā tik vienkārši nemaz nopirkt nav iespējams.

Daudzi gan teiks: kas gan tur sarežģīts – cūkgaļu nopirkt? Bet, ticiet man, tādu ruksi kā Rītiņam, kas audzēts bioloģiski, ēdis kartupeļus vai citu bioloģisku lopbarību, atrast ir pagrūti.

Nav noslēpums, ka bioloģiski audzētai pārtikai ir virkne priekšrocību, un jo sevišķi tas attiecas uz gaļu. Diemžēl mūsdienās cūkkopība kļuvusi par industriju, un mūsdienu fermas suķiem komfortabls aizgalds un ozolzīles brokastīs var rādīties tikai sapņos. Tā vietā mūsdienās fermu cūkas nobarojas pusgada laikā – guļ metāla redeļu būrī un aug kā gurķi, pateicoties hormonu preparātiem un antibiotikām. Un nevienam jau vairs nav jāstāsta, ko cilvēka veselībai nodara visādas ķīmijas un antibiotikas.

Bet, atgriežoties pie mana plāna pagatavot vakariņas kā Rītiņam, par pirmo vietu bioloģiski audzētas cūkgaļas iegādei izvēlējos pie mājas esošo lielveikalu. Diemžēl tur ātri vien vīlos, jo ekogaļu no ne-ekogaļas atšķirt neprotu ne pēc izskata, ne smaržas, tāpēc atlika vien paļauties uz iepakojuma cedelēs rakstīto, kas nesniedza ne kāda veida informāciju par cūciņas izcelsmi.

Tā kā lielveikalā neguvu pārliecību par to, no kurienes cūciņa nākusi, vēl jo vairāk, vai tai maz ir kāds sakars ar Latviju, devos uz Rīgas Centrāltirgu. Tirgū man veicās mazliet labāk – vismaz vairāk nekā desmit pārdevēju man lepni stāstīja, ka visa gaļa esot vietējā. Tomēr, kad vēlējos painteresēties, kā manis noskatītais lopiņš ir audzis, ko ēdis, atbildes vietā saņēmu dziļdomīgu klusumu un neizpratnes pilnu skatienu.

Nākamajā dienā biju gudrāka un bioloģiski audzētā suķa medības atsāku Rīgas ekoveikalos. Ieejot tajos, pirmos manīju rudens dārzeņus, marinējumus un dažādu veidu graudaugu produktus, kas aizņēma lielāko daļu veikala telpas, taču svaigas gaļas vitrīna, manuprāt, bija neadekvāti maza un parasti tajā lielākoties atradās piena produkti. Ja neņem vērā cūkgaļas kūpinājumus, svaigu bioloģiski audzētu suķi šajos veikalos neatradu. Toties plašā izvēlē ir cita veida svaigā gaļa – truša, aitas, liellopa –, un, ja tic pārdevēju stāstītajam, tie visi audzēti bioloģiski un ir ar labturību apliecinošiem papīriem jeb sertifikātiem, kurus arī varot uzrādīt.

Tā nu, ekoveikalos neatradusi, ko meklēju, vērsos pēc padoma pie paziņām Rīgas restorānos. Viņu teiktais pielika punktu manām pūlēm nopirkt bioloģiski audzētu cūkgaļu, jo, redz, Latvijā bioloģiski audzēta cūkgaļa ir liels deficīts un, ja vien tu pats to neaudzē, tādu atrast faktiski nav iespējams.