Kādu dienu viņa man jautāja: "Paklau, vai tev no skolas laikiem nav saglabājusies latviešu valodas gramatika 5.–8. klasei? Tāda ļoti, ļoti bieza grāmata." Atbildēju, ka nav gan, bet gribēju zināt, kāpēc tā vajadzīga. "Lekcijā es uzzināju, ka tā ir pamatā vai visām grāmatām, ko tagad izdod neskaitāmas izdevniecības," kolēģe man atbildēja. "Autori tikai piedāvā katrs savu interpretāciju, kā šos gramatikas likums labāk apgūt. Kādēļ man iedziļināties dažādās variācijās, ja visa gudrība koncentrētā veidā ir atrodama oriģinālā?"
Šo situāciju atcerējos pāris gadu vēlāk, kad vecāku sapulcē matemātikas skolotājs ieminējās, ka krievu skolu audzēkņiem pēdējos gados ir labāki rezultāti mācību olimpiādēs. Skolotājs uzdeva jautājumu: "Kāpēc?" un, ieturējis pauzi, pats arī atbildēja: "Tāpēc, ka viņu bērni mācās no grāmatām, ko sarakstījuši zinātnieki, bet mūsu bērni mācās no skolotāju sastādītajām grāmatām."
Un šim ievadam sekoja paskaidrojums: "To saku tāpēc, lai jums ir ko atbildēt savām atvasēm, kad viņi savelk pieri, ka matemātika jāmācas no vecas grāmatas un tā vēl nez kā īpaši jāsaudzē."
Abas pieminētās epizodes prātā pazibēja, viesojoties Salaspilī, kad grāmatnīcā "Virza" ik pa brītiņam ienāca vecāki kopā ar bērniem un grāmatu kaudzi rokās. Viņi bija atnākuši uz veikalu tās ievākot, jo katrai grāmatai ir atšķirīgs formāts. Turklāt, piemēram, piektajā klasē literatūras grāmata ir divās daļās, tā ka pēc jaunā gada, iespējams, būs jāvāko atkal.
Varbūt arī šajās šķietami sīkajās ikdienas situācijās pazib atbilde uz to, ko arvien biežāk novēro skolēni: "To uzdevumu nevar izrēķināt! Lai iegūtu pareizo atbildi, izteiksmei jābūt citādai. Uzdevumā ir kļūda!" Vai vainīga nav pārāk liela aizraušanās ar mācību grāmatu formu dažādību, no kā cieš saturs?
Pirms vairākiem gadiem sēdēju vienā kabinetā ar kolēģi, kura bija nolēmusi mainīt profesiju, tādēļ vēlreiz iestājās augstskolā, lai iegūtu sākumskolas pedagoga izglītību.