Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kā komentēja cirka pārstāves L. Feldmane un L. Lipinska, tā esot ie­rasta prakse lielajiem māksliniekiem dot iespēju atpūsties, baudīt svaigu gaisu un pastaigas brīvā dabā. Skaisti, brīnišķīgi un atbilstoši 21. gadsimtā spodrinātajām humānisma idejām, kad, "pēc papīriem" spriežot, brīžiem šķiet, ka sētas krancim, nemaz nerunājot par visām iespējamajām cilvēku pasaules minoritātēm, tiesības un ekstras lielākas nekā parastam tradicionālas vērtības cienošam cilvēkam.

Diemžēl dimants ne vienmēr ir tik spožs, kā šķiet no pirmā neprofesionāļa acu uzmetie­na. Skaisto stāstu par kūrortu Ropažos diemžēl aizēnoja biedrības "Dzīvnieku brīvība" pirms laika aktualizētais jautājums par "Rīgas cirkā" nodarbinātā, no vairākiem citiem Eiropas cirkiem par cietsirdīgu attieksmi pret ziloņiem izraidītā dresētāja Larsa Holšera darbību. Diemžēl sirdis aizkustinošais pasākums ar dzīvnieku atpūtināšanu vairāk nekā pašiem ziloņiem bija vajadzīgs cirka vadībai, tādējādi liekulīgi mēģinot uzspodrināt apķepušās spalvas, jo biedrības pārstāvji ar pāris ziņām par "cietsirdības perēkli" Rīgas centrā vis negrasījās likties mierā.

Pašlaik pirms izrādēm tiek rīkoti protesta mītiņi, arī kultūras mi­nistrei ir aizsūtīta vēstule ar prasību pārtraukt savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā. Diemžēl spožums, ko redzam arēnā, majestātiskajiem dzīvniekiem uzstājoties, ir tikai medaļas virsējā puse. Ikdiena ir cita: šaurība, nūjas sitieni, nepaklausības gadījumā – pat durkļi un dzelkšņi. Pat ja dzīvniekus nesit, dzīve šaurībā un piespiedu kārtā izpildītie triki padara cēlos lopiņus par plikai eksistencei pamestiem vrakiem. Ne visi dzīvnieki pakļaujas dresūrai ar prieku, turklāt ne visi triki ir to psihei un fizioloģijai atbilstoši.

Šoreiz arī nevēlos vērsties pie cirka vadības, apelēt pie viņu godaprāta, kas, spriežot pēc atbildēm dažādos ziņu portālos, nesniedzas tālāk par maciņa biezumu (no vairākiem citiem cirkiem izraidītais mākslinieks droši vien nevar atļauties prasīt bargu honorāru). Neies tak zaudēt biznesu! (Kažokzvēru audzētāji apelē pat pie augstākām vērtībām – ienesīgu tirgu zaudēšanas valsts mērogā.) Šoreiz aicināšu aizdomāties par mūsu pašu liekulību.

Visiem jau nav jābūt dzīvnieku mīlētājiem, veģetāriešiem un jāmetas barot ikvienu klīstošo kaķi, runa ir par elementāru cilvēcības trūkumu un nevēlēšanos aizdomāties par lietām, kas mūs pašus it kā neskar. Ir tik viegli pievērt acis uz aizkulisēs notiekošo un baudīt cirka izrādi, bērniem rādot: redz, cik jauki zilonītis stāv uz pakaļkājām! Redz, kā lielais minka – tīģeris – cēli izlec cauri degošai stīpai! Ne jau es to dzīvnieku situ, un vispār – tas taču piederas pie dresūras, jo kā gan citādāk liksi tam lopam paklausīt?

Vai tiešām 21. gadsimtā ir nepieciešamas izklaides, kas iespējamas vien uz citu ciešanu rēķina? Varbūt pienācis laiks cilvēkam sākt saprast, ka varens var būt, gudri pārvaldot, nevis pakļaujot, vienalga – dabu vai kaimiņzemes tautu kā brālis Putins. Vai bērnam beidzot nepaskaidrosim, ka uz cirku neiesim, jo mums nav pieņemama varmācība? Ir taču tik daudz dzīvnieku, kuru dresūrai izmanto viņu kāri pēc rotaļām, – varbūt šādi, ar saudzīgas attieksmes piemēriem mācīsim jauno paaudzi iepazīt dabu.

Izlasot kāda "cilvēka" komentāru, sak, "tad nu gan atraduši problēmas 21. gadsimtā! Drīz arī prusaku nevarēs nosist!" vai kāda cita: "Labāk par bērniem būtu rūpējušies! Cilvēkiem nav ko ēst, bet viņi par dzīvnieku tiesībām ņemas!" – vēlētos pajautāt pretī: vai paši vispār esat kaut pirkstu pakustinājuši, lai kādam palīdzētu? Cietsirdība ir un paliek tikai un vienīgi cietsirdība, un te jau lieks ir jautājums, vai tā vērsta pret humanoīdiem vai dzīvnieku pasauli. Runa jau ir nevis par to, kam pirmajam būtu jāpalīdz, bet par to, vai akceptējam cietsirdību kā tādu un vēlamies baudīt dzīvi uz citu sāpju rēķina, vienalga, vai tie būtu cirkos ar varu trikus apgūt spiesti ziloņi (tīģeri, lauvas, lāči utt.), dāmu greznībai sprostos nīkuļojoši kažokzvēri, antibiotikām piebāztas, šaurībā nomocītas vistas vai pornobiznesā iesaistīti bērni.

Problēma jau ir viena – cietsirdības pieļaušana un akceptēšana un liekulīga izvairīšanās to redzēt, kur nu vēl palīdzēt, lai tikai pašus tas neskartu. Varbūt tomēr bei­dzot iesaistīties un palīdzēt? Tas, cik dzīvei tīkama vide būs mums apkārt un kāda izaugs jaunā paaudze, lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem, ne tikai no valdības, lai kā gribētos atbildību nogrūst citiem.

Vairāk informācijas par iespējām palīdzēt www.dzivniekubriviba.lv. Šeit arī plašs faktu materiāls par dzīvnieku labturības problēmām "Rīgas cirkā" un citur.