Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc cilvēki vispār apmeklē pilsētas svētkus, festivālus, koncertus un citus sarīkojumus, ir iespēja satikt sen neredzētus ļaudis.
Iespaidīgākais Pierīgas kultūras dzīves notikums "Saulkrasti Jazz" aizvadītajā nedēļā kopā pulcēja džeza mūzikas mīļotājus no tuvākās Vidzemes un Pierīgas apkārtnes, kā arī tālākiem Latvijas nostūriem.
"Saulkrasti Jazz" skatītāju rindās gadījās arī man labas draudzenes mamma, kuru nebiju satikusi teju gadu piecus. Pļāpājām, baudījām mūziku un atmosfēru, viņa stāstīja par saviem ceļojumiem pie meitas uz Filipīnu salām un sacīja, ka, atgriežoties Latvijā, vasarā ir sajūta, ka cilvēki ir norāvušies no ķēdes. Trīs mēnešos ķer un grābj, ko var. Katrā nedēļas nogalē tiek organizēti vismaz pāris pasākumu, kurus vērts apmeklēt.
Ja dzīve būtu kā "Lattelecom" televīzija, varētu izvēlēties opciju "Ierakstīt" un skatīties vēlāk, bet tagad trīs mēnešu laikā jāpagūst atpūsties, nosauļoties, noorganizēt pārgājienu vai vismaz pikniku, aizšaut uz kādu līdz šim maz izzinātu Latvijas nostūri, apciemot mammu, brāļus un māsas, nenāktu par ļaunu arī attālākus radus – bet tas tā, ja sanāk. Jābūt klāt labākā drauga kāzās un jāizdomā, ko labāk dāvināt – blenderi vai lielveikala dāvanu karti, kādu kleitu vilkt – lienētu vai jāpērk jauna, jo skapī nekā prātīga kā parasti nav.
Beidzot jāsāk skriet no rītiem un brokastīs ēst auzu pārslu putru. Vēl, protams, derētu arī nopirkt paklāju istabai – vēlams dzeltenu vai vismaz zaļu. Tā, lai priecīgāk. Lai vasaras sajūtas paliek arī tad, kad aiz loga zaļo nomaina oranžs un balts. Lai tā ķēde liktos vaļīgāka arī rudeņos un ziemās.
Skrejošā vasara sev līdzi nes ne tikai krāšņus kultūras pasākumus visās Latvijas malās, bet arī negaidītas, sirsnīgas un tik ļoti vajadzīgas tikšanās.