Daudzus var piemeklēt līdzīgs liktenis kā nupat bankrotējušo Mālpils saimniecību "Bērzi", kuru uzskatīja par vienu no modernākajām un lielākajām saimniecībām Pierīgā.
Krīze Pierīgas lielsaimniecībām liek savilkt jostu ciešāk
Jura Gierkena un viņa dēla Mārtiņa Gierkena saimniecība Lēdurgā katru dienu piena pārstrādes uzņēmumiem aizgādā aptuveni 12 tonnas piena. Šobrīd zemās piena iepirkuma cenas dēļ saimniecībai nākas jostu savilkt ciešāk.
"Pašlaik Latvijā piena iepirkuma cena, kas ir apmēram 21 eiro cents par kilogramu, ir zem pašizmaksas. Mūsu saimniecībā, lai saražotu kilogramu piena, ir nepieciešami 23,5 centi. Šāda situācija ir jau labu laiku, tāpēc mums nākas to mūsu piena ražošanu saimniecībā mazliet pasponsorēt. Tāpat neizskatās, ka kaut kas tuvākajā laikā varētu uzlaboties, tāpēc mēģināsim kaut kā samazināt pašizmaksu," to, kā sokas ar saimniekošanu grūtajos piena krīzes laikos, atklāj Mārtiņš Gierkens.
Tomēr pamata satraukumam par to, ka Krimuldas lielsaimniecība, līdzīgi kā viens no lielākajiem piena ražošanas uzņēmumiem Pierīgā – Mālpils novada "Bērzi" –, krīzi varētu neizturēt, gan neesot. Gierkenu saimniecība visus rēķinus spējot samaksāt. Tāpat problēmas neesot atmaksāt arī bankā "Citadele" ņemtos kredītus vērienīgajiem investīciju projektiem. Turklāt kredītiestāde pret lielsaimnieku esot pretimnākoša.
Vienīgais, kas saimniekam raisot bažas, esot tas, ka strauji tuvojas pavasaris. Tas nozīmē, ka saimniecībai būs jādomā par sēklu un minerālmēslu iegādi. "Smagākais periods būs pavasaris, kad viss jāpērk. Es gan vēl neesmu ar to saskāries, bet runā, ka piegādātāji ir sākuši baidīties no piena nozares. Ja viņi prasīs kaut kādu priekšapmaksu vai norēķināties uzreiz, tas saimniecību varētu skart ļoti, ļoti smagi," teic Mārtiņš Gierkens.
Viņš arī prognozē, ka daudzas saimniecības, kuras nodarbojas ar piena ražošanu, šos grūtos laikus nepārdzīvos. Jau tagad daudzi, tāpat kā Mālpils "Bērzi", esot bankrotējuši.
"Daudzas mazās saimniecības pēdējā gada laikā piena krīzes dēļ ir bankrotējušas, un reti kurš zina, ka tās ir pārstājušas darboties. Es pats zinu vismaz trīs mazās saimniecības, kas lopus ir likvidējušas, pārdodot tos uzpircējiem. Un pilnīgi noteikti var teikt, ka arī vairākas lielās piensaimniecības piemeklēs tāds pats liktenis kā Mālpils saimniecību. Īstā krīze tagad tikai sākas," ir pārliecināts M. Gierkens.
Cerības, ka piena cena atkal augs, nepiepildās
Arī Pierīgas fermeris Normunds Kalniņš, kurš piena nozarē darbojas kopš 1997. gada un šobrīd savā zemnieku saimniecībā "Robežnieki" Sējas novada Lojā tur 250 govis, atzīst, ka krīze piena nozarē esot pamatīgi ieilgusi – piena iepirkuma cena zem pašizmaksas, kas viņa gadījumā esot 30 centi par kilogramu, esot jau pusotru gadu. Turklāt atšķirībā no iepriekšējās krīzes 2008. gadā, kad piena iepirkuma cena, noslīdējusi līdz 20 eiro centiem par kilogramu, drīz vien atkal atgriezās normas robežās, šoreiz cerības, ka tā atkal pieaugs, aizvien vēl nepiepildās.
Tomēr lielsaimniecībai "Robežnieki" šos grūtos laikus izdodas pārciest, pateicoties tam, ka ferma modernizēta un aprīkota ar robotiem. Līdz ar to saimniecībā vairs nav nepieciešams algot strādniekus. Tagad aprūpēt lielo ganāmpulku var "Robežnieku" saimnieks pats kopā ar sievu un meitu.
"Grūti jau iet, bet mēģinām ražīgi strādāt. Taču, kā būs uz priekšu, to nevar prognozēt, jo ilgstoši saimniekot bez nekādām rezervēm nevar. Tagad uzkrāt neko nevar, un dzīvojam no rokas mutē," klāsta Kalniņš, piebilstot, ka visus maksājumus, tostarp kredītus, viņa uzņēmumam šobrīd neesot nekādu problēmu nomaksāt.
Tomēr "Robežnieku" saimnieks, līdzīgi kā viņa kolēģis Mārtiņš Gierkens, ir bažīgs par lielajiem pavasara tēriņiem.
"Kā mēs šogad barību sagādāsim, ja piena iepirkuma cena turēsies ap 20 eiro centiem par litru, es pat nestādos priekšā. Un lielākā daļa saimniecību nezina, kur tam visam rast naudu. Varbūt tāpēc tagad arī arvien vairāk citus saimniekus dzirdu sakām, ka viss jāliek uz pārdošanu. Un viņus var arī ļoti labi saprast – ja tev no tās saimniekošanas nekas nepaliek pāri un diendienā ir smagi jāstrādā, tu, cilvēks, vairs neredzi iespējas neko turpināt. Vienkārši nervi un veselība to visu vairs netur," atklāj Kalniņš, piebilstot, ka mazajā Sējas novadā šogad viena saimniecība ar piena ražošanu jau izlēmusi vairs nenodarboties.
Neizdzīvos vismaz 10% saimniecību
Sējas novada saimniecību "Priežkalni" vada bijusī rīdziniece Signe Seile. Savulaik tajā tikušas turētas 40 govis un bijusi pat piena pārstrādes ražotne. Seile saka, ka viņa izlēmusi savu 20 govju lielo ganāmpulku likvidēt, jo sapratusi, ka piena ražošana šobrīd nav rentabla. Visas savas saimniecības govis viņa pārdevusi citai saimniecei, kura solījusi par tām labi gādāt.
"Ir mazliet muļķīga sajūta, ka 20 gadus esi nodarbojies ar piena ražošanu, bet beigās izrādās, ka tas, ko tu esi darījis, nav nevienam vajadzīgs. Tomēr tajā pašā laikā bizness paliek bizness – ar minimāliem zaudējumiem ir jāiegūst maksimāls efekts," klāsta Seile, piebilstot, ka saimniecībā, meklējot risinājumu tam, kā dzīvot tālāk, nolemts govju vietā tagad turēt mājputnus.
Seile norāda, ka līdzīgi kā viņa, nolemjot pārtraukt piena ražošanu, rīkosies arī citi, jo situācija piena nozarē šobrīd esot ļoti, ļoti smaga.
"Pašlaik situācija nozarē ir zem katras kritikas, jo šobrīd runa vairs nav pat par izdzīvošanu. Domāju, ka daudzas saimniecības ilgi vairs nevarēs vilkt, dzīvojot tikai no uzkrājumiem. Es domāju, ka neizdzīvos vismaz 10% – gan lielu, gan mazu – saimniecības. Nešaubos, ka būs arī bankroti, jo, saglabājoties šādai piena cenai, tas ir tikai laika jautājums," prognozē "Priežkalnu" īpašniece.
Viņa domā, ka mazās saimniecības, kur kūtīs mīt pārdesmit lopiņu, visbiežāk izlems pārtraukt piena ražošanu pašas. Savukārt lielās saimniecības ar vairākiem simtiem govju, kuras nespēs nomaksāt kredītus vai citus maksājumus, līdzīgi kā Mālpils novada "Bērzi" vienkārši bankrotēs.
"Piemēram, mēs kā mazā saimniecība izlēmām piena ražošanu pārtraukt, jo beidzās saistības ar Eiropas naudām. Ja tā nebūtu, arī mēs nevarētu šo nozari likvidēt. Taču tie piensaimnieki, jo īpaši lielie, kas par Eiropas fondu naudu ir iegādājušies tehniku, būvējuši kūtis, savu darbību šobrīd pat gribēdami vienkārši nevar pārtraukt. Respektīvi, Eiropas Savienība naudu attīstībai deva ar nosacījumu, ka piecus gadus ir jāturpina nodarboties šajā nozarē. Ja viņi pārtrauks piena ražošanu, šī nauda būs jāatmaksā," klāsta Seile.
Kopumā visi portāla "Apriņķis.lv" aptaujātie Pierīgas piensaimnieki atzīst, ka gaismu tuneļa galā šobrīd viņi neredz. Ieilgusī krīze tik drīz nebeigsies, un zemā piena iepirkuma cena, visticamāk, tuvākā gada laikā nepieaugs. "Priežkalnu" saimniece uzskata, ka situācija varētu uzlaboties vien tad, ja likvidēsies pietiekami daudz saimniecību un piena sāks trūkt. Bet, kamēr Latvijā pienu ražos tik daudz saimniecību kā patlaban, cerību uz pārmaiņām neesot.
Savukārt "Robežnieku" saimnieks ir mazliet optimistiskāks un mierina, ka šī krīze Latvijas piensaimniekus pavisam neiznīcinās. "Bez piena jau nepaliksim. Ja jau visi masveidā tagad pārtrauks to ražot, tad jau veikalos nebūs ko tirgot! Vienkārši ir jāmācās izdzīvot jeb, runājot metaforās, par piena nozari tagad var teikt tā: ūdens baseinā ir nolaists tik zemu, ka var papeldēt tikai plakaniski, nevis uz augšu un leju! Kurš kādu brīdi spēs papeldēt šādā guļus režīmā, tie arī paliks. Bet, kas nevarēs izdzīvot ar tik mazu ūdens daudzumu, tie aizies pa burbuli," rezumē Kalniņš.
Iepriekš:
Mālpils piensaimniecības Bērzi īpašniekam nedienas ar uzņēmuma glābšanu no bankrota
Piena nozares krīzes dēļ Mālpilī bankrotē viena no Pierīgas lielākajām zemnieku saimniecībām
Piensaimnieki: EK piešķirtie 7,7 miljoni ir par maz; daudzus tas neglābs
Pierīgas piena ražotāji iezīmē skaudru ainu nākotnei