Atbildes uz to saņemtas visdažādākās: "Man ir tāda sajūta, ka es neko vairs negaidu no nākotnes", "Esmu ciniķis savienojumā varbūt nedaudz ar optimistu, kas ļauj man vispār izdzīvot", "Es cenšos nekalt lielus plānus, lai nesmīdinātu Dievu", "Pensionāri nevienam nav vajadzīgi, bet no otras puses – katram pašam par sevi jāatbild"*.
Šo teic aktieri, kam, pieļauju, pirmspensijas dzīves periods bijis daudz aktīvāks un pozitīvu emociju bagātāks nekā vidusmēra latvietim. Taču arī šajā teikumā iezagusies skaudrā dzīves realitāte – tātad pensijas vecumā cilvēks ir "norakstīts"?
Šādu vai līdzīgu jautājumu noteikti teju ikviens no šo dzīves posmu sasniegušajiem cilvēkiem mēdz jautāt sev un varbūt uzdot citiem. Kam tas nav nepieciešams, acīmredzot ir ārkārtīgi laimīgs, jo vecumu nejūt kā apgrūtinājumu. Tas gan, protams, ir atkarīgs no cilvēka rakstura īpašībām un mentalitātes.
Taču arī mēs, tie, kas nav sasnieguši šo "norakstīto zonu", esam atbildīgi, lai vecie ļaudis nejustos nevienam nevajadzīgi. Nav runa par elementāru cieņu vai sapratni, bet kaut nedaudz jācenšas vismaz izjust, ko pārdzīvo šāds cilvēks. Tas kaut par kripatiņu vairāk palīdzēs saprast, kā jūtas vecie ļaudis. Un kurš uz to būs spējīgs, sapratīs, ka laiks ir nepielūdzams, un varbūt kādreiz var pienākt reize, kad arī pats jutīsies vientuļš un nevienam nevajadzīgs...
"Pamazām piedzīvoju to vecumu, kad saprotu, ko nozīmē lāgā neredzēt, nedzirdēt, kad zobi krīt ārā, kājas sāp, mugura stīva... Viss, ko vēlies! Tas man vairs nav brīnums, savukārt jaunie to nesaprot. Nekas, viņiem arī tas laiks pienāks..." – skarbi, bet patiesi ir šie M. Putniņa vārdi, kas rosina uz pārdomām.
"Man šīs paaudzes priekšā ir tāda kā parāda sajūta, tāpēc ir tik svarīgi, lai arī mēs ar šo diskusiju piedzīvojam un izzinām šos mūsu latviešu tautas ciešanu stāstus," – to savā uzrunā Daugavas muzejā notikušajā pasākumā, kur pulcējās represijās cietušie un to smago slogu pārdzīvojušie seniori, akcentēja Doles Atbalsta biedrības priekšsēdētāja Anita Krūmiņa. Savukārt mums nebūt nav jāgaida kaut ko traģisku, lai uzmundrinātu vai pateiktu paldies kādam sirmgalvim – ikviena diena ir mūsu rīcībā, lai to izdarītu un kādam liktu justies labāk.
* Avots: tvnet.lv