Kam īpaši pievērst uzmanību, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas direktors Andris Širovs un Dabas izglītības centra "Meža māja" vadītāja Agnese Balandiņa.
– Ar ko Ķemeru nacionālais parks ir unikāls?
Agnese Balandiņa: Galvenā lieta, kas ir Ķemeru nacionālajā parkā un nav citur, ir dziednieciskie sērūdeņi un dūņas, jo šie minerālūdens veidošanās procesi notiek zem augstajiem purviem. Tas ir iemesls, kāpēc Ķemeru apkārtne ir saglabājusies tik neskarta. Jau diezgan sen tika saprasts, ka kūdras ieguve un jebkāda veida saimnieciskā darbība var ietekmēt sērūdens veidošanās procesus, kas pēc savas būtības ir ļoti jutīgi, un ka sērūdeņi dos labumu daudz ilgākā termiņā nekā īstermiņa saimnieciskā darbība, kas dos ātru peļņu un viss. Tāpēc kūdras ieguve Ķemeru nacionālā parka teritorijā tika apturēta, kad zem purviem tika atklātas sērūdens dzīslas.
Ķemeri ir vienīgā vieta Eiropā, kur tieši šāda veida minerālūdeņi un dūņas atrodami tik tuvu jūrai.
– Par kādiem dabā notiekošajiem procesiem un likumsakarībām tie liecina?
Andris Širovs: Galvenais ir tas, kā šeit kopā kombinējas vairāki dabas faktori. Lai veidotos sērūdeņi, ir jābūt augstajam purvam. Un Ķemeru nacionālais parks ir diezgan bagāts ar augstajiem purviem. Zem tā pamatiežos ir jābūt dolomītam jeb iežiem, kas satur ģipsi. Trešais faktors ir specifiskas baktērijas, kas dzīvo šajā vidē bez skābekļa starp purvu un ģipša slāni.
Tāpat kā visi ūdeņi, arī šie avoti tek uz jūru. Ķemeri atrodas pa ceļam no lielā purva un citiem purviem uz jūru, un reljefa līmeņu starpības dēļ Ķemeru apkārtnē tie vietām iznāk ārā kā sērūdens avoti. Šis ir ļoti specifisks, gana sarežģīts un unikāls process tieši Ķemeru nacionālajam parkam.
– Kā tas ietekmē dabas daudzveidību?
A.B.: Ķemeri ir mitrāju parks. Viss, kas ir slapjš, mums ir, jo Ķemeru teritorijas lielāko daļu pirms vairākiem tūkstošiem gadu klāja Litorīnas jūra. Atkāpjoties tā aiz sevis atstāja lagūnas, kas pamazām aizauga, un tad Ķemeru apkārtnē palika gan augstie purvi, gan seklie piekrastes lagūnas tipa ezeri – Slokas un Kaņiera ezers, kas izveidojušies seklās dobēs. Tāpēc mums ir arī palieņu meži, palieņu pļavas. Te lielās platībās ir sastopami arī zāļu purvi, kādu Latvijā ir diezgan maz.
A.Š.: Pie mums ir redzami trīs dažādi purvi. Zāļu purvs parasti ir lēni aizaugoša ūdenstilpe, un augi, ar kuriem tas aizaug, barojas no ūdeņiem, kas ir šajā ezerā. Pamazām tas aizaug pilnībā, un, kad vairs nav atklātas ūdens platības, tur ienāk sūnas un citi augi.
Nākamais ir pārejas purvs. Augājs, kas tur ir, barojas gan no ūdeņiem, kas ir apakšā, gan no lietusūdeņiem un kūstošā sniega.
Visbeidzot ir augstais purvs, kā, piemēram, lielais Ķemeru tīrelis un citi. Tur augu slānis ir ļoti biezs. Tas ar saknēm vairs nesasniedz gruntsūdeņus un pārtiek tikai no nokrišņu ūdeņiem. Viens no mūsu iecienītākajiem apskates objektiem ir augstais purvs. Tajā pārsvarā aug sfagnu sūnas, kas ir ļoti interesantas ar to, ka visu mūžu aug tikai uz augšu un no apakšas visu laiku atmirst. Atmirusī daļa lēnām veido kūdras slāni, bet uz augšu augošā daļa veido šo slāni arvien biezāku. Nu tas ir uzaudzis 6–10 metrus biezs.
– Kādas augu sugas te sastopamas?
A.B.: Pateicoties tam, ka Ķemeru nacionālajā parkā ir tik daudz mitrāju, te sastopamas ļoti daudzas retas sugas, kādu citur nav. Augtā purva visraksturīgākie augi ir sfagnu sūnas un rasenes. Rasenes, ejot pa tīreļa laipu, var redzēt augam gar tās malām. Tās ir mazi, sarkani audziņi. Rasenes lapiņai ir izaugums, kura galā veidojās lipīgs nektārs. Odiņš vai kukainītis, kas saskaras ar augu, pielīp tam. Augs lēnam aizveras, sadala kukainīti un uzsūc. Tas ir veids, kā rasenes uzņem barības vielas. Rasenes aug tikai dabiskajos purvos, un to klātbūtne liecina, ka purvs vai nu ir pilnīgi dabisks, vai tajā ļoti veiksmīgi notiek atjaunošanās process.
A.Š.: Slapjajos mežos jeb dumbrājos, kas ir Ķemeros, var redzēt, kā melnalkšņi pielāgojušies ūdens līmeņa svārstībām. Tie ar saknēm pacēlušies virs zemes, lai pasargātu visjutīgāko daļu, kas kokam ir ap sakņu kakliņu. Dumbrājs ir īpaša vieta retām kukaiņu un gliemežu sugām, kam patīk mitras vietas un kas arī ir piemērojušās ūdens līmeņu svārstībām.
Līdz Jāņiem Ķemeru zāļu purvos varēs redzēt ziedam savvaļas orhidejas, kurām patīk augsnei tuvais dolomīta slānis.
– Kādi putni un dzīvnieki te labi jūtas?
A.B.: Te ir dzeņu paradīze, ar ko mēs ļoti lepojamies. Pie mums ir sastopamas visas deviņas Latvijas dzeņu sugas. Rietumeiropas putnu vērotāji brauc šurp pavasaros meklēt tieši dzeņus – trīspirkstu dzeni, baltmugurdzeni, kas ir Ķemeru nacionālā parka simbols. Dzeņi pie mums labi jūtas tāpēc, ka te ir mitrie, applūstošie meži, kas ir mežsaimniecības maz ietekmēti. Tie ir dabiski, un koki tajos ir lieli, resni, dobumaini, stāvoši, nokaltuši, pa pusei nokrituši.
Vēl pie mums ir vairāki pāri melno stārķu, vairāki pāri jūras ērgļu. Par mazo ērgli ir īpašs stāsts, jo Latvijā mīt 13% visas šīs sugas pasaules populācijas.
Nacionālā parka palieņu pļavās ļoti lielā daudzumā ir sastopamas griezes. Šie putni simbolizē dabiskas palieņu pļavas, kas arī Latvijā ir reti sastopamas.
Parkā mīt arī lielais dumpis, baltais gārnis, jūras krauklis, apodziņš, dzērves, zosis.
A.Š.: No dzīvniekiem pie mums ir vilki, stirnas, ļoti daudz meža cūku, bebri. Lai palieņu pļavas neaizaugtu, tās mums palīdz uzturēt lielie zālēdāji – taurgovis un savvaļas zirgi.
Dabas daudzveidību mitrājos pie mums var vērot, gan ejot pa laipām un tūrisma takām, gan braucot pa velo un autoceļiem. Dabā tūrismam nav sezonas, jo katrā gadalaikā ir ko redzēt. Vajadzīgs tikai piemērots apģērbs. Līdzi ieteicams paņemt binokli, un vairāk ierauga tie, kuri dabu vēro klusējot.
