Taču visbiežāk atmiņa kā smags ceļa rullis ņem un nolīdzina dzīves dažādos kadrus. Kara šausmas sastingušas dažās melnbaltās fotogrāfijās, kritušie biedri pārdzimuši mazbērnos un mazmazbērnos.
Karavīra forma nebija latviešu karavīra galvenā pazīme, saka «Daugavas vanags» siguldietis Ivars Selga un mācītājs Guntis Kalme. Rekonstruēt latviešu leģionāru gaitas šodienas acīm ir grūti. Viņi, sirmi kungi, kuriem ir vairāk nekā 90 gadu, vada savas pensionāru dienas, un noteikti nav pelnījuši, ka viņus apspļauda ne pie Brīvības pieminekļa, ne krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļos.
Cits karš, kas vainagojies mazām uzvarām, ir invalīdu cīņa par elementāro. Par iespēju aiziet pie ārsta, iepirkties vai pat uz tualeti. RAA aicināja apvienības «Apeirons» aktīvistus uz savas ādas pārbaudīt, cik auglīga ir bijusi viņu cīņa par normālu dzīvi bez augstām trotuāru apmalēm vai spoguļiem, kuros ratiņkrēslā sēdošais sevi neredz, un dažviet Siguldā tā ir nesusi augļus.
Diemžēl mūsu valstī uz rokas pirkstiem saskaitāmi ģimenes ārsti, pie kuriem var nokļūt ratiņkrēslā sēdošie. Poliklīnika Siguldā nav izņēmums. Pasaules uzlabošana reizēm neprasa lielus līdzekļus, bet tikai brīdi, lai padomātu par līdzcilvēkiem. Invalīdiem, leģionāriem un ikvienu.
Atmiņa ir savāda padarīšana. Tā izkrāso kādu laiku dzīvē, kaut ko notušē un izdzēš, piešķir melanholiju, sasmīdina un uzdzen dusmas, kad uz notikumiem dzīvē paraugāmies pēc laika.