«Par mums saka – cilvēki ar īpašām vajadzībām. Bet patiesībā jau vajadzības mums ir tieši tādas pašas kā ikvienam – dzīvot zem jumta siltās telpās, paēst, satikties ar radiniekiem un draugiem un naktī labi izgulēties. Labi, varbūt tomēr man ir kāda īpaša vajadzība – no rīta noteikti vajag iedzert baltu kafiju,» nosmej Aigars.
Cilvēkam ratiņkrēslā dažkārt arī pašu ikdienišķāko darbību veikšana var izrādīties visai sarežģīts uzdevums, tāpēc ir svarīgi, lai par to būtu padomāts. «Mēs jau neprasām īstenot kaut kādas mūsu utopiskas idejas. Es nevienam nesaku – gribu būt mežstrādnieks, lūdzu, taisiet man pielāgotu traktoru. Nē, pavisam vienkārši realizējamas lietas. Un tas nav nedz grūti, nedz dārgi,» saka Aigars.
Invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis zina stāstīt, ka Rīga nav invalīdiem draudzīga pilsēta – reti kurā restorānā var tikt un reti kuru muzeju apmeklēt. Bet, kā ir Pierīgā, to apeironieši nezina, tāpēc aicinām doties uz ārēji saposto Siguldu – pārbaudīt, cik pieejama tā ir cilvēkiem ar invaliditāti.
Iemesls iepazīties, lai tiktu pie augšējiem plauktiem
Ceļā dodamies ar privāto automašīnu, jo šajā ziņā īpašas izvēles nav. Lai gan Latvijā noteikts, ka starppilsētu maršrutu autobusiem jānodrošina iespēja pārvadāt arī cilvēkus ar invaliditāti, praksē šādas iespējas nav. Teorētiski uz Siguldu varam nokļūt arī ar vilcienu, jo «Apeirona» biedri izcīnījuši iespēju atsevišķās pieturās, izmantojot mobilo pacēlāju, vilcienā iekļūt. To starpā ietilpst gan Rīga, gan Sigulda, tomēr brauciens jāpiesaka 24 stundas iepriekš. «Vislabāk ar lidmašīnu – tur nekad nav problēmu,» nosaka Aigars.
Sasniedzot mūsu nelielā ceļojuma galamērķi, par pirmo pieturas punktu izvēlamies tirdzniecības centru «Šokolāde». Pie veikala ir brīvas vietas, invalīdu stāvvietā – neviens «es jau tikai uz piecām minūtēm» priekšā nestāv. Jau pie veikala ieejas Aigars norāda uz krāsu spēlēm bruģī. Vājredzīgajiem kontrasti palīdz vieglāk orientēties, viņš paskaidro. Dažādu krāsu flīzes dominē arī veikalā – tās uzskatāmi atdala mazos veikaliņus no gaiteņiem.
Pastaigājoties pa lielveikalu, Aigars norāda, ka ir veikali, no kuru apmeklēšanas arī Rīgā cenšas izvairīties. Piemēram, «Drogas» vai «Maxima», kur pat staigājošam cilvēkam starp veikalu plauktiem nereti ir par šauru. «Tā vietā es izvēlos «Rimi». Arī apkalpojošais personāls parasti ir laipnāks. Tā kā pie augšējiem plauktiem pats netieku klāt, ir iemesls uzsākt sarunu ar kādu jauku pārdevēju,» pozitīvi noskaņots Aigars. Viņš norāda uz kādu niansi – ratiņkrēslā sēdošais pie kases nevar lietot karšu automātus, jo tie ir pārāk augstu un līdz tiem nevar aizsniegties. Arī pārvietot tos nav iespējams.
Invalīdu tualetē ar kāju nospiežama miskaste
Lai pilnībā novērtētu «Šokolādes» pieejamību, dodamies arī uz otro stāvu. Liftā iebraukt ērti, vien Jurģis norāda, ka gludajā lifta sienas panelī grūti redzēt skaitļus, kas norāda uz stāviem: «Neredzu, kur jāspiež, cipari tik blāvi. Daudz labākas ir izvirzītās pogas.»
Veikalu ieejas un izkārtojums izrādās gana plašs, tāpat arī restorānā iespējams brīvi iebraukt un ar ratiņkrēslu ieņemt vietu pie galdiņa. Tomēr «Kino Lora» būs jāsamierinās ar vietu pirmajā rindā, bet tā nav pirmā reize. «No sākuma bija jocīgi, ka bilde tik tuvu un nemitīgi jāgroza galva no vienas puses un otru, bet esmu jau pieradis,» viņš nosaka. Līdzbraucējs I. Balodis vēl nosmej, ka uz pēdējo «bučotāju» rindu nevar cerēt, ja vien meitene pati nenesīs augšā.
Pēdējais, bet, iespējams, pats svarīgākais, ka arī tualete ir pielāgota invalīdu vajadzībām. I. Balodis tomēr norāda uz nepilnībām: atkritumu tvertni var atvērt, uzspiežot pedālim ar kāju. Ratiņkrēslā sēdošais to nespēj. «It kā varētu ar roku, bet tas nebūtu īsti pareizi.» Spogulis – pielāgots stāvošam cilvēkam. Aigars tajā redz tikai savu pieri un matus. «Nu labi – vismaz saķemmēties var,» Ivars pieiet ar humoru. Arī roku žāvētājs pārlieku augstu. Aigars saka – kamēr turot rokas augšā un žāvējot, slapjums sen satecējis aiz piedurknēm.
«Bet kopumā par tirdzniecības centru – neko pārmest nevaru. Tādas pašas nepilnības esmu novērojis, arī ceļojot pa Eiropu,» vērtē Aigars.
Pašvaldību nami – negaida
Turpinot ekskursiju pa Siguldu, dodamies uz koncertzāli «Baltais flīģelis». I. Balodis uzsver, ka pie koncertzāles ieejas invalīdu uzbrauktuve gaumīgi iekļaujas kopējā arhitektūrā, ir pietiekami lēzena un ar atpūtas laukumiņu līkumā. Arī koncertzāles iekštelpās par invalīdiem ir padomāts – zāles augšā pietiekami daudz vietas, lai vērotu koncertu, bet gaitenī pielāgota tualete.
Pēc tam ceļš ved uz Siguldas novada Domi. No automašīnu stāvvietas līdz ēkai jāmēro vairāki desmiti metru, un Aigars stāsta, ka ratiņkrēslos sēdošajiem ziemā lielas problēmas sagādā netīrītie ceļi. Sniegs, ledus un pavasara saulītē arī šļūdoņi – tos pārvarēt nemaz nav tik vienkārši. Tomēr ar kolēģa Ivara palīdzību Aivars līdz Domes ēkai tiek.
Tur arī apstājamies – greznajā, vēsturiskajā pils tornī netiekam, jo priekšā trepes. Aigars ievēro, ka blakus tām atrodas invalīdiem paredzēta signāla podziņa, taču, to nospiežot, neviens nereaģē un nākas palikt šaipus durvīm. Līdzīga situācija ir arī pie pašvaldības policijas ēkas – jau pa gabalu redzams, ka pakāpiens un sliekšņi Aigaram nav pārvarami. Arī durvis izrādās par šauru.
Pilsdrupas ir «fanstastisch»!
Turpat blakus atrodas greznās, atjaunotās pilsdrupas, ekskursija pa tām Aigaru patiešām iepriecina – līdz pilsdrupām lēzens ceļš, pa vidu bruģim ieklāts gluds segums, kas ievērojami atvieglo pārvietošanos.
«Pilsdrupu restaurācijas arhitekti par šo projektu konsultējās ar «Apeironu», un redzam, ka mūsu ieteikumi tiešām ir ņemti vērā. Par to ir neizsakāms prieks. Šai vietā aizmirstas, ka netikām iekšā domē,» tā Aigars. Pilsdrupu skatu tornī plānota lifta būvniecība, invalīdiem paredzētas augstākas skatu platformas un arī pielāgotas tualetes pie ieejas. «Das ist fantastisch! (Tas ir fantastiski! - vācu val.),» nosaka Aigars.
Pa ceļam vēl iebraucam Siguldas dienas centrā. Tur viss kā pieklājas – ērtas uzbrauktuves, pietiekami daudz vietas, lai visur varētu izbraukāt. Pavisam ērti iespējams iekļūt arī turpat blakus esošajā aptiekā un pat spēļu zālē. Ekskursijā pa Siguldu Aigars ievēro un pozitīvi novērtē daudzviet izveidotās nulles līmeņa trotuāru uzbrauktuves.
Jāiztiek bez zobārsta un zāļu receptes
Viss līdz šim pilsētā pieredzētais negatīvas emocijas neizraisa, tomēr kā piliens darvas mucā izrādās mūsu galamērķis – Siguldas medicīnas centrs jeb poliklīnika.
Pie ieejas nākas sastapties ar sensenos laikos betonētu uzbrauktuvi, kas ne pēc sava vizuālā stāvokļa, ne parametriem neatbilst prasībām. Viscaur izdrupusi, četras reizes stāvāka un par gandrīz 40 centimetriem šaurāka, nekā tai pienāktos būt. Izrādās – iekštelpās nav ne lifta, ne invalīdiem piemērotas tualetes. Laikā, kad valstī izziņota gripas epidēmija, Siguldā ratiņkrēslā sēdošs invalīds līdz savam ģimenes ārstam pavisam droši var arī netikt.
Bet kopumā Aigars vērtē – redzams, ka Siguldā pašvaldība vismaz domā par vides pieejamības jautājumiem.
Ivars (no kreisās), Aigars un Jurģis mēra uzbrauktuves platumu pie poliklīnikas.
Siguldas novada Domē Aigaram neizdodas iekļūt. Priekšā trepes, bet uz izsaukumu, nospiežot podziņu, neviens nereaģē.
Uzbrauktuve pie Siguldas poliklīnikas durvīm neiztur nekādu kritiku: viscaur izdrupusi, četras reizes stāvāka un par gandrīz 40 centimetriem šaurāka, nekā tai pienāktos būt – 1,20 m vietā ir 0,88 m.