Šķiet, vismaz tikpat vērienīgs izdevies arī pensionāru mītiņš. Lai cīnītos par gluži cilvēcisku taisnību, pie Latvijas okupācijas muzeja bija pulcējušies simtiem sirmgalvju no Latvijas malu malām, tostarp arī senioru paaudzes pārstāvji no Pierīgas: 20 mālpilieši, pa autobusam no Siguldas, Zaķumuižas, Daugmales, Babītes, Salaspils.
Jāatzīst, ka, paejot garām svētku noskaņojumā pacilātajām ģimenēm un ieraugot plakātu ar uzrakstu "Mēs arī gribam ēst un dzīvot siltumā", sirds sažņaudzās. Asaras novaldīt bija patiešām grūti. Nezinu, krūtīs kāpa līdzjūtība vai bailes par nākotni, ka, iespējams, manus vecākus vai mani sagaida tas pats liktenis – pārvarēt kaunu, izgatavot plakātu un iet lūgt pieklājīgu pensiju. Tādu, kuru saņemot, nebūtu jāizdara izvēle – nedēļu neēst vai apmeklēt ārstu, kas daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Lai gan avīzes un ziņu portālus aizvien rotā skaļi virsraksti "Pensionāri izsvilpj ministri Viņķeli" un līdzīgi, nedz agresija, nedz ļaunums ne no viena sirmgalvja nebija jūtams, drīzāk jau tas skanēja kā izmisuma svilpiens. "Ir ļoti žēl, ka ar valdību nevaram konstruktīvi izrunāt visus sasāpējušos jautājumus," latviskā pieticībā un kautrīgi atzina Mālpils seniori. Vēlētos ticēt, ka nedēļas nogales pikets nebija tikai sauciens tumsā un kāds seniorus arī sadzirdēja, kāds no valsts vīriem, kuram kabatā pavisam cita summa nekā nabaga apliecinājums Latvijas vidējam sirmgalvim – vecuma pensija.