Tajā pašā laikā tās kontrolētāji un apkarotāji dažbrīd pārcenšas ar ļaunuma saknes izraušanu tur, kur varbūt tās nemaz nav.
Pārdomas rosināja kārtējās birokrātijas vējdzirnavas, kas griežas Krimuldas pusē. Divi domnieki saņēmuši naudas sodu par to, ka darbojas pašvaldības aparātā, līdztekus vadot savu uzņēmējdarbību. Saprotams, ka šādā veidā, esot pietuvinātam vietvaras stūrei, gūt pašlabumu ir visai ērti. Kontrolējošās institūcijas, kas nebūt nav kaut kāds bubulis, bet mūsu valsts, mūsu pašu cilvēki, tomēr bieži pārcenšas.
Proti, Latvijas lauki, mūsu agrākais valstiskuma zīmols un artērija, kas uzturēja arī pilsētniekus, viens no ekonomikas stūrakmeņiem, vieta, no kuras radīt konkurenci importam, paliek aizvien tukšāki. Kas vadīs vietējās lēmēj un izpildvaras, ja ne tur dzīvojošie jeb izdzīvojušie? Skaidrs, ka paliek tikai stiprākie – tie, kas uzdrošinājušies un iesakņojušies ar savu biznesu, dzīvesveidu. Loģiski un tikai atbalstāmi, ka šādiem novadniekiem arī jāvada pašvaldība, kurā viņi dzīvo, jo kurš gan cits, ja ne vietējais, zinās labāk savas un līdzcilvēku vajadzības.
Bet, ja, esot šādā "interešu konfliktā", vietējie nedrīkstēs pat savu pašvaldību uzturēt ar saviem ražojumiem un pakalpojumiem tikai tādēļ, ka viņi uzdrošinājušies iet politikā, nozīmē, ka pamazām tiks nīdēti arī stiprie. Šādos gadījumos zūd stimuls, un, kad zūd tas, nāk bezspēcība, kas savukārt rada vienaldzību, un tas ir pats bīstamākais. Tādēļ no urbanizācijas attālāki apvidi kļūst aizvien tukšāki.
Baisas ir profesora Leona Taivāna prognozes (un ne jau viņa vienīgā), ka pēc pārdesmit gadiem latvieši savā zemē paliks minoritāte. Šķiet, tagad galvenais ir ievērot visas formalitātes un izpildīt normatīvus, cilvēciskumu atstājot pēdējā plānā. Līdz ar to nonāksim līdz stadijai, ka vēlāk pase ar ierakstu "latvietis" skaitīsies ekskluzīva.
Par to, ka pašlabuma meklēšana sastopama teju it visur, var teikt, ka šaubu nav. Jautājums, cik lielā mērā jeb – kāds ir katra bezkaunības kalngals.