Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vasara un saldējums ir tradicionāla kombinācija, kas neapnīk nevienam un asociējas ar siltu laiku un bezrūpīgām brīvdienām. Taču, manuprāt, vislabāk vasaru baudīt tieši ar "Skrīveru mājas saldējumu", ko gatavo Sotnieku ģimenes uzņēmums.

Komerciālos videoklipus laikam reti kurš raksturotu kā mākslu, jo tie lielākoties asociējas ar kaitinošām veļas pulveru un kredītu reklāmām, kuras tā vien gribas pārslēgt, taču izrādās, ka talantīgi mākslinieki par mākslu var pārvērst jebko.

Secību var arī mainīt: vispirms dzeja, tad – peļķes. Tas galvenokārt atkarīgs no laikapstākļiem. Kāpēc šāds ieteikums? Pirmkārt, vasara ir oficiāli beigusies un ir jāķer katrs atvasaras mirklis, otrkārt, septembrī notiek Dzejas dienas, un no tām neizsprukt.

Ja par vasaru domā pie grāmatu plaukta, skatiens vienmēr aizķeras pie trimdas rakstnieces Benitas Veisbergas darbiem, it īpaši "Orindas piezīmēm" (1977), kas man stāv goda vietā blakus Imanta Ziedoņa "Epifānijām" un R. Baha "Kaija, vārdā Džonatans Livingstons".

Kaut gan ir vasara un lielākā daļa cilvēku steidz nokļūt saules staros, lai atpūstos no saspringtas domāšanas, grāmatmīļi pārāk neļaujas gadalaiku ietekmei un labu literatūru lasa arī zem palmas.

Tiešām labas filmas, kuras nenožmiedz skatītāju ar ciešanu, bezcerības un krāšņu šausmu attēlojumu, ir sastopamas reti. Vēl grūtāk būs atrast kvalitatīvu komēdiju, kuras kontekstā varētu lietot vārdus "māksla" un "baudījums" un pēc kuras nerodas vēlme nomazgāties.