Viņš pirms pāris gadiem bija viens no vēsturisko autošosejas sacensību "Dzintara Volga" atjaunošanas iniciatoriem un aktīvs dalībnieks. Šogad kopvērtējumā Alsiņš, profesionāls autovadītājs ar divu gadu desmitu stāžu, ieņēma ceturto vietu, bet domās jau ir nākamajā sezonā.
"Viss sākās krietni agrā bērnībā kolhozā "Mārupe". Sākumā braucu ar kartingu, vēlāk – no 2002. līdz 2004. gadam – nopietni nodarbojos ar ralliju. Kad pārbraucu dzīvot uz Saulkrastiem, nolēmu, ka ar tik lielu naudu autosportā vairs nemētāšos. Pirms pāris gadiem, pateicoties Māra Ozoliņa uzņēmībai, atdzima "Dzintara Volga", un tobrīd likās, ka volga – tas taču būs lēti. Māja bija uzcelta, un braukt vēl gribējās."
– Melna volga kādreiz bija gandrīz vai labklājības etalons? Vai arī jūsu mašīnas krāsai ir kāda īpaša nozīme?
– Ir, ir, gan krāsa, gan vienpadsmitais numurs nav tāpat vien. Melna krāsa tāpēc, ka manam tēvam kādreiz bija melna volga ar baltu jumtu. Kad mans brālēns, kurš krāso mašīnas, uzzināja, ka sacīkstēs braukšu ar volgu, viņš teica: "Viss, tavam fāterim tāda bija, krāsošu par brīvu!" Es – ja par brīvu, tad krāso kaut oranžu... Es pats uzskatu, ka mana volga ir viena no smukākajām.
– Bet vienpadsmitais numurs?
– Numurs ir tādēļ, ka šo mašīnu es nopirku no Viktora Kalniņa, daudzkārtējā PSRS čempiona šajā klasē. Viņš savulaik brauca ar 11. numuru. Joprojām ar viņu esam darba biedri, kaut viņam jau ir aptuveni 80 gadu. Pie savas mašīnas viņu gan vairs nelaižu klāt, tagad tomēr ir cita pieeja un citas tehnoloģijas.
– Vai no sākotnējās mašīnas vispār vēl ir kaut kas palicis pāri?
– Praktiski tikai kuzovs (virsbūve). Šī volga padomju gados brauca pa Biķernieku trasi. Tad Kalniņš to pārbūvēja par ielas mašīnu, bet es atkal atpakaļ par sporta mašīnu. Tas ir 1986. gada "GAZ 24-11", bijušais taksometrs.
– Nokļūšana tieši pie volgas stūres ir sakritība vai likumsakarība?
– "Voldzinieki" no vēsturisko klašu mašīnām sarosījās pirmie. Kaut gan... vēl pavisam nesen man bija doma, vai tik nevajag to volgu pārdot un taisīt augšā žiguli. VAZam detaļas var nopirkt uz pusi lētāk, turklāt kvalitatīvākas. Ja sāktu šodien, taisītu žiguli. No otras puses – žiguļu klase vēl pagaidām nav īsti "pavilkusies", bet volgu klasē ir 30 mašīnas, katrās sacīkstēs uz starta kādas divdesmit. Pamatīgs burziņš, Baltijā spēcīgākā klase!
– Sanāk, ka hobiju braukšana ir pārvērtusies par nopietnu sportu?
– Jā, tā sanāk. Šogad "Dzintara Volgai" bija seši posmi, kopvērtējumā rēķināja piecus labākos rezultātus. Ņižņijnovgorodā neizdevās startēt un dabūju nulli, līdz ar to, lai būtu augstu summā, vajadzēja nobraukt labi un precīzi visas pārējās sacīkstes. Nobraucu arī. Pirms pēdējā posma mana ceturtā vieta bija apdraudēta, trasē bija mitrs, un drusku bija bail, ka tik kaut kas nenotiek. Bet viss beidzās labi.
– Cik populāra volgu klase ir Baltijā kopumā?
– Latvijā ir 26 sacīkstēm sagatavotas mašīnas, Igaunijā ir viena, top vēl divas. Bija viens krievs atbraucis, vienās sacensībās šogad ar īrētu volgu brauca vācietis.
– Un cik sacensību sanāk gada laikā?
– Pagājušajā sezonā sanāca septiņas – seši posmi "Dzintara Volgas" kopvērtējumā un vēl viena gonka "Rīga Summer" sacīkšu ietvaros. Tur brauca nacionālā
klase, Igaunijas "BMW" klase, "Open 2000", un arī mūs ielika programmā. Bija labas sacensības, ieņēmu trešo vietu.
– Sacīkšu protokolā pie jūsu uzvārda ir komandas nosaukums "AB Voldzinieki". Kas tas par veidojumu?
– Šogad, lai pašiem būtu interesantāk, uztaisījām tādas kā komandu sacensības. Katrā pa divām mašīnām. Es biju vienā pārī ar leģendāro Valdi Belmeru – no tā arī apzīmējums "AB". Mums bija lielas cerības, bet Valdim gandrīz visu sezonu bija melnā strīpa. Ko nobrauca, to nobrauca labi, bet kopumā sezona viņam pavisam neizdevās.
– Jau pieminējāt Ņižņijnovgorodu. Vai nebija žēl, ka neizdevās startēt volgas dzimtenē?
– Cemme bija gan, mašīna tobrīd nebija sagatavota sacīkstēm. Bet vēl lielāka cemme bija vietējiem krieviem – par to, ka latvieši uztaisījuši šādu volgu klasi, bet viņiem pašiem tādas nav! Precīzāk, nebija, jo, noskatījušies no mums, viņi arī sākuši rosīties. Atsauksmes no Krievijas bija ļoti pozitīvas, teica – malači, ka atbraucāt! Vienīgi ceļš uz turieni bija murgs – divarpus diennaktis uz robežas nepareizas dokumentācijas dēļ, viesnīcas nav pasūtītas. Pirms sacensībām mūsējiem izmērīja asinsspiedienu, daktere teica, ka labi ja kādi trīs drīkstētu sēsties pie stūres. Pati autorūpnīca Ņižņijnovgorodā ir tuvu bankrotam, viņi taisa tikai "Gazeļ" busiņus.
– Tas droši vien rada problēmas ar volgas detaļām?
– Krievijā jau detaļas vēl ir. Latvijā ir divi veikali, kur var tādas dabūt. Bet vietējie gan ir sapratuši, ka te ir džeki, kuriem tās detaļas vajag un kuri ir gatavi maksāt, un uzskrūvējuši cenas debesīs. Pats, ja vajag ko steidzami, pērku tepat uz vietas, ja ne – man atved no Krievijas. Mēģinu meklēt reklāmās. Pats domāju, virpoju, pielāgoju. Ārzemju klasēs tādā ziņā ir vienkārši: paskaties katalogā, pasūti un tik skrūvē klāt.
– Vai pašreizējie "Dzintara Volgas" tehniskie noteikumi sakrīt ar tiem, kas bija padomju laikos?
– Ļoti tuvu. Mums noteikumos ir ierakstīts, ka drīkst izmantot tikai tās detaļas, kas ražotas līdz 1990. gadam. Ir gan nianses, kurās standarta auto mēģina uzlabot ar mūsdienīgiem sporta knifiem, kaut gan es uzskatu, ka tas nav pareizi.
– Cik laika un naudas nodarbošanās ar volgu ir prasījusi?
– Par laiku – nākampirmdien jau sākšu nopietni strādāt nākamajam gadam. Katru dienu galvā ir kāda doma – piezvanīt virpotājam, varbūt viņam ir kāda jauna ideja, pameklēt internetā, kur nopirkt kādu disku. Tā jau ir ar tiem hobijiem. Bet par izmaksām – ja nekas sevišķs neatgadās, vienas sacīkstes man izmaksā 200 latu. Benzīns, starta nauda, pusdienas mehāniķim. Bet vēl jau ir vajadzīga piekabe, tehniskā mašīna, ar ko mašīnu dabūt līdz trasei, un vēl simt dažādu sīkumu. Drošības karkass maksā 700 latu – vairāk nekā pati mašīna, beņķi 300 latu, vēl viss, kas man ir mugurā, – kombinezons, nedegošā apakšveļa, apavi, ķivere... Piepalīdz Saulkrastu novada pašvaldība, firma "LAFIPA". Nenovērtējams, protams, ir ģimenes atbalsts.
– Un kāds ir gada budžets?
– Reiz apsēdos pie galda un mēģināju sarēķināt, bet vienā brīdī pašam palika bail un atmetu ar roku. Ja gribi visu sākt no nulles un pats uzbūvēt mašīnu, ir jārēķinās ar kādiem četriem tūkstošiem latu. Es, piemēram, mašīnu nopirku par 500 latiem, kas tolaik bija laba cena, bet tagad diez vai lētāk par tūkstoti tādu varēs dabūt. Tām virsbūvēm, kas nav galīgi sapuvušas, cenas ir pamatīgi uzkāpušas.
– Tas būtu "Dzintara Volgas" nopelns?
– Protams. Cilvēki redz, ka ir interese, notiek sacīkstes. Domāju, ja es internetā piedāvātu savu volgu, kas ir braukšanas kārtībā, prasītu kādus piecus tūkstošus. Biju par to jau gandrīz izšķīries un pēc tam plānoju taisīt žiguli, bet cilvēks, kurš gribēja pirkt, nesavāca naudu. Gatavošu volgu nākamajai sezonai pats. Varbūt nesaspringšu tik ļoti kā šogad, jo pats jau sajutu, ka kļūstu par šīs lietas vergu. Katru vakaru līdz pusnaktij pa garāžu, no rīta septiņos uz darbu. Brīžam tāds režīms bija par traku.
– Kur top automašīna? Jums mājās ir darbnīca?
– Tas ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem. Ja gribi nopietni braukt sacīkstēs un tev pašam mājās nav savas garāžas, kur pasēdēt ar kafijas krūzi, padomāt, paskrūvēt, ir baigi sarežģīti. Man ļoti palīdz bērnības draugs Andris Kaļķis, viens no labākajiem autosporta mašīnu meistariem Latvijā. Praktiski es mašīnu taisu pie viņa garāžā. Viņš man ļoti palīdz gan ar padomu, gan materiālā ziņā – ļauj izmantot lietas, kas viņam nav vajadzīgas. Kaut vai sporta kombinezonu – iedeva jau pirms trim gadiem un nav prasījis atpakaļ.
– Vai ir tāds cilvēku loks, ko varētu uzskatīt par jūsu komandu, – mehāniķi, palīgi?
– Andri jau pieminēju. Reizēm, ja pašam negribas domāt, pajautāju viņam – nu, ko tu par šito domā? Viņam vienmēr ir atbilde vai atrisinājums, ko es nevaru pārspēt. Un vēl ir viens jauns puisis, kurš mācās automehāniķos universitātē. Es redzu, ka viņam ir interese skrūvēt. Viņš pie Andra mācās un ir arī mans mehāniķis. Reizēm piepalīdz dēls, bet pārsvarā jau pats.
– Kāda ir "Dzintara Volgas" sabiedrība? No malas liekas kā tāds angļu džentlmeņu klubiņa ekstrēmāks variants.
– Biju viens no biedrības "Dzintara Volga" dibinātājiem, palīdzēju arī organizēšanā, bet vēlāk pagāju malā. Sākumā tās bija iecerētas kā solīdu kungu, džentlmeņu sacensības, kolektīvs bija ļoti draudzīgs. Bet šogad viss kaut kā pēkšņi izmainījās. Parādījās lielākas naudas, un viss pasākums pārvērtās diezgan nopietnā sportā, kur par uzvaru cīnās ar ne visai godīgiem līdzekļiem. Neievēro tehniskos noteikumus, katrā "gonkā" bleķi lokās, sākas kašķi citam pret citu, un tas man vairs īsti neiet pie sirds. Arī man vienā braucienā ietriecās sānos un sasita mašīnu. Labi, mačojoties trasē katram var gadīties, bet vismaz pēc finiša pienāc un atvainojies vai vismaz aprunājies. Agrāk tas bija pats par sevi saprotams.
– Kādu redzat nākamo sezonu?
– Redzēs, kādā statusā nākamgad būsim. Iespējams, volgu sacīkstes savā pārziņā pārņems federācija (Latvijas Automobiļu federācija – aut.), un tas, manuprāt, būtu labs variants. Lai mums visiem ir licences, lai mēs piedalāmies normālās autosporta sacensībās. Negribas, lai mēs paliktu biedrības līmenī un spēlētos savā mazajā smilšu kastītē. Skatītājiem nav interesanti, ja trīs pirmās mašīnas lido visiem pusapli priekšā, kā tas bija šogad. Viņiem gribas asumus, rīvēšanos. "Otrajā ešelonā", pie kura arī es sevi pieskaitu, mašīnas ir ļoti līdzīgas, un bez riska apdzīšanu trasē veikt praktiski nav iespējams. Braucu aiz konkurenta, skatos, kuros līkumos viņš pieļauj kļūdas, un gaidu īsto momentu. Tur jau ir tas kaifs.
– Manīju jūsu uzvārdu nesenajā Haralda Šlēgelmilha rīkotajā kartinga izturības braucienā Ropažos. Tad jau volga nav vienīgais hobijs?
– Mani uzaicināja. Meita arī brauca, uztaisīja labāko apļa laiku starp meitenēm. Viņai ir tas asums iekšā. Bet pašam priekš kartinga nepietiek laika. Autokross? Nē, nepatīk man pa tiem dubļiem pērties... Es jau vēl arī hokeju spēlēju veterānu komandā. Volgas dēļ divus gadus nebiju uz slidām stāvējis. Teicu – džeki, nu ko jūs, bet viņi neatlaidās. Uz pirmo spēli neaizgāju tā kartinga dēļ, bet uz nākamo, ja aicinās, būs jāiet. Kādreiz bērnībā mācījos hokeju ar Artūru Irbi vienā klasē. Ziemā man patīk kalnu slēpošana, esmu pat bijis instruktors.
– Bet skatīties autosportu – klātienē vai pa televizoru?
– Televizorā mazāk, klātienē jā. Un tieši Latvijā, jo te es pārzinu visu to virtuvi. Pāris reizes esmu bijis uz pasaules čempionāta posmiem rallijā. Sevišķi pirmajās reizēs bija tā, ka mute atvērās un neaizvērās – kā tie veči brauc pa tramplīniem cilvēka augstumā, kāda viņiem tehnika!
– Nevaru nepajautāt par jūsu interesanto vārdu. Droši vien Elīnas Zālītes "Agrās rūsas" iespaids?
– Jā, māte bija slimnīcā, izlasīja romānu, un tā tas tapa. Mēs tādi Latvijā laikam kādi četri esam.
