15.09.2012 16:50

Taku-O: svaigs gaiss, draugi, sacensību gars

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Taku-O: svaigs gaiss, draugi, sacensību gars Krišjānis Grantiņš

Taku orientēšanās (Taku-O) sacensībās Sējas novadā startē gan "īstie" orientieristi, gan cilvēki ar kustību traucējumiem.

Bez orientēšanās iemaņām

Valdis Strods jau 17 gadus pārvietojas ratiņkrēslā. Autoavārijas sekas... Piedalījies taku orientēšanās sacensībās Norvēģijā, Zviedrijā, Čehijā. Viens no labākajiem Taku-O Latvijā ne tikai paraolimpiskajā grupā, bet valstī vispār.

"Aizraušanās ar taku orientēšanos sākās 2008.gadā. Toreiz atpūtos Jaunķemeru sanatorijā, un pirms Eiropas čempionāta, kas togad notika Ventspilī, tur treniņnometni bija sarīkojuši Lietuvas un Krievijas orientieristi. Paskatījos, kā viņi to dara, paprasīju padomu un pamēģināju pats. Drīz pēc tam piedalījos Eiropas čempionātā," stāsta 43 gadus vecais vīrs.

Pirms tam nekādas saistības ar orientēšanos viņam neesot bijis. Reiz bērnu dienās piedalījies kādās sacensībās, bet gājis pavisam švaki. Savukārt tūrisma sacensībās, kurās bija orientēšanās elementi, skrējis aiz komandas biedra, kurš mācējis lasīt karti. Pēc nelaimīgās avārijas izmēģinājis arī ratiņbasketbolu, diska mešanu un lodes grūšanu, taču secinājis, ka tas īsti nav domāts viņam. Tagad pēc iespējas piedalās visās Taku-O sacensībās, kas notiek Latvijā.

Tiem, kam nav slinkums domāt

Raksturojot taku orientēšanos, īpaši tiek uzsvērts, ka tā ir disciplīna, kurā vienlīdz sekmīgi var startēt gan vecs, gan jauns, gan veselais, gan ar kustību traucējumiem – fiziskajai kondīcijai te nav gandrīz nekādas nozīmes. Viena no nedēļas nogalē Sējas novadā notikušā Rīgas reģiona čempionāta un Latvijas kausa izcīņas posma rīkotājām, Latvijas izlases trenere Zita Rukšāne to apliecina, rādot rezultātu tabulas. Vienās no nesenajām sacensībām paraolimpiskās grupas dalībnieki ieņēma divas no pirmajām sešām vietām. Tāds pats skats arī šāgada Latvijas kausa izcīņas kopvērtējumā. Un tas, ņemot vērā, ka tā saucamajā "atklātajā" grupā, kurā startē "veselie", orientieristu ir daudz vairāk.

"Mums ir tāds joks – skrienot kontrolpunktus atrast var katrs, bet Taku-O piedalās tie, kuriem nav slinkums domāt. Diezgan daudz ir gadījumu, kad dalībnieks līdz finišam nemaz netiek, jo viņam apnīk un viņš vairs nespēj koncentrēties," stāsta Z. Rukšāne, Sējas novada iedzīvotāja, kura sacensības sarīkoja kopīgi ar ģimenes locekļiem.

"Nav būtiski, ar kuru orientēšanās disciplīnu sākt. Taku-O var labāk iemācīties lasīt karti un, ja ir izturība, pāriet uz klasisko orientēšanos. Savukārt tie, kam skriet pa mežu kļuvis par grūtu, var nākt uz Taku-O. Šodien tepat netālu notiek Siguldas kausu izcīņa orientēšanās sportā stafetēs, un ne viens vien, kurš būs noskrējis tur, pēc tam atbrauks pie mums."

Atrast īsto lukturi

Taku-O sacensību dalībnieki, virzoties pa asfaltētu, grantētu vai cita veida celiņu (no tā arī cēlies nosaukums), nonāk kontrolpunkta rajonā, kur dažādā attālumā gan no takas, gan cits no cita izvietoti 2–5 karodziņi, jeb "lukturi". Tiem netuvojoties, orientieristam jānosaka, kurš no šiem karodziņiem atbilst kartē atzīmētajam un jāveic attiecīgs ieraksts kontrolkartiņā. Beigās ir arī laika kontrolpunkti, kur minūtes laikā jānosaka to izvietojums. Jo vairāk pareizu atbilžu, jo labāks rezultāts.

Dalībniekam distance jāveic noteiktā kontrollaikā, kas aprēķināts, lai to spētu veikt dalībnieki ar īpašām pārvietošanās vajadzībām – vidēji trīs minūtes kontrolpunktam plus trīs minūtes pāriešanai uz nākamo kontrolpunktu. Arī "lukturi" izvietoti tā, lai tos varētu saskatīt ratiņkrēslā sēdošs cilvēks.

Dalībnieku skaits Taku-O sacensībās Latvijā ir ļoti dažāds. Lielāko orientēšanās klubu rīkotajos sezonas lielākajos mačos tas tuvojas simtam, citos ir krietni mazāks. Atšķirības nosaka gan sacensību norises vieta, gan organizācija, gan arī laika apstākļi. V. Strods atzīst, ka startēt lietū nav patīkami – arī tāpēc, ka grūti braukt ar ratiņkrēslu (viņam sacensību laikā ir palīgs).

Z. Rukšāne piebilst, ka slikta celiņa apstākļos paraolimpiskās grupas dalībniekiem tiek piešķirts papildus laiks. Nepieciešamības gadījumā rīkotāji parasti nodrošina ar ratiņu stūmējiem vai palīgiem, kas cilvēkiem bez rokas palīdz ar kontrolkartiņas aizpildīšanu – nesen kādās sacensībās šādas funkcijas pildījuši jaunsargi, kuru apmācības programmā ir orientēšanās. Taču ir arī bijuši gadījumi, kad kājāmgājēji distancē ratiņbraucējiem netiek līdzi.

"Kas te patīk? Viss kopā – gan svaigais gaiss, gan sacensību gars, gan draugi un domubiedri, tajā skaitā no kaimiņvalstīm. Ceļā uz sacensībām, cik jau līdzekļi atļauj, esmu izbraukājis un apskatījis visu Latviju," optimistiski stāsta Valdis Strods.