Lai gan Baltijas čempionātā 3000 metru skrējienā Kristiāns bija gadu jaunāks nekā pārējie skrējēji savā vecuma grupā, viņš izcīnīja trešo vietu. Kristiāns ir daudzpusīgs un talantīgs.
Viņš pārliecinoši darbojas ne tikai sportā, bet arī mācībās un mākslās – mūzikā un fotografēšanā, vokāli instrumentālajā ansamblī "Zibens" un skolas korī. Noskatieties "YouTube" Kristiāna Upenieka dziesmas "Mana asara" videoklipu un novērtējiet viņa filigrāno ģitārspēli, atskaņojot skaņdarbus "River Flows in You" un "El Negrito".
– Ko tev nozīmē šie sasniegumi un fakts, ka esi aizvadītā gada labākais sportists Ādažos?
– Visi sasniegumi motivē un liek iet uz priekšu, darīt vairāk, skriet ātrāk. Ādažu apbalvojums bija milzīgs pārsteigums, jo te ir daudz talantīgu džudistu, brīvās cīņas cīnītāju, kā arī daudzas tenisa zvaigznes. Tas bija pārsteigums un prieks!
– Kā sākās aizraušanās ar sportu?
– Aizraušanās ar sportu sākās no 1. klases, kad tētis aizveda mani uz futbola treniņu futbola klubā "Ādaži" pie trenera Sergeja Samsonova. Tētis pats jaunībā nodarbojās ar vieglatlētiku, ar tāllēkšanu un trīssoļlēkšanu. Spēlēt futbolu nācās pārtraukt pirms diviem gadiem, jo komanda izjuka – nebija, kas spēlē. Pietrūka jauno futbolistu, kuri dzimuši 2001. gadā. Pēc tam aizgāju uz futbola skolu "Metta". Tur diemžēl nepaveicās, spēlēju rezervistu grupā. Tad izlēmu, ka jātrenējas vieglatlētikā, jo tā ir visu sporta veidu pamats.
– Kas ir grūtākie brīži, ar ko nākas tikt galā?
– Grūtākais ir saņemties un izskriet treniņu ziemā, tumsā, aukstumā, kad celiņi ir apledojuši. Tad arī ir ļoti grūti skriet.
– Kā ieteiktu pārvarēt slinkumu tiem, kuriem vakarā pēc darba labāk patīk gulēt dīvānā un skatīties TV?
– Tā bija arī mana problēma, jo vakarā, atbraucot mājās no skolas, bija ļoti grūti saņemties iet ārā skriet. Tieši tāpēc izlēmām, ka mūs ar māsu vajag izlaist ārā pa ceļam uz mājām, pie Baltezera rehabilitācijas centra. Un tad mēs kopā skrienam astoņus kilometrus uz mājām Ādažos. Tāpēc mans ieteikums slinkuma pārvarēšanai būtu visu izdarīt pa ceļam. Pa ceļam uz mājām izskriet, peldēt.
Kristiāns izpilda skaņdarbu “El Negrito”. Ekrānšāviņš no “YouTube”.
– Kā sākās tava aizraušanās ar mūziku?
– Jau 1. klasē vēlējos spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Tētis Ādažu vidusskolā aizveda uz klasi, kurā varēja iepazīties ar visiem mūzikas instrumentiem. Bija sanākuši dažādi pasniedzēji. Man visvairāk iepatikās ģitāra. Astoņus gadus ģitārspēli mācījos Ādažu Mākslas un mūzikas skolā pie skolotāja Aivara Zīberta, tagad – pašmācības ceļā. Mūzikas skolā ielikti labi pamati, tālāk pats attīstu dažādas spēlēšanas tehnikas.
– Pats arī komponē?
– Jā, ik pa laikam rodas iedvesma, ierakstu arī savas melodijas, savā ziņā – komponēju.
– Nezinu daudzus, kuri spētu apvienot aizraušanos ar sportu un mūziku vienlaikus. Kā tas izdodas?
– Kāds paziņa, kurš pats spēlē tenisu, ik pa laikam mudina mani izvēlēties vienu no jomām – vai nu sportu, vai mūziku –, bet mani patiešām interesē abas. Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā esmu izvēlējies mācīties mākslas modulī. Tas nozīmē, ka nedēļā papildus apgūstu arī mākslas priekšmetus – zīmēšanu, kompozīciju un mākslas vēsturi. Šobrīd vairāk sanāk koncentrēties skriešanai, mūziku esmu mazliet nolicis malā.
– Ar kuru no jomām vēlētos saistīt savu nākotni?
– Gribētu kļūt par profesionālu sportistu, trenēties kopā ar profesionāliem sportistiem, braukāt uz treniņnometnēm, bet turpinu spēlēt arī ģitāru, jo, kas zina, varbūt varu kļūt arī par mūziķi. Mūzika ir laba relaksācija pēc kārtīga treniņa. Savukārt sportojot var atpūsties no mūzikas. Mani interesē arī arhitekta profesija, jo esmu radošs, patīk matemātika, skaitļi... Domāju, man tas varētu padoties. Reiz skolā viesojās arhitekti, stāstīja, kā viņi ikdienā strādā. Ļoti piesaistīja, kā viņi veido ēkas, plāno dažādus arhitektūras risinājumus.
– Tātad vēlētos būt arhitekts vai tomēr profesionāls sportists?
– Gribētu visas šīs jomas apvienot – sportu, mūziku, arhitektūru. Mani treneri Jānis Višķers un Jānis Razgalis trenējas reizi dienā un ir Latvijas vadošie skrējēji. Ja es nākotnē trenētos reizi dienā, arī varētu būt viens no vadošajiem skrējējiem un veiksmīgi to varētu mēģināt apvienot ar kādu no savām nākotnes sapņu profesijām. Iespējams, sports nākotnē varētu palikt arī kā hobijs.
– Kāds sapnis, ko gribētu sasniegt tieši sportā?
– Skriet ātrāk! Iegūt labas vietas pasaules čempionātos un varbūt pat kāpt uz pjedestāla olimpiādē!
Visa ģimene kopā treniņnometnē Spānijā.
– Vai jūties laimīgs?
– Es jūtos ļoti, ļoti laimīgs, jo man ir ģimene – mamma, tētis, māsa. Viņi visi tiešām atbalsta mani. Ir jumts virs galvas, man tiek nodrošināts viss, lai spētu pilnvērtīgi attīstīties. Man ir iespēja iegūt izglītību, nodarboties ar mūziku. Skrienot nevari būt nelaimīgs! Skrienot izdalās laimes hormons, tāpēc skrējēji ir laimīgi un smaidīgi!
– Kas iedvesmo?
– Pirmkārt, mana ģimene, jo visi esam mūziķi un sportisti. Mans tētis trenējas skriešanā, skrien maratonus un pusmaratonus un tādējādi ļoti mani motivē. Tētis vēl aizvien arī dzied un spēlē klavieres, kādreiz spēlēja arī vijoli. Mamma savulaik dziedāja un arī tagad ļoti mīl mūziku, viņa arī skrien un ir aktīva dzīvesveida piekritēja. Māsa ļoti labi spēlē klavieres Ādažu Mākslas un mūzikas skolā un arī nodarbojas ar skriešanu. Visa ģimene mani iedvesmo!
Kristiāns un viņa māsa Anete Spānijas treniņnometnē.
– Visi skrienat kopā?
– Kad ir mierīgie, garie skrējieni, es biežāk skrienu kopā ar tēti, bet māsa – viena vai ar mammu, taču, kad ir stadiona treniņi, tad man sanāk skriet pilnīgi vienam, jo neviens tik ātri neskrien. Otrkārt, mani iedvesmo mani treneri Jānis Višķers un Jānis Razgalis, kuri ļoti cītīgi seko līdzi manu treniņu procesam, sūta treniņu plānu, kas jādara nākamajā nedēļā. Ja ir kādi sarežģījumi, viņi labprāt ātri atbild un palīdz. Arī viņi ļoti motivē. Bieži salīdzinu savus un savu treneru rezultātus, kādi tie bija, kad viņi bija manā vecumā.
– Kādi secinājumi?
– Jātrenējas vēl cītīgāk, jo tagad skrienu nedaudz lēnāk, bet nekas nav neiespējams! Viņiem rezultāti ir nedaudz augstāki, bet es ceru, ka drīz varēšu viņus noskriet!
– Vai gribētu sevi par savu draugu?
– Pilnīgi noteikti, jo tad būtu, ar ko kopā paskriet treniņus, muzicēt, jauki pavadīt laiku!