Viņš organizē skrējienus "Siguldas apļi", "Siguldas tilti" un skrējienu Turaidas tornī, kā arī šogad izvēlējās pārbaudīt savus spēkus liela starptautiska pasākuma organizēšanā un pieteicās organizēt seriāla "Latvija skrien" vienu no posmiem – Siguldas pusmaratonu.
Kasparam ir 39 gadi, viņš kopā ar sievu Ilonu audzina trīs dēlus. Kaspars cieši apņēmies nākamajā gadā atsākt studijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 4. kursā un iegūt sporta skolotāja specialitāti. "Redzu, ko vajadzētu darīt Siguldas sporta dzīvē. Pirms gadiem desmit vadīju orientēšanās pulciņu Bērnu un jauniešu interešu centrā un Turaidas skolā. Galvenā nebija alga, svarīgāk bija iemācīt bērniem, kas ir orientēšanās. Atdūrās viss pret to, ka bērni sasniedza līmeni, kad varēja startēt sacensībās, bet iestādei nebija līdzekļu, lai uz tām brauktu... Tik liels fans nebiju, lai pats to finansētu. Man pašam trīs puikas jau auga ģimenē," atceras Kaspars.
Bērnībā, kā jau daudziem bērniem tajā laikā, kad vēl nebija datoru un interneta, Kaspara brīvais laiks pagāja daudzdzīvokļu mājas pagalmā, spēlējot hokeju un futbolu. Kaspars piebilst: "Visvairāk bērnībā saistīja hokejs, diemžēl Siguldā nebija un joprojām nav iespēju trenēties. Tāpēc te noteikti nepieciešama ledus halle."
Desmit gadu vecumā Kaspars sāka trenēties vieglatlētikā pie treneres Ainas Ziediņas, bet garo distanču skriešana tomēr nebija īstais Kaspara sporta veids. "14 gadu vecumā sapratu, ka mani nesaista riņķošana stadionā. Tad kopā ar Jāni Lazdānu sāku nodarboties ar orientēšanās sportu pie treneres Marutas Mitrevicas. Pamatā gan mēs paši, pētot pasaules orientieristu pieredzi grāmatās un žurnālos, veidojām treniņplānus. Jānis PSRS jauniešu čempionātā izcīnīja 2. vietu un tika jauniešu izlasē, es tai vēl biju par jaunu," atceras Kaspars. Vēlāk Kaspars izcīnījis Latvijas čempiona titulu, Latvijas izlases sastāvā startējis vairākos pasaules čempionātos. Sadarbība ar Jāni Lazdānu turpinājusies visus šos gadus. Abi piedalījās biedrības "A2" dibināšanā, kas rosinājusi vairāku jaunu sporta tradīciju iedibināšanu.
Kaspars atceras, kāda bija Siguldas pusmaratona organizēšana: "Tā jau var likties, kas tur ko nenoorganizēt, bet viss jāizdara precīzi. Piemēram, katrs distances līkums, katra virāža tika piecas reizes pārmērīta, lai varētu sertificēt distanci. Tas bija svarīgi gadījumā, ja kāds no dalībniekiem izskrietu Latvijas rekordu."
"Šogad skrējienu seriāla "Latvija skrien" pusmaratonu organizētājiem sešās Latvijas pilsētās bija jāparāda, ka šāds pusmaratonu seriāls ir dzīvotspējīgs," stāsta Kaspars. "Paldies Siguldas Domei, kas pusmaratonu atbalstīja. Tomēr pārējos posmos citviet Latvijā organizētāji saņēma lielāku pašvaldību atbalstu. Siguldā mūs atbalstīja ar satiksmes organizēšanu, atkritumu urnām, tualetēm, taču balvu fondā neko neiemaksāja. Pusmaratonam nākamgad gribētu lielāku atsaucību arī no uzņēmējiem. Šogad apstaigāju visus, vienīgais, kas mūs atbalstīja, bija "Elvi", bet pārējie teica, lai pienāku nākamgad."
Kaspars atzīst, ka visus iedzīvotājus nekad neizdosies izkustināt, "bet, ja man Siguldā izdotos skriešanā iesaistīt pusi, tad savu mērķi būtu sasniedzis. Ja bērniem līdzi skrietu arī vecāki, tad veidotos sportiskas ģimenes, bet nevar noliegt, ka bērni tagad labprātāk izvēlas sēdēt pie datora". Kārkliņu ģimenē datora lietošanas laiks ir limitēts – stunda, pusotra, tikai lai izdarītu skolas lietas. Jaunākajiem pēc skolas ir nodarbības mūzikas skolā, vecākais dēls, Daniels, aktīvi sporto. "Jo lielāki puikas aug, jo vieglāk man organizēt sacensības, viņi daudz palīdz. Un jau divus gadus abi ar sievu skrienam rīta rosmi. Puikas gan neskrien, viņiem tā nāk miegs, ka ļaujam gulēt."