Kā raksta «Sporta Avīze», aizvadītajā nedēļā redakciju sasniegusi Mālpils novada domes vēstule divām ministrijām un Murjāņu Sporta ģimnāzijai (MSĢ) ar alternatīvu skatu uz MSĢ problēmu risinājumu nākotnē. Mālpiliešu piedāvājums vismaz daļai no Murjāņu iemītniekiem pārcelties uz Mālpili ir gana vērā ņemams, lai to aplūkotu tuvāk.
Tā turpināties vairs nedrīkst!
Ar šādu domu laikam nopietnāk nekā parasti MSĢ ķērušies klāt tie, kam vara rokās. Jau ilgāku laiku tiek runāts par skolas problēmām – fiziski un morāli novecojošo skolas inventāru un sporta bāzēm, par pedagogu arvien pieaugošo gadu skaitu, par to, ka valstī ir radītas arī alternatīvas sportistu trenēšanas vietas, ka absurda Murjāņos šķiet sportistu gatavošanas sistēma dažos sporta veidos, ka skola pamazām zaudē pievilcību topošo augstas klases sportistu vidū un ka patiešām augstas klases meistarus, salīdzinot ar ieguldītajiem līdzekļiem, izdodas sagatavot reti. Var teikt, ka skolas kurtuve ir zem klajas debess, bet ēdināšana brēc pēc pārmaiņām. Ir, protams, katrai no problēmām savi iemesli, taču ne tikai skolas vadība direktora Ēvalda Gobas personā, bet arī par sporta jomu valstī atbildošās amatpersonas ir atspērušās solim augšup.
Līdz šim viss aprobežojies tikai ar runāšanu vai kārtējo budžeta piešprici, lāpot 1965. gadā atvērtās mācību iestādes vajadzību caurumus. Atcerēsimies, ka Rīgas Sporta pils tika uzcelta piecus gadus vēlāk un kā morāli novecojusi tika nojaukta jau pirms pieciem gadiem. Murjāņi vēl stāv, un būtu naivi domāt, ka MSĢ kā vīns kļūst tikai labāka.
Mālpils. Piedāvājums ir
Mālpils sportā vispirms asociējas ar volejbolu. 2009. gada 16. janvārī tika svinīgi atklāts Mālpils sporta komplekss, un kā pirmais nopietnais klients pieteicās volejbola klubs no Rīgas, ko šobrīd pazīstam kā «Lāse-R/Rīga», kurš «Schenker» ceturtdaļfināla spēles pret Viru komandu nolēma aizvadīt Mālpilī. Finansiālie nosacījumi mālpiliešiem, salīdzinot ar Rīgas sporta arēnām, bija iedvesmojošāki – cenas zemākas. Otrs faktors bija tas, ka sporta kompleksa vadībā atrodas cilvēks, kurš kopā ar «Lāses» galveno treneri Raimondu Vildi savulaik ne vienu vien pudu sāls kopā apēduši, cīnoties plecu pie pleca volejbola laukumos, Valts Mihelsons.
Sporta kompleksa tapšana nav vienīgais novada labais darbs. Raksta ievadā pieminētajā vēstulē uzskaitīti pārējie – ne tikai sporta jomā. Pēdējos gados viņiem ir izdevies tikt pie atzīstamām sporta bāzēm, kā arī attīstīt Mālpils infrastruktūru. Mālpilī ir ne tikai vispārizglītojošā vidusskola, bet arī Mālpils Profesionālā vidusskola, kurā var apgūt četru novirzienu profesijas siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju, ēdināšanas pakalpojumu, kokizstrādājumu izgatavošanas un interjera dizaina jomās.
Tāpēc loģiska ir pilsētas un sporta bāzu saimnieku vēlme redzēt tapušo uzlabojumu pilnu atdevi.
Kāpēc ne Mālpils Sporta ģimnāzija?
Mālpils tāpat kā Murjāņi atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā vietā. Piecdesmit seši kilometri Mālpili šķir no Rīgas, bet astoņpadsmit – no Siguldas. 2011. gadā tika veikta Mālpils Profesionālās vidusskolas, tās dienesta viesnīcas, kā arī sporta zāles renovācija. Mālpils vidusskolu paredzēts renovēt šogad. Mālpils Sporta kompleksā ir 1800 kvadrātmetru liela sporta zāle, kurā var izmantot trīs volejbola laukumus, aerobikas zāle, trenažieru zāle, 4x25 metru peldbaseins un mazais baseins peldēšanas apmācībai bērniem, 60 metru skrejceļš vieglatlētiem, bet blakus atrodas treniņu trase BMX braucējiem, trīs pludmales volejbola laukumi un standarta izmēra stadions. Pats galvenais – tas viss atrodas rokas stiepiena attālumā cits no cita. Tas uzskaitīts arī 10. aprīļa vēstulē, kura nosūtīta Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), kā arī MSĢ. Mālpils papildus ir gatava uzņemt tikpat audzēkņu, cik šobrīd mācās MSĢ Murjāņos (ir vēl arī airētāju bāze Jūrmalā). Ja nu vienīgi nedaudz gribētos pamainīt akcentus sporta veidu izskatā.
«Nav teikts, ka mums būtu jāpaņem visi skolēni, kas mācās MSĢ,» stāsta bijušais murjānietis Valts Mihelsons. «Daļu grib paņemt Sigulda, jo tur ir bobsleja un kamaniņu trase. Esmu runājis ar trases direktoru Daini Dukuru, un viņš bija pozitīvi noskaņots. Arī viņam nosūtījām tādu pašu vēstuli kā ministrijām. Mēs varam paņemt volejbola grupas, vieglatlētiku, riteņbraucējus, kuriem varam atvēlēt darbnīcu, un klāt gribētu arī basketbolu. Vienīgi handbols gan sporta kompleksā iekšā neiet, jo zāle pēc tam ir praktiski neizmantojama lipekļa dēļ, ar ko smērē rokas un bumbu. Audzēkņiem mēs varam nodrošināt mācības gan parastajā vidusskolā, kā tas ir Murjāņos, gan profesionālajā, lai viņiem būtu izvēles iespējas. Protams, treniņi visiem notiktu kopā, kā tas bijis līdz šim.»
Mālpiliešu piedāvājumā vēl nav kvalitatīva stadiona, taču tas varētu tikt risināts gadījumā, ja patiešām nonāktu līdz jauno sportistu ieceļošanai. «Stadions atbilst visiem standartiem, atskaitot to, ka tam nav atbilstoša skrejceļu seguma. Tomēr attiecīga skrejceliņu materiāla ieklāšana izmaksātu apmēram tikpat, cik Murjāņos jāiegulda tikai katlumājā,» Mihelsons šajā apstāklī šķēršļus nesaskata. «Ja Murjāņi netiek likvidēti kā sportistu sagatavošanas vieta, tikai pārcelta pie mums, līdzi būtu jānāk arī valsts finansējumam. Tomēr pārējās sporta bāzēs, atskaitot stadionu, nauda vairs nav jāiegulda. Stadiona savešanai kārtībā ir nepieciešami 300–350 tūkstoši latu, bet pedagogiem varam nodrošināt dzīvošanu tieši pie paša sporta kompleksa.»
Daudz kas atkarīgs arī no valsts kā naudas devēja un sporta jomas attīstītāja nākotnes vīzijas, jo ir vairāki varianti, kā Murjāņiem būs būt. Mihelsons domā, ka nekādā gadījumā nevajag MSĢ likvidēt, bet par reorganizācijas veidu lai spriež Latvijas sporta vadība, kuras priekšgalā Latvijas Nacionālās sporta padomes sastāvā nupat stājies pats valsts premjers Valdis Dombrovskis. «Pat ja Murjāņus izvieto vairākās filiālēs, piemēram, Jūrmalā, Siguldā, Mālpilī, ar vienu vai diviem cilvēkiem būtu pietiekami, lai koordinētu to darbību,» domā mālpilietis.
Projektu par sporta skolu Mālpilī atbalsta arī pašvaldība. Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs, runājot par to, kāpēc ideja par sportistu atvilināšanu uz Mālpili vispār ieraudzījis dienas gaismu, min, ka «mums ir gan izmitināšanas iespējas, gan sporta bāzes, jaunas un svaigas. Mums ir dažādas vidējās izglītības iespējas. Kopā tas varētu būt labs produkts. Manuprāt, arī izmaksu ziņā tas varētu būt izdevīgāk nekā ieguldīt līdzekļus Murjāņos, jo nav jātērē lieli līdzekļi. Mums ir laba ēdināšana gan vidusskolā (SIA «Aniva»), gan profesionālajā vidusskolā (SIA «Žaks»). Lai vērtētāji izvērtē.» Domes vadītājam īsti nepatīk princips, ka pašvaldībām jākonkurē savā starpā, taču, kopš ieviests princips, ka nauda seko skolēnam, nekas cits neatliek: «Līdz ar to ir nodarbinātība, objektu noslogotība, un cilvēki neaizplūst projām no novada.»
Lielmežs atzīst, ka visvairāk jāpiestrādā pie stadiona, kurā pēdējos divdesmit gados nav bijis lielu ieguldījumu, taču tas ir labojams. «Ir runāts arī ar jauniecelto MSĢ direktoru Ēvaldu Gobu, un sarunā izteicām priekšlikumu par kādas sportistu grupas, filiāles izveidošanu pie mums. Tāpēc arī esam nosūtījuši vēstules gan mūs uzraugošajai ministrijai (VARAM), gan IZM, lai lēmējiem būtu ko salīdzināt un viņiem būtu no kā izvēlēties labāko variantu. Mēs esam par fiziski un garīgi attīstītiem jauniešiem.» Nekādas lielās papildu izmaksas nav gaidāmas, ja nu jaunieši vienīgi ūdeni un elektrību kopmītnēs patērētu nedaudz vairāk nekā līdz šim. Finanses būs nepieciešamas inventāram un programmām. Sarežģītāk būs ar pedagoģisko likmju palielinājumu sporta programmām un treneru piesaisti. Šeit Lielmežs cer arī uz valsts līdzfinansējumu, kam vajadzētu nākt līdzi audzēkņiem uz Mālpili, jo «specializētās programmas ir valsts funkcija». Vienīgais, ka stadiona renovācija nav veicama rīt uz brokastu laiku. «Reāli skatoties, uz nākamo mācību gadu stadionu uzlabot ir iespējams, bet speciālistiem mēs varam piedāvāt labus dzīvošanas apstākļus, lētu zemi,» smej pašvaldības vadītājs.
Mālpils – tikai viens no risinājumiem
Mālpiliešu piedāvātais variants ir tikai viens no MSĢ sasāpējušo problēmu risinājumiem. MSĢ septembrī pārņēmušais direktors Goba jau paguvis novērtēt mācību iestādi: «Kopš manas atnākšanas uz MSĢ redzu, ka jāveido tāds kā jaunatnes mācību centrs. Pašreizējais pluss ir mācības ļoti labā līmenī, jo pagājušajā gadā no skolas beidzējiem 86 procenti mācās tālāk – gan uz vietas, gan, piemēram, Amerikā. Audzināšana ir kvalitatīva. Arī jebkurā vietā intensīvus treniņus ar mācībām savienot nav iespējams. Šeit septiņos viņi ceļas, brokasto, astoņos ir mācības, desmitos divas stundas pirmais treniņš, otrais sākas četros.
Protams, sāpe ir sporta bāzes, kuras kopš 1965. gada ir nolietojušās, reizēm tikai kosmētiski uzlabotas. Turklāt Murjāņiem ir problēmas ar treneriem, jo jaunie te nenāk.»
Ir vēl cita problēma. Kopš skolas dzimšanas sporta veidu izvēlē un sportistu atlases principos ir notikušas minimālas izmaiņas. «Piemēram, rokasbumbā ir modelis, kurā katrā klasē tiek uzņemts viens vai divi jaunieši. Kā šajā sporta veidā ir iespējams trenēties?! Tad nevajag brīnīties, ka mēs šajā vecumā Šveicei piekāpjamies ar 30 vārtiem! Normāli būtu, ja no viena vai diviem gadiem mācītos piecpadsmit divdesmit rokasbumbistu, bet tam ir jābūt valsts pasūtījumam, piemēram, gatavojoties kādām konkrētām sacensībām. Tāpat ar volejbolu. Rokasbumbu vispār varētu pārcelt uz Jūrmalu, jo tur no 75 vietām aizņemtas ir sešdesmit. Tāpat mums ir daudz olimpisko sporta veidu. Kāpēc piecdesmit gadus skolā tiek atbalstīti vieni un tie paši? Ja mums ir spēcīgi BMX braucēji, kāpēc viņiem nevar būt valsts apgādība Murjāņos? Te var par brīvu trenēties, paēst, dzīvot, mācīties...
It kā esam sadzirdēti gan Latvijas Olimpiskajā komitejā (LOK), gan Latvijas Sporta federāciju padomē (LSFP), un mūs tur atbalsta. Ja mēs paliekam šeit, katastrofāls stāvoklis ir ēdnīcai, un kurtuve trīs gadus ir bez jumta. 2013. gadā ir jārenovē viesnīca, internāts ar 150 vietām. Tādā neviens vairs nedzīvo. Līdz 2015. gadam esam paredzējuši daudz ko sakārtot. Tam piecu gadu laikā būtu nepieciešami divi vai divi ar pusi miljoni latu.
Otrs variants būtu iespēja Murjāņos apgūt kādu profesiju līdz skolas beigšanai – vai tas būtu kāds trenera palīgs vai masieris. Sešus gadus viņi divas reizes dienā trenējas, tomēr taču ķermeni pārzina.
Trešajā variantā Murjāņus kā iestādi slēdz. Tad atsevišķus sporta veidus varētu paņemt pie sevis Sigulda, Mālpils, varbūt pat Valmiera. Ja Murjāņus kā vietu neattīsta, tas ir viens no variantiem. Mālpilī viss ir jauns. Tomēr, aizverot skolu Murjāņos un veidojot filiāles sporta centros, ir diezgan grūti nodrošināt mācības, audzināšanu un treniņus. Vācijā, piemēram, viena ziemas sporta veidu skola atrodas ciematā mežā, kur tuvumā nekā cita nav, lai nav tādu blakusapstākļu un kārdinājumu. Mēs esam tuvu Rīgai, bet tajā pašā laikā no tās prom.
11. aprīlī notikusi darba grupas sēde, kuru vadīja IZM par sporta jomu atbildīgā valsts sekretāra vietniece Inga Štāle. Tur bija arī Einars Fogelis no LOK, Andris Kalniņš no LSFP, federāciju pārstāvji. Šie trīs priekšlikumi tika skatīti, un IZM Sporta departamentam ir uzdots līdz 16. aprīlim uz premjera galda nolikt trīs priekšlikumus Murjāņu vīzijai. Mālpils variants gan vairs netika cilāts, bet par to runāja darba grupas sēdē pirms diviem mēnešiem.
Es esmu ierēdnis, un valsts ir skolas dibinātāja. Tai jālemj, kādu sporta veidu mēs Murjāņos attīstām, kā mēs atstrādājam mūsu budžetu ar apmēram miljonu latu gadā. Tomēr mums pat normāla busa nav. Braucam ar 1996. gadā ražoto. Mums nekā nav! Saimniecība ir nulle. Tas ir trakākais.»
Par to, vai Murjāņos būs pastāvēt līdzšinējai kārtībai vai ieviest jaunu, turpināt mācības turpat vai skolēnus izvietot citur, remontēt vai pārcelties uz citurieni, kā izmantot finanses, būs jāspriež valsts sporta jomas stūrētājiem, jo MSĢ pieder valstij. Tātad no valsts tiek prasīta jaunatnes sporta vīzija.