Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Dēvēts par Latvijas motokrosa leģendu, viņš pats atzīst, ka izslimojis zvaigžņu slimību un ar kompleksiem nesirgst arī šodien: "Man vairs nav jāpierāda, ko nozīmē Leons Kozlovskis."

Sarunas sākumā Leons Kozlovskis stāsta, ka brīvajā laikā spēlē futbolu, tomēr šis sporta veids noteikti neesot sirdij tuvākais. Kāpēc? Tādēļ, ka jāspēlē komandā. Jau 27 gadus Leons Kozlovskis nodarbojas ar individuālo sportu. Pats savu ceļu viņš agri sāka iet ne tikai motokrosā, bet arī dzīvē. Pēc ceturtās klases aizgāja no mammas, lai dzīvotu pie vecmāmiņas, bet pusaudža gados agri uzsāka patstāvīgu dzīvi, aizbraucot uz Liepāju, motoklubu "Cīrava".

– Cik jums bija gadu, kad sākāt nodarboties ar motokrosu?
– 13 gadi. Tas skaitās vēlu, jo tagad puikas sāk braukt jau no četru, piecu gadu vecuma. Biju baigais palaidnis, darīju visādas muļķības. 1987. gadā krustmātes vīrs mani aizveda uz toreizējo Ādažu motoklubu. Pamēģināju, iepatikās, un tā lieta aizgāja. Braucu pie trenera Aigara Grodza. Tajā laikā katrā kolhozā bija motoklubs. Kopumā Latvijā bija kādi 60 klubi. Spēcīgākie bija "Cīrava", "Jāņmuiža", "Brocēni". Ādažu motoklubs nebija tik jaudīgs. Liepājā, motoklubā "Cīravā", bija savākti labākie no visas Latvijas. Tur es nokļuvu 15 gadu vecumā un sāku pilnīgi patstāvīgu dzīvi. 15 gados arī uzvarēju Latvijas čempionātā B grupā jauniešiem.

– Vai šodien ar motokrosu no mazotnes var nodarboties tikai turīgu ļaužu bērni?
– Sākumā jāsponsorē vecākiem, bet vēlāk to dara arī sponsori. Ja Ādažos varētu izaudzināt vienu pasaules čempionu motokrosā, būtu labi, vai ne? Astoņdesmito gadu beigās motoklubu sponsorēja kolhozs. Visi klubi cīnījās par uzvaru Latvijas čempionātā. Tam, kas vinnēja, piešķīra 20 motociklus. "Cīravā" bija arī tehnikums. Tur ieguvu automehāniķa profesiju. Skola man bija pilnīgi vienaldzīga, mani interesēja tikai sports.

– Kas piesaistīja šim sporta veidam?
– Tas ir ļoti dinamisks – gan ātruma un domāšanas, gan spēka ziņā. Visu laiku mainās trases, trajektorijas, lēcieni. Nav vienmuļi. Nepārtraukti var audzēt ātrumu. Vienmēr atradīsies kāds, ar kuru sacensties. Kaut vai ar hronometru.

Pirmo Latvijas junioru čempiona titulu ieguvu 16, bet Latvijas čempiona titulu – jau 17 gadu vecumā. Ātri izsitos arī motoklubā – biju pirmajā trijniekā. Saņēmu arī algu. Maksāja par to, ka esi ātrs, spēcīgs, perspektīvs. Naudu saņēma veči, kas startēja PSRS čempionātos, tā laika zvaigznes – Normunds Dūčis, Normunds Ērkulis u.c., kā arī trīs jaunieši, kas bija spēcīgākie tā brīža sezonā. Pēc sacensību rezultātiem veidoja algu sarakstu. Visu laiku bija jāseko līdzi tam, ko daru. Ja izdarītu ko sliktu, mana vieta tukša nestāvētu. Tehnikuma skolotājas kopā ar mani stāvēja vienā rindā pēc algas. Viņām – 90 repšiki, man – 180. Ko tikai veči nedarīja, lai tiktu pie jauna moča: sarunāja no kuģu rūpnīcas smagus motorus, nodeva alumīniju, krāja naudu, gāja mežā strādāt... 1992. gadā Latvijas komanda pirmo reizi brauca uz Nāciju kausu Austrālijā. Mēs ieguvām 11. vietu, kas tā arī palikusi nepārspēta. Ļoti ceru, ka šogad Nāciju kausā, kas 27., 28. septembrī notiks Ķegumā, mūsu čaļi pacentīsies tikt pirmajā desmitniekā pasaulē un pārspēt šo rezultātu.

1992. gadā motokrosa klubi Latvijā pajuka, es biju viens no pēdējiem mohikāņiem, kurš palika „Cīravā". 1993. gadā noslēdzu līgumu ar Polijas motoklubu „Glogova". 1993.–1994. gadā piedalījos Polijas čempionātos un uzvarēju. Gribu pateikt lielu paldies „Cīravas" motokluba trenerim Andrim Kalniņam, kurš tajā laikā bija mans motokrosa krusttēvs. Pie viņa braucu ciemos katrus Ziemassvētkus. 1995. gadā arī Polijā motoklubiem samazināja finansējumu, tādēļ atgriezos Latvijā.

– Ko darījāt tālāk?
– Domāju, ko iesākt... Togad es arī iedzēru. Atpūtos. Likās – kam to vispār vajag, it kā jau visu esmu sasniedzis... Tad aizbraucu uz vienām sacensībām Ikšķilē, kur mani pamanīja Jānis Kempelis. Cilvēks, kuram tajā laikā bija daudz naudas. Motokross viņam iepatikās tik ļoti, ka uztaisīja komandu ar nosaukumu "ITS". Kempelim bija firma ar tādu pašu nosaukumu, kas nodarbojās ar transporta pārvadājumiem Eiropā un pasaulē. Viņš savāca mani un Jāni Kļaviņu. Ar laiku mūsu komandai mainījās nosaukums uz "Kemko". 1997. gadā pirmo reizi piedalījos pasaules čempionātā Indonēzijā.

– Teicāt, ka, piedaloties pasaules čempionātā pirmo reizi, kaut ko sasniegt ir grūti...
– Protams, jo tā vairs nebija Padomju Savienība, bet gan pilnīgi cita pasaule – cita tehnika un sportisti. Bija jākonkurē ar itāļiem, francūžiem, amerikāņiem – sportistiem, kuri redzējuši pasauli. Aizbraucu un brīnījos, kādi viņiem moči, riepas... Tagad varam dabūt visu to pašu, esam līdzīgi, bet toreiz tur viss bija daudz augstākā līmenī.

– Ko darāt šobrīd?
– Aktīvi gatavojos pasaules čempionātam senioru klasē. Praktiski tas nozīmē 10 km skrējienu no rīta, treniņu ar audzēkņiem vakarā. Divas reizes nedēļā pusotru stundu trenējamies svaru zālē. Bez fiziskās sagatavotības ar motosportu nodarboties nav iespējams.

– Visu laiku vingrojat un turat sevi formā?
– Jā, vispirms traumu dēļ. Ikviens sportists tev pateiks – ja nestrādās, salūzīs. Ja mēs uztaisītu manu traumu sarakstu! Mugura lauzta, skriemeļi saskrūvēti, smadzeņu satricinājumi... Pat sirds bija izsista no vietas.

– Kas šajā sporta veidā ir psiholoģiski smagākais?
– Tas ir ļoti bīstams. Nepārtraukti riskē. It kā visu laiku atrodies uz naža asmens.

– Pieredze nepalīdz pārvarēt stresu pirms sacensībām?
– Pirmajās sacensībās stresa dēļ nevarēju pielaist motociklu, tagad, protams, uztraukums ir mazinājies, bet stress pirms sacensībām tomēr vēl ir. Tas ir normāli. Ja nav mandrāžas, neesi gatavs braukt un cīnīties.

– Kāpēc nevar cīnīties mierīgi, bez stresa?
– Tāpēc, ka tas ir šausmīgs adrenalīns. Startā ir 40 konkurenti, visi grib būt pirmie. Līkums pēc līkuma, un jebkurā var būt kritieni, kas ir diezgan sāpīgi. Mēs ejam cauri sāpēm. Startā ir pamatīga mandrāža ar visu pieredzi. Visu laiku domāju, kā nekļūdīties, kā nesatraumēties.

– Kā sākāt trenēt jauno paaudzi?
– 2009. gadā ar draugu Kārli Boli senioru izdomājām, ka jāuztaisa motoklubs „MX Ādaži". Kārlis palūdza, lai sāku trenēt viņa dēlu. Teicu, ka piekritīšu tikai tad, ja būšu vienīgais treneris. Man nepatīk, ja vairāki kaut ko ņemas un māca: dari tā, dari šitā. Treneris mācību procesā ir svarīga persona, bet pretī jābūt cilvēkam, kurš dzird, ko viņam saka. Ja klausa un dara, tad viss būs kā nākas. Par Eiropas fondu naudu iegādājos močus, lai sīkie varētu braukt un attīstīties. Ir, kas dara, mēģina. Daudzi grib tikai vizināties, bet negrib iet lielajā sportā. Protams, es nevaru garantēt, ka sīcis nenokritīs, nesadauzīsies vai vēl nez ko. Mocis ir ātrs un grūti vadāms, bet mums ir gan inventārs, gan tehnika, tā ka jaunie ir laipni aicināti. Vienmēr esmu klāt un neatteikšu savu padomu.

– Ko darāt brīvajā laikā?
– No aprīļa līdz septembrim ir tikai kādas divas sestdienas un svētdienas, kas man ir brīvas. Tas arī viss. Ja ir brīvs, cenšos laiku pavadīt kopā ar ģimeni – sievu un bērniem.

– Kādas ir sportistu attiecības ārpus trases?
– Man ir kādi pieci, seši draugi. Tikai viens no viņiem ir saistīts ar motosportu. Neviens no tiem, ar kuriem tagad stājos kopā uz starta līnijas, nav mans draugs.

– Kādas ir izjūtas, redzot, ka jaunie tagad ir ātrāki?
– Smagi, bet tā izjūta jāpieņem. Jāmāk ar to sadzīvot. Jaunajiem nav viegli ar mani tikt galā, viņos ir šausmīgs azarts apdzīt mani. Pēc tam lepojas un stāsta, ka varējis Kozlovski apdzīt, lai gan Kozlovskis tajā laikā nemaz nebrauca ar 100% atdevi. Bet tas ir forši. Iespējams, turpmāk braukšu ne tikai ātrajā "MX 1", bet arī senioru klasē, lai, kā sieva saka, nekļūtu smieklīgs. Redzēs, kā jutīšos līdz sezonas sākumam, lai gan tagad nevienam vairs nekas nav jāpierāda. Esmu sevi jau pierādījis.