Vēlējāmies noskaidrot, kā tur klājas ķekavietim, mūsu novada tautas deju ansambļa "Zīle" dejotājam Dīvam Reizniekam. Taču Sočos viņa ampluā šoreiz ir nevis atpūta un deja, bet gan sporta žurnālistika.
Kāds ir noskaņojums?
Noskaņojums ir ļoti olimpisks un labs, jo izcīnīta pirmā medaļa (ekspressintervija publicēta 13. februārī – red.) un ir skaidrs, ka "pliki" mājās nebrauksim, bet, ja skatās no profesionālā viedokļa, prieks atgriezties olimpiskajās spēlēs, un šīs nav sliktākas par četrām iepriekšējām, kurās man ir bijis tas prieks un gods pabūt.
Ko tieši tur dari?
Esmu viens no trijiem žurnālistiem. Ja diviem no mums – Armandam Tripānam un Dāvim Ernštreitam – galvenais fokuss ir sports, tad man viss, kas ir saistīts ap to. Es palīdzu "kūrēt" Latvijas sabiedrisko mediju portālu lsm.lv olimpisko sadaļu. Šis notikums šobrīd ir pasaules lielākā aktualitāte, tāpēc, ja es varu dot savu kaut nelielo artavu, lai par to Latvijā uzzinātu pēc iespējas plašāk un interesantāk, tad šis darbs jādara ar prieku.
Olimpiāde ir liels sporta pasākums, bet tas jau pārgājis sporta robežām pāri. Tas ir notikums, kurā sacenšas ne tikai sportisti, bet arī valstis. To vidū ir tādas, kas cenšas turēt līdzi, bet citas vienkārši priecājas, ka piedalās.
Kāda ir dzīvošana Sočos?
Es pats dzīvoju piekrastē. Dzīvojam blakus Olimpiskajam parkam, Olimpisko žurnālistu ciematā. Atšķirībā no vasaras olimpiskajām spēlēm, komanda ir sadalīta. Mums ir tā saucamie "kalnieši", kas atrodas un darbojas kalnos, un tad ir "piekrastes cilvēki". Lai arī šoreiz tas attālums no galvenā Olimpiskā parka, kur ir visi apjumtie stadioni un kalnu zonas, un visi brīvdabas notikumi, tas attālums nav tik liels, tomēr apmēram pusotra stunda jāpavada ceļā.
Tādēļ, no mums, 12 cilvēkiem, puse dzīvo kalnos, puse – ielejā, pie jūras. Ir dienas, kad Latvijas sportisti startēs neregulārāk, tad arī būs iespēja atvilkt elpu un nedaudz atpūsties. Mēs visi labi zinājām, uz kurieni braucam. Par laisku atpūtu varam nesapņot līdz pat otrās nedēļas viducim.
Kā vērtē organizatorisko līmeni Sočos?
Uz šo olimpiādi var skatīties dažādos līmeņos. Piemēram, politiskajā līmenī, kā politiskā vara to cenšas izmantot savam PR, kas gan nav nekas svešs olimpiskajām spēlēm. Paskatāmies kaut vai uz Ķīnu 2008. gadā, tur arī tika runāts par lielu naudas tērēšanu, taču šajā gadījumā nāk klāt vēl korupcijas aspekts.
Otrs līmenis ir tas, kā skatās olimpiādes apmeklētāji, kuri ir atbraukuši izbaudīt šo notikumu. Trešais ir sadzīviskais līmenis. Šī man ir piektā olimpiāde, līdz ar to ir, ar ko salīdzināt. Jāsaka, ka šajā olimpiskajā telpā mediju darbs, sporta pasākumi un viss pārējais nav ne ar ko sliktāks kā jebkurās citās no iepriekšējām spēlēm.
Daži aspekti pat ir radīti efektīvāki, ātrāki un pārdomātāki, kā, piemēram, drošības kontroles. Tām olimpiskajās spēlēs vienmēr tiek pievērsta pastiprināta vērība. Apsargi mēdz pat pasmaidīt, bet, ja nopietni, tad, salīdzinot ar Londonu, Ķīnu, Turīnu vai Atēnām, nav tā, ka uzskatāmi būtu kas citādāk.
Vai visi publicētie infrastruktūras kuriozi, kas tiek atspoguļoti medijos, ir tuvu patiesībai?
Te jāņem vērā viena lieta – kā strādā mediji. Ja mediji Sočos ir ieradušies vairākas dienas pirms olimpiādes, kā to dara lielais vairums, lai iepazītos un iekārtotu savu darba vidi, tad, protams, ja jau tu tur esi, tev par kaut ko ir jāziņo. Jau pirms spēlēm bija gana daudz redzēti, dzirdēti un saklausīti dažādi "brīnumi", tāpēc katrs mēģina atrast kādu kuriozu, lai izceltos ar savu ziņu.
Arī Latvijas televīzijas filmēšanas grupa sajuta to visu uz "savas ādas", kad jau pāris nedēļas pirms olimpiādes bija zināms, ka tehnisku iemeslu dēļ vēl nav uzcelta viesnīca, kur bija jādzīvo mūsu "kalniešiem", bet ierodoties viņiem tika piešķirta 200 m² liela telpa četriem cilvēkiem, divas istabas vēl bija "pelēkā remonta" stadijā un viss karājās kā uz pakaramajiem. Diezgan smieklīgi. Tiem, kas dzīvo lejā, viss ir normāli, teritorija acīmredzami tikko pabeigta – pirmajās dienās, kad iebraucām, vēl stādīja un lika palmas.
Mēs kā vēl padomju laika cilvēki, kuri pieredzējuši "senos, labos laikus", uz dažādām lietām skatāmies saprotošāk. "Facebook.com" viens rietumu žurnālists bija ielicis fotogrāfiju no labierīcībām ar uzrakstu "Tualetes papīru nemest podā, bet likt atkritumu urnā" un komentēja, kas tas viņam liekas daudz šokējošāk nekā "dvīņu tualete". Un tad es domāju, ka Latvijā šādi uzraksti ir regulāri sastopami. Mēs, latvieši, laikam esam ar biezāku ādu un "necepamies" tik ļoti kā vidējais, statistiskais rietumnieks.
Ir neliels pārsteigums, zinot, ka olimpiāde, kā te runā, izmaksājusi aptuveni 50 miljardu dolārus, un jau pirms septiņiem gadiem bijis zināms, ka tā norisināsies Sočos, taču vēl aizvien nevar pagūt laikā uzcelt viesnīcu. Nedaudz jūtams pēdējā brīža padarītais. Tajā olimpiskajā rajonā, kur atrodas Olimpiskais parks ar visām arēnām, Olimpiskais ciemats un žurnālistu ciemats, pēc tam varēs dzīvot aptuveni 200 000 iedzīvotāju. Varam iztēloties, ka tur, tukšā laukā, ir uzceltas aptuveni divas Daugavpilis.
Mūsējie Sočos 2014
