3. novembrī apritēja mēnesis kopš Salaspils sporta nama direktora amatā oficiāli stājās Vitālijs Berezņevs. Pašvaldības izsludinātajā konkursā viņš ieguva vienprātīgu novada domes deputātu atbalstu.
Vai realitāte atbilst tam priekšstatam par darbu, kāds jums bija pirms apstiprināšanas amatā?
Sajūta ir patīkama un ir prieks strādāt. Šādā skaistā ēkā citādi arī nevar būt. Jauns objekts, pie kura bija jāstrādā no nulles, darba pietiek.
Ar ko ikdienā iznāk strādāt vairāk – ar muti vai ar rokām?
Nesen kopā ar savu komandu izskrējām visus maršrutus, pa kuriem pirms halles atklāšanas noritēs lāpu skrējiens, kādus 15 kilometrus. Patīkami, ka vari darīt darbu, ne tikai sēžot kabinetā pie datora, bet arī pakustēties svaigā gaisā. Tomēr ar smadzenēm un muti, protams, sanāk strādāt daudz. Jāpiedalās sanāksmēs domē, jāaizstāv savs viedoklis, jārunā par budžetu.
Un kā sokas šajā ziņā? Ir saņemti arī atteikumi?
Praktiski visu, kas nepieciešams sporta nama funkcionēšanai, dome ir atbalstījusi. Atteikumi ir bijuši tikai par sīkām, mazsvarīgām lietām.
Jūsu pārziņā ir tikai jaunā Salaspils sporta halles ēka?
Manā pārziņā vēl ir arī stadions un vairāki sporta laukumi – futbola, basketbola, skeitborda. Līdz šāgada 15. oktobrim stadions skaitījās pie Salaspils sporta skolas, bet pirms mēneša pārgāja sporta nama pārziņā. Tuvākajā nākotnē būs arī peldbaseins un viesnīca.
Kā pašam šķiet – kas bija tas, ar ko Salaspils domē izdevās pārliecināt par savu piemērotību direktora amatam?
Domāju, ka tas varētu būt manas vēstures dēļ. Visu dzīvi esmu nodarbojies ar sportu, galvenokārt Austrumu cīņām, arī pats trenēju bērnus un jauniešus. Salaspilī līdz šim bija lielas problēmas ar telpām, kur trenēties. Manis izveidotā karatē kluba dalībnieki sākumā trenējās 1. vidusskolas gaitenī uz betona grīdas, tagad mums ir sava zāle ar visām ērtībām. Sākumā klubā bija trīs audzēkņi, tagad, pēc pieciem gadiem, ir jau simt piecdesmit. Ir sešas grupas, kluba nodaļa Saulkalnē. Visas šī praktiskā darba iemaņas un zināšanas sportā, kā arī juridiskā izglītība un iepriekšējā pieredze, strādājot sporta komitejā Salaspils pašvaldībā, kur nācu klajā ar priekšlikumiem. Tostarp saistībā ar naudas līdzekļu piešķiršanu sportistiem un arī halles celtniecību un turpmāko darbību.
Droši vien arī pieredze uzņēmuma attīstības un vadīšanas stratēģiju menedžera amatā.
Jā, protams arī tas. Klientu un speciālistu piesaiste ir svarīga visās jomās, arī pašreizējā darbā. Šī tomēr nav izglītības iestāde, kur cilvēku ir tik, cik ir. Mēs centīsimies piesaistīt gan Salaspils iedzīvotājus, gan cilvēkus no kaimiņu novadiem, uzņēmumiem, kas šobrīd ar sportu nodarbojas citur.
Nav noslēpums, ka jūsu sports ir karatē. Kāpēc tāda izvēle?
Kādreiz karatē bija aizliegto sporta veidu sarakstos, bet varēja nodarboties ar džudo – ar to arī sāku. Vēlāk, kad man bija kādi astoņi gadi, pārgāju uz karatē. 22 gadu vecumā, kad strādāju apsardzes dienestā, treneris reiz nodarbībā palūdza viņu aizvietot. Tā viss turpinājās – vispirms biju trenera palīgs, tad treneris. Ilgi gatavojos un trenējos, līdz 2011. gadā kļuvu par pasaules čempionu.
Pieņemts uzskatīt, ka Austrumu cīņas ir, iespējams, labākais veids, kā audzināt gribasspēku, raksturu un disciplīnu. Piekrītat?
Viennozīmīgi! Droši varu teikt, ka bez karatē es būtu pavisam cits cilvēks. Karatē nonācu, jo pats sev nepatiku – bērnībā biju diezgan resns un skolā par to dabūju ciest. Nolēmu, ka tā ilgāk vairs nevar, un sāku trenēties. Karatē ir kontakta sporta veids, tevi sit pa īstam. Tas prasa raksturu, spēju pārvarēt sevi.
Salaspilī jūsu karatē klubs nav vienīgais. Kā sadzīvojat savā starpā?
Salaspils vispār ir Austrumu cīņu pārstāvju pilsēta. Ir divi karatē klubi un tekvondo klubs, jaunsargi trenējas džiudžitsu, ir grupa, kas nodarbojas ar nažu cīņām. Bet visi savā starpā esam draugi. Piemēram, ar otro karatē klubu esam sagatavojuši kopīgu priekšnesumu halles atklāšanas ceremonijā.
Skaidrs, ka visu darbu neveicat viens. Kas ir jūsu komanda?
Notika nopietna atlase, un uzskatu, ka mēs patiešām esam izveidojuši spēcīgu komandu. Mana vietniece ir Dace Kaļverša, ļoti pieredzējusi sporta speciāliste. Arī saimniecības daļas vadītājs ir ar labām zināšanām, tostarp būvniecībā, ventilācijā un apkurē. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar lietvedību, ir augstākā juridiskā izglītība. Pat apkopējas ir ļoti prasmīgas, apzinīgas un saudzīgi izturas pret jauno ēku. Šobrīd tie ir 15 cilvēki, iespējams, pēc Jaunā gada aicināsim darbā vēl. Bet mēs kā pašvaldības iestāde esam atkarīgi no domes lēmumiem.
Par cik procentiem Salaspils halle šobrīd ir gatava?
Es teiktu – par kādiem 95 procentiem. Gaidām papildu inventāru, piemēram, futbola bumbas un vārtus. Vēl ir atklāts jautājums par trenažieru zāles iekārtošanu, tāpēc pirmos 2–3 mēnešus trenažieri būs pieejami citos objektos – stadionā un sporta skolā. Bet nav šaubu, ka jaunā gada sākumā hallē būs zāle ar jaunākās paaudzes trenažieriem. Lielā zāle, cīņu zāle un aerobikas zāle jau ir pilnībā gatavas uzņemt sportistus.
Galvenais mērķis ir nodrošināt ar kvalitatīviem sportošanas apstākļiem salaspiliešus, vai arī domājat par būvniecībā ieguldītās naudas atpelnīšanu?
Gan viens, gan otrs. Primārais ir nodrošināt apstākļus salaspiliešiem, jo, kā jau teicu, mums pilsētā līdz šim bija maz telpu sporta nodarbībām – lielākoties bija tāds pagalmu un pagrabu sports. Tagad infrastruktūra mums ir. Neapšaubāmi, visas vietējās treniņgrupas un sporta biedrības mums būs prioritāte. Bet tiks nozīmēti laiki arī pelnīšanas nolūkiem, lai piesaistītu klientus – lielas komandas, uzņēmumus, kas varētu maksāt par īri un ļautu mums gūt ienākumus.
No domes puses šajā ziņā ir bijuši konkrēti nosacījumi?
Naudas pelnīšanas ziņā nē, jo domes galvenais mērķis bija dot iespēju iedzīvotājiem sportot – tautas jeb masveida sporta attīstīšana.
Vai Salaspils halle ir atbilstoša starptautisku sacensību rīkošanai – pēc parametriem, pēc aprīkojuma?
Lielā zāle ir Latvijas labāko sporta zāļu pirmajā astoņniekā, un te var rīkot starptautiskas sacensības daudzos dažādos sporta veidos. Vienīgais, ka atsevišķiem sporta veidiem ir noteiktas papildu prasības, ko mūsu gadījumā ir pagrūti izpildīt. Piemēram, handbolisti pastāstīja, ka, pēc noteikumiem, starptautiskās spēlēs uz grīdas drīkst būt tikai handbola spēles laukuma marķējums. Bet zemāka ranga spēles te var rīkot, viena būs jau atklāšanas ceremonijas beigās.
Kāds ir skatītāju vietu skaits?
Šobrīd balkonā ir 200 vietu. Vēl ir paredzētas izbīdāmās tribīnes ar 500 vietām. Uz atklāšanu iznomāsim pagaidu tribīnes, bet jaunā gada budžetā ir paredzēta naudas summa tribīņu iegādei.
Kas sporta hallē iedzīvotājiem paredzēts par maksu, kas – par brīvu?
Galda spēļu zona, kur būs galda futbols, šahs un vairākas citas galda spēles, būs bez maksas. Tur jebkurš varēs iet un spēlēt jebkurā laikā. Būs iedalīti laiki, kad cilvēki varēs paņemt, piemēram, basketbola bumbu un pamētāt pa grozu. Ar domes lēmumu jau labi sen atlaides nodarbībām sporta objektos Salaspilī ir paredzētas zināmām iedzīvotāju kategorijām – pensionāriem, invalīdiem, represētajām personām. Starp citu, bezmaksas wi-fi būs ne tikai pašā hallē, bet arī tuvākajā apkārtnē.
Kādu tuvākajā nākotnē redzat sadarbību ar Salaspils sporta skolu un ar privātajiem klubiem un komandām?
Par klubiem ir divi varianti. Ir tā saucamie atbalstāmie sportisti un klubi, kuriem ar domes lēmumu ir tiesības lietot šo ēku par samazinātu maksu. Visiem pārējiem klubiem gan no Salaspils, gan citām pilsētām tiks noteikta konkrēta maksa par telpu nomu un pakalpojumiem. Šobrīd šie izcenojumi pašvaldībā ir apspriešanas stadijā, bet domāju, ka tuvāko divu nedēļu laikā tiks apstiprināti. Tad arī varēs slēgt oficiālus līgumus ar klubiem. Par sporta skolu – hallē atradīsies viņu birojs un daļēji notiks arī audzēkņu nodarbības, kas turpināsies arī vecajās telpās.
Vai halles uzcelšana nerada nopietnu konkurenci līdzšinējām sporta zālēm Salaspilī, piemēram, trenažieru zālēm?
Salaspilī salīdzinoši laba trenažieru zāle ir tikai sporta skolā un vēl arī stadionā, kur gan tā ir vairāk piemērota tieši svarcelšanas treniņiem. Līdz ar to konkurentu faktiski nav. Plānojam, ka tad, kad trenažieru zāle tiks iekārtota, apmēram simt abonementu mēnesī mēs varētu pārdot. Cena varētu būt aptuveni 15 latu, bet, kā jau teicu, šī summa, tāpat kā citas pakalpojumu cenas, vēl nav oficiāli apstiprināta domē.
Vai kādam sporta veidam Salaspils hallē varētu būt prioritārs statuss, īpaša labvēlība?
Vēsturiski Salaspilī ir bijis handbols, arī futbols. Tās ir sporta spēles, kuru pārstāvji saņem ne tikai pašvaldības, bet arī valsts atbalstu. Taču domē nav tāda īpaši atbalstīta sporta veida, galvenais – lai cilvēki nāk un nodarbojas. Es kā karatē kluba pārstāvis nekad neesmu izjutis, ka mani ignorētu un ērtākus treniņlaikus atdotu kādam citam. Nolikums visiem ir viens, visi ir vienlīdzīgi, un neveselīgas konkurences mūsu starpā nav.
Latvijas sporta veidu federācijas jau ir izrādījušas interesi par jauno halli? Varbūt jau bijušas konkrētas sarunas par sadarbību?
Pie mums bija vairāku Austrumu cīņu federāciju pārstāvji, kuri Salaspils halles lielajā zālē gribētu sarīkot sacensības. Bija atbraukusi Handbola federācijas vadība, no basketbolistiem bija Miglinieka sporta skolas pārstāvji, kuri jau atsūtījuši pieteikumu nodarbībām hallē. Potenciāls ir ļoti liels.
Bet varbūt jau ir zināms kāds sporta veids, kuru jūs nekādā gadījumā iekšā hallē nelaidīsiet?
Ne pret vienu sporta veidu man nav tādu pretenziju. Es pateikšu "nē" konkrētam trenerim, ja redzēšu, ka viņš nemāk strādāt ar audzēkņiem, it īpaši ar bērniem, ja neadekvāti uzvedas un ir bīstams apkārtējiem. Es pateikšu "nē", ja kāds te izdomās rīkot azartspēles vai totalizatorus. Bet visam, kas ir saistīts ar sportu, ievērojot iekšējās kārtības noteikumus, pie mums būs zaļā gaisma.
Vai jau šobrīd skaidri zināt, kas un cikos notiks Salaspils hallē, piemēram, 22. novembrī?
Treniņu un spēļu grafiki vēl ir tapšanas stadijā, jo ne visi, kas izrādīja interesi, ir atsūtījuši pieteikumus. Taču provizoriskais grafiks jau ir. Tiksimies ar pieteikumu iesniedzējiem un to precizēsim, lai izvairītos no pārpratumiem. No 20. novembra sāksim strādāt testa režīmā, bet no 1. decembra halle jau darbosies pilnvērtīgi.
