Jautājums, vai bērni ar dažādiem mācību traucējumiem var tikpat veiksmīgi apgūt mācību vielu aktualizējās, kad vairāki Stopiņu novada topošo pirmklasnieku vecāki nolēma savas atvases nelaist vietējā Ulbrokas vidusskolā, jo tajā līdzās nosacīti veselajiem bērniem mācās arī tie, kuriem piešķirts tā sauktais 5.6. kods, kas nozīmē, ka viņiem ir dažāda veida mācību traucējumi.
Komentējot to, vai šāda integrācija praksē darbojas, direktore ir skeptiska vairāku iemeslu dēļ, Ne velti, sieviete negrib, lai tiktu publiskots viņas vārds un darbavieta, jo realitāte pilnībā nesakrītot ar to, kādai šai integrācijai vajadzētu būt, un kādu to ieplānojuši tās autori.
Sabiedrība nav gatava
Pieredzējusī pedagoģe ir skarba: "Lai gan visu laiku tiek runāts par integrāciju, patiesībā sabiedrība nemaz tam nav īsti gatava – gan pedagogi un vecāki, gan paši bērni un viņu vienaudži. It īpaši tā, kā tas notiek pašlaik, proti, uzreiz un ar joni." Taču diskusijas par to sabiedrībā esot ļoti vajadzīgas, lai gan līdz šim visas iesaistītās puses izvēlējušās klusēšanas taktiku. Bieži vien nosacīti veselo bērnu vecāki nemaz nezina, ka mums līdzās dzīvo šādi bērni ar mācīšanās traucējumiem un ne tikai, un, ka mūsu pienākums ir domāt un radīt programmas, lai arī viņi pēc iespējas veiksmīgāk integrētos sabiedrībā un apgūtu vielu atbilstoši savām spējām un varēšanai.
"Integrācijai noteikti ir jābūt, bet esošajā situācijā es saskatu vairākus riskus. Pirmkārt, bieži vien vispārizglītojošajās skolās šiem īpašajiem bērniem nemaz nav piemērota vide. Tāpat pedagogi ne vienmēr ir gatavi ar šiem bērniem strādāt, jo nav tik kvalificēti. Mācību traucējumi tomēr var būt tik dažādi, tādēļ nav teikts, ka tas, kas ir piemērots vienam bērnam, derēs atkal citam," uzskata speciālās skolas direktore. Prakse rādot, ka ne vienmēr šiem īpašajiem bērniem nāk par labu tas, ka viņi mācās kopā ar citiem.
Nāk uz speciālajām skolā visos vecumos
Kā pierādījums šādiem apgalvojumiem esot praksē pieredzētais. Viņas praksē bieži vien ir situācijas, kad šie īpašie bērni atnāk uz speciālo skolu, jo izrādās, ka nespēj tik veiksmīgi integrēties vidē, kā arī tādā tempā kā citi apgūt arī mācību vielu. "Bērni, kuri atnākuši pie mums no vispārizglītojošajām skolā, šeit jūtas labi, jo beidzot vide un arī mācību process ir pielāgots viņu spējām. Viņi tomēr ir ļoti atšķirīgi un tā kā daudziem ir intelekta ierobežojumi, tie nespēj strādāt vienā ritmā ar skolēniem, kuriem tādu nav, turklāt, apmācība arī prasa ilgāku laiku," zina teikt skolas direktore.
Uz speciālo skolu nāk gan no otrās, gan devītās klases. Tas nozīmē, ka šie īpašie bērni vispārizglītojošajās mācību iestādēs ir pavadījuši gadu vai pat vairākus, līdz vecāki tomēr sapratuši, ka viņa atvasei nepieciešama īpaša apmācība. Iemesls bieži vien ir ne tikai grūtības apgūt mācību vielu tikpat sekmīgi kā klasesbiedriem. Tam "bonusā" nākot arī citas lietas.
Noklusēti, bet klātesoši uzvedības traucējumi
Par to neviens nekad nerunā, taču šiem bērniem bieži vien ir arī dažādi uzvedības un sociālie traucējumi, piemēram, dažādas neirozes. Tas nozīmē, ka nosēdēšana skolas solā kaut vai tās pašas 40 minūtes viņam sagādā lielas problēmas. Turklāt, viena problēma var sekmēt citas attīstību.
"Iedomājieties – ir bērns ar mācību traucējumiem. Viņš nonāk vispārizglītojošajā skolā, kurā pedagogi ne vienmēr zina, kā apieties. Skolotāji ir atturīgi un bieži vien ļauj tiem labāk sēdēt stūrī, kamēr vien tie netraucē. Vai šie bērni kaut ko iemācās? Protams, ka nē. Turklāt, vēl ir klasesbiedri, kuri var izmantot, ka šis bērniņš ir īpašs, un viņu apcelt. Man nav jāstāsta, kā šādā vidē bērns jūtas," atklāta ir speciālās skolas direktore.
Tad, ja skolotāji vispārizglītojošajās mācību iestādēs galīgi netiekot galā, tad šis īpašais bērns nonākot speciālajās skolās, un to skolotājiem esot dubults darbs, jo pirmkārt, ir jāspēj viņš apmācīt, bet tajā pašā laikā jādomā, kā tikt galā ar uzvedības un psiholoģiskajām problēmām.
"Viens piemērs. Janvārī uz piekto klasi pie mums atnāca skolēns. Ko tur slēpt, uzvedība ir briesmīga, viņš ir nesavaldīgs, ilgi nespēj nosēdēt mierā, turklāt regulāri aiztiek arī citus bērnus. Tā šis bērns uzvedies arī vispārizglītojošajā skolā četrus ar pusi gadus. Kā tas bija, man pat grūti iedomāties," norāda skolas direktore.
Integrācija – mācības piemērotā vidē
Viņai arī ir citādāks skatījums uz to, kā šos īpašos bērnus integrēt sabiedrībā. Arī speciālajās skolās mācoties bērni var pēc tam kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem:" Mēs esam mācījuši bērnus ar ļoti smagiem traucējumiem un gana veiksmīgi. Atminos, ka ir bijuši arī tādi, kuri no sākuma vispār nebija apmācāmi, taču pēc šiem 12 gadiem speciālajā skolā viņiem tomēr izdevās apgūt mācību programmu, lai varētu iekļauties sabiedrībā. "
No vienas puses viņa saprotot, ka vispārizglītojošajām skolām esošajos apstākļos ir jācīnās par katru bērnu, jo demogrāfiskā situācija valstī ir tāda, kāda tā ir, un, iespējams, ka tuvākajā laikā problēma tikai vēl saasināsies.
"Taču skolēnu piesaistīšana nekādā gadījumā nedrīkstētu būt par pašmērķi, neatkarīgi no tā, vai vide ir piemērota, vai ne. Es, piemēram, nekad neesmu likusi sludinājumus avīzē, ka mums nepieciešami bērni. Tāpat neesmu runājusi ar medicīniski pedagoģisko komisiju par to, lai tā šos bērniņus sūtītu pie mums. Tie, kuriem to vajag, skolu sameklē paši, "uzsver Rīgas speciālās internātskolas vadītāja.