Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Kā izvēlējāties būt ergoterapeits?

– Droši vien tā bija nejaušība... Kad stājos Rīgas Stradiņa universitātē, bija jāatzīmē prioritātes un kaut kā nepareizi to izdarīju, jo ailīte "fizioterapeits" bija blakus ergoterapijai. Ievilku neprecīzu ķeksi un budžeta grupā automātiski tiku ergoterapijā. Ja no vietas atsakos, tad budžeta vietu zaudēju un par mācībām man jāmaksā pašam. Tāda nejaušība sanāca.

– Nožēlojat?

– Nē! Šobrīd nē.

– Kas tas ir – ergoterapeits? Ko viņš dara?

– Ergoterapeits ir veselības aprūpes funkcionālais speciālists, kas ietilpst rehabilitācijas komandā. Ja, piemēram, cilvēks iet pie fizioterapeita, viņš mēģina noteikt un izmērīt, kā atjaunot nestrādājoša muskuļa darbību, tad ergoterapeits mēģina klientam atvieglot ikdienu praktiskā ziņā. Mani tik daudz neinteresēs, vai viņam ir tas muskuļu spēks, vai nav, es domāšu, ko cilvēks reāli var darīt ar savām šī brīža iespējām. Nav svarīgi – vai tā būtu adīšana, vai tikšana uz tualeti.

– Kā Latvijā ģimenes bez jums var iztikt, jo vājnieku, kam kādā dzīves posmā noderētu jūsu padoms un ieteikumi, ir visai daudz.

– Teorētiski šis lauks būtu jānosedz ģimenes ārstiem, bet ne vienmēr tā notiek. Vēl viena iespēja ir kaut ko no ergoterapeita jomas mēģināt veikt sociālajiem darbiniekiem, bet diemžēl arī tā ne vienmēr notiek. Precīzāk – tā nenotiek!

Ergoterapija Latvijā joprojām nav ļoti izplatīta profesija. Šobrīd ir nedaudz vairāk par 130 praktizējošiem ergoterapeitiem. Tas ir ļoti maz! Fizioterapeitu ir ap tūkstoti.

– Kāpēc jūsu ir tik maz?

– Droši vien tas ir saistīts ar valsts politiku, ar finansējumu mācību procesam un tā tālāk... Pagaidām nav nodrošināta arī tālākizglītība. Ir pirmais posms – Latvijā var izmācīties par bakalauru, bet tālāk vairs īsti nav kur iet. Tas daudzus attur un baida, jo parasti visos projektos vajadzīgs diezgan augsts izglītības līmenis.

– Studijas ārzemēs?

– Man ir ģimene šeit. Es esmu studējis un regulāri studēju ārzemēs, bet tās vairāk ir kā moduļa tipa studijas. Kaut kas līdzīgs semināram vai praktiskajām intensīvajām apmācībām. Tas ir mēnesis vai divas nedēļas, vai trīs dienas – un es esmu atpakaļ šeit.

– Ergoterapeita zināšanas varētu noderēt arī bērniem. Redzot, kāda izmēra somas un kā nes sākumskolas skolēni...

– Ja mēs domājam par skolas somu, tad no ergonomikas viedokļa skolēniem vislabākās ir mugursomas. Tas ir vispiemērotākais veids, jo ir divas lences, slodze pa ķermeni dalās simetriski, svars ir maksimāli tuvu ķermenim – līmenī starp pleciem un jostas vietu – un viss ir ideāli!

Ja sākam vairāk domāt par bērnu, viņa fizioloģiju un attīstību, tad parādīsies problēmas. Latvijā ir pieņemts, ka bērnam līdz 9 gadu vecumam skolas somas svars ir no 2,5 kilogramiem līdz 3,5 kilogramiem.

– Ja nosvērtu skolas somas, cipari no nosauktajiem varētu atšķirties.

– Jā, soma bieži vien ir smagāka. Pasaules Veselības organizācijas jaunākie pētījumi apstiprina, ka skolas somas svars nebūt nav kaut kas izdomāts un tas nedrīkstētu pārsniegt 10% no bērna svara. Tā norma, kas mums, Latvijā, ir, nav pārāk pareiza, jo jāskatās individuāli, atkarībā no paša bērna svara.

Vēl jau klāt nāk mūzikas skolas un sporta stundu nesamais ar maisiņu vai futlāri. Ja tas ir asimetriski un paņemts vienā rokā, tad tiek ietekmēts gan kopējais nesamā svars, gan stājas simetrija, kas "aizbrauc" projām. Kopumā ir diezgan liels risks, ka bērnam var attīstīties galvassāpes, muskuļu saspringums, stājas traucējumi un vēlāk arī ar mugurkaula deformāciju saistītās problēmas.

Muskuļu saspringums izpaužas tā, ka muskuļi ir savilkti. Lai tos atbrīvotu, jau bērna vecumā jādara kaut kas speciāls – piemēram, masāžas. Bērna vecumā par veselīga mugurkaula skriemeļu nobīdēm mugursomas dēļ vēl varbūt nevar runāt, bet pakāpeniski, līdz ar vecumu, tas notiek. Viena no būtiskām pazīmēm ir, ka viens plecs ir augstāks par otru. Līdz ar to veidojas nepareizs mugurkaula izliekums uz priekšu vai uz sāniem. Mugurai jābūt kā "S" burtam, bet nu ir kā "C". Vēl var būt, ka dibens ir ļoti atšauts un aiziet uz aizmuguri.

– Kam stājas problēmas vajadzētu ieraudzīt?

– Pirmkārt – ģimenes ārstam! Viņš ir tas, kas organizē pacientu pārraudzību.

– Kas Latvijā iedzīvotājus apmāca, kā pareizi jāceļ smagumi?

– Mums tā lieta nav tik sakārtota. Darbavietā tie varētu būt darba drošības speciālisti. Skolā – ja ir labs klases audzinātājs, iespējams, viņš to dara. Ja ir uzstājīgi un – es pat teiktu – birokrātiski vecāki, kas raksta direktoram iesniegumus, iespējams, ka kaut kas notiek, bet skolās par to tik ļoti neaizdomājas.

– Jūs esat kādā mācību iestādē par šo tēmu runājis?

– Runājis esmu ar pedagogiem pirmsskolas vecuma iestādēs par to, kas saistīts ar mazo bērnu celšanu un aprūpi. Skolās tik bieži man nav gadījies būt. Mana sadarbība vairāk ir ar sociālajiem dienestiem nekā ar izglītības iestādēm. Ja būtu iespējas, es varbūt aizietu uz kādu no Ogres skolām. Līdz šim skolām tādas intereses nav bijis.

– Ko palīdzat sociālajiem dienestiem?

– Tur galvenokārt ir vides lietas – piemēram, mājokļa pielāgošana. Kādam jānosaka Bartela indekss, novērtējot personas funkcionālās spējas pašaprūpē, kas nepieciešams invaliditātes kārtošanai.

– Kādi ir jūsu ieteikumi skolēniem?

– Sākumskolā tas būs arī ieteikums vecākiem: skatīties līdzi un organizēt kārtību skolas somā! Lai nav tā, ka pirmdien somu piekrāmējam ar visiem priekšmetiem un piektdien izkrāmējam. Lieks svars līdzi nav jānēsā! Tas pats attiecas uz penāļiem, mobilajiem telefoniem, spineriem un visām pārējām lietām. Rotaļlietas nav jānēsā līdzi!

Kad skolēns jau ir izaudzis, un, ja tā ir jaunkundze vai meitene, arī šajā vecumā mugursoma ir labākais variants. Arī tad, ja, viņasprāt, tas neizskatās stilīgi. Viena pleca soma vai rokassoma tos četrus, piecus vai pat sešus kilogramus padara daudz, daudz bīstamākus.

Skolām jādomā, kā sakārtot vidi. Grāmatas, cik es zinu, dažās skolās izsniedz, lai tās nebūtu jānēsā līdzi. Citviet varbūt skolotāji mācību procesu var organizēt tā, lai grāmatas nav jānēsā uz mājām, stundas laikā norakstot mājasdarbu uzdevumu burtnīcā. Tad mājās būs jānes tikai pildspalva un burtnīca, nevis priekšmeta grāmata. Varbūt grāmatas vai mācību materiālus var uzglabāt klasēs pie skolotāja vai slēdzamos skapīšos. Sportatērpu var atstāt garderobē.

– Pieaugušajiem galvenā problēma varētu būt smagumu celšana.

– Jā. Pieaugušie nav ļoti motivēti, lai ievērotu ieteikumus. Galvenais ir izdarīt visu ātrāk, pēc iespējas labāk, un darīt vienam, lai darba samaksa ne ar vienu nav jādala. Tas ir pretrunā ar locītavu aizsardzības principiem, kur galvenais ir celt vieglāku svaru, vairāk piegājienos, vai pieaicināt palīgā kādu citu, pārvietojot smagumu. Piemēram, celtniecībā. Samaksa jau nemainīsies. Jautājums – vai tā jādala uz diviem, vai nē?

Sievietei ikdienā vēlams necelt to, kas ir smagāks par pieciem kilogramiem. Nav teikts, ka no vienas reizes darbiniecei kaut kas izmainīsies un notiks, ja arī pacels vairāk. Te jāizvērtē apjoms, kas tiek veikts ik dienas. Piemēram, ražojot maizi. Maizes kaste pati par sevi nav smaga, bet, ja tā ir pilna, svars sasniedz deviņus – desmit kilogramus. Ja šādas kastes cilā visu dienu, ar laiku kaut kādas veselības problēmas parādīsies.

– Tas pats varētu būt veikalos.

– Veikalos arī, bet veikalos ir citādāk. Tur parasti produkciju tirdzniecības zālēs velk iekšā uz paletēm vai iestumj ar ratiņiem. Es nezinu, vai tam cilvēkus apmāca, vai tas notiek instinktīvi. Cik zinu, problēmas varētu būt piena nodaļās ar piena kastēm. Tur, kur mēs neredzam. Atšķirība no maizes ražotājiem ir tāda, ka veikalos piena kastes necilā visu dienu. Pēc tam ir citi darbi, un – teorētiski – mugura atpūtīsies.

– Kuru profesiju pārstāvjiem ir visvairāk problēmu ar muguru?

– Lai cik tas dīvaini būtu, ar trimmeri pļaut zāli vai būt par mežstrādnieku ir grūti, jo tā mugurkaulam ir milzīga slodze, ir liels arī traumu risks, bet šodien pirmajā vietā ir ofisa darbinieki, kas visu dienu sēž. Sēdus stāvoklī spiediens, kas iet cauri mugurkaula krustu – jostas daļai, palielinās par 140% –200%. Tas ilgtermiņā var atstāt sekas veselībai.

Darba vidē viņiem ir dators, kur pierakstīt, pa labi – printeris, aiz muguras – skapis. Viss notiek sēdus stāvoklī. Viņi bieži izpilda rotāciju, kad kājas paliek vienā plaknē uz zemes, bet plecu daļa pagriežas uz aizmuguri. Pagriežoties paņem papīru, un tā tas notiek visu dienu astoņas stundas piecas dienas nedēļā. Pienākot laikam – kādam tas ir trīsdesmit, kādam – četrdesmit gados, kad ķermenis sāk vairāk novecot nekā atjaunoties, sākas problēmas. Tad parādās mugurkaula spondiloze, kļūst vāja mugurkaula struktūra, ārā izlien starpskriemeļu diska trūce vai sākas kādas citas nebūšanas.

– Ergoterapeita padomi pacientam pēc insulta, arī viņa ģimenes locekļiem būtu ļoti noderīgi. Kā pie tiem tikt?

– Pirmais, ko tuvinieki varētu darīt, ir aiziet pie rehabilitologa. Valsts kvotu gan ir tik, cik ir, bet varbūt šis ir gadījums, kad varētu samaksāt, negaidot uz kvotām. Ja pacients atbilst mājas rehabilitācijas programmas kritērijiem, tad fizioterapeits un ergoterapeits kā valsts apmaksāti speciālisti iet uz mājām.

Tālāk jādomā par visiem tehniskajiem palīglīdzekļiem. Funkcionālā gulta, pretizgulējumu matracis, tualetes krēsls, dušas krēsls, pārvietošanās palīglīdzekļi. Slēdzienu, ka kaut kas tāds ir nepieciešams, dod ģimenes ārsts vai ārstējošais ārsts slimnīcā.

Katrs gadījums ir individuāls, tāpēc svarīgi tuviniekiem un visiem iesaistītajiem dienestiem un speciālistiem nonākt pie kopsaucēja, lai izvēlētos optimālo rīcību katrā situācijā.