Ir skaidrs, ka asaras rodas spēcīgu emociju rezultātā, bet kādēļ tas izpaužas tieši tā – kā šķidrums acīs?
Raudāšana nav tikai skumju izpausme. Asaras var izsaukt arī aizkustinājums, prieks, dusmas, empātija, pārsteigums. Atšķirībā no iemīlēšanās "taureņiem vēderā", asaras ir signāls, ko apkārtējie var ieraudzīt. Šī doma ir pamatā jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem par raudāšanu.
Adu Vingerhoetu no Tilburgas Universitātes Nīderlandē var uzskatīt par vienu no vadošajiem pētniekiem asaru jomā. Savā grāmatā "Kāpēc tikai cilvēki raud" viņš apskata dažādas teorijas, kā cilvēki dažādos laikos skaidrojuši raudāšanas fenomenu. Dažas no tām ir visnotaļ uzjautrinošas, piemēram, 20. gadsimta vidū kāds pētnieks uzskatījis, ka cilvēki cēlušies no ūdenī dzīvojošiem pērtiķiem un asaras palīdzējušas viņiem dzīvot sālsūdenī. 1985. gadā Viljams Frejs paudis viedokli, ka asaras attīra asinis no toksīniem, kas tajās uzkrājas stresa laikā. Arī šai teorijai nav nekādu pierādījumu.
Pēdējā laika pētījumi sliecas par labu citiem, ticamākiem skaidrojumiem. Viens no tiem ir, ka raudāšana ir veids, kā komunicēt un stiprināt sociālās saites. Cilvēki piedzimst ievainojami un fiziski nespējīgi paši par sevi pastāvēt. Kaut gan pieaugot kļūstam fiziski un emocionāli patstāvīgāki, arī pieaugušajiem mēdz gadīties situācijas, kad viņi jūtas bezpalīdzīgi. "Raudāšana signalizē tev pašam un apkārtējiem, ka ir radusies kāda nopietna problēma, ko vismaz pagaidām tu nespēj atrisināt," saka Dienvidfloridas Universitātes psiholoģijas profesors Džonatans Rotenbergs.
Zinātnieki arī atklājuši, ka emociju izraisītu asaru ķīmiskais sastāvs atšķiras no to asaru sastāva, kuras rodas fizisku kairinājumu rezultātā, piemēram, griežot sīpolus. Emociju asaru sastāvā ir ne tikai enzīmi, lipīdi, metabolīti un elektrolīti, kas ir jebkurās asarās. Emociju asarās ir vairāk olbaltumvielu nekā citās. Iespējams, tas ir tādēļ, ka augstais olbaltumvielu saturs padara asaras biezākas, tādēļ tās labāk pielīp un ilgāk tek pār vaigiem. Tas savukārt palielina iespēju, ka apkārtējie tās ieraudzīs.
"Cilvēka evolūcijas ceļā noteikti bija brīdis, kad asaras kļuva par signālu, kas automātiski radīja empātiju un līdzjūtību cilvēku starpā. Patiesībā spēja emocionāli raudāt un spēja uz to reaģēt ir ļoti svarīga cilvēka būtībai," saka profesors Trimbls no Londonas Universitātes koledžas.
Kaut gan asarām nenoliedzami ir svarīga loma, ir cilvēki, kas neraud vispār. Tas ir temats, ko zinātnieki vēl tikai grasās pētīt. Tāpat nav pētījumu par to, kāda ir raudāšanas ietekme uz veselību.