Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

UDS/UDHS, mentālās attīstības traucējumu, uzvedības problēmu un mācīšanās traucējumu "slepenais" cēlonis – Aelita Folkmane, žurnāls "Psiholoģija Ģimenei un Skolai", 2005. gada jūnijs

Dzīvsudrabs, kuru izdala zobu plombas, tiek ieelpots, un 80 % no tā nokļūst plaušās un paliek ķermenī. Zobu plombas ir galvenais dzīvsudraba avots arī pieaugušā smadzenēs. Vidēja lieluma plombēs sastāvā ir apmēram 750 000 mikrogramu dzīvsudraba, un no tās izdalās apmēram 10 mikrogramu dienā. Ir pētījumi, kuri norāda uz faktu, ka šis daudzums spēcīgi palielinās, ja tiek lietota košļājamā gumija. Pētījumi norāda uz sakarību starp dzīvsudrabu zobu plombēs un Alceimera slimību.

Savukārt vakcīnu ražotāji pievieno vakcīnu sastāvā timersālu (kura sastāvā puse ir etildzīvsudrabs) kā aizsardzības līdzekli pret baktērijām. Šādu injicētu dzīvsudraba organisko formu uzsūc smadzeņu un sirds muskuļa šūnas. Pat nelieli šī metāla daudzumi, nokļūstot cilvēka organismā, var izraisīt neatgriezeniskas izmaiņas centrālās nervu sistēmas darbībā.

Kā informē Latvijas pārtikas centrs rakstā "Dzīvsudrabs – piliens, kas var nogalināt!" (2003), "dzīvsudrabam ir raksturīga paaugstināta spēja reaģēt (afinitāte) ar fermentu sulfidrīlgrupām (-SH). Tā rezultātā dzīvsudrabs (Hg) nomāc daudzu fermentu aktivitāti un olbaltumvielu sintēzi. Nieres ir galvenais mērķorgāns Hg neorganiskiem un organiskiem savienojumiem. Metāliskais Hg un metildzīvsudrabs toksiski iedarbojas galvenokārt uz centrālo nervu sistēmu (bojāti tiek sensoriskie neironi). MeHg viegli šķērso placentāro barjeru, izraisot augļa smadzeņu bojājumus, galvenokārt koncentrējas asinīs un smadzenēs, ar ko izskaidro šīs toksiskās vielas teratogēno (iedzimto patoloģiju veidošanos) darbību. MeHg līmenis augļa asinīs ir divkārt augstāks nekā mātes asinīs.

MeHg klasiskā intoksikācijas simptomātika: dizartrija, ataksija, redzes lauka sašaurināšanas. MeHg rada encefalopātiju. Iespējama muskulatūras spasticitāte, dzirdes traucējumi, emocionālā labilitāte un nespēja koncentrēties. Starptautiskā vēža izpētes aģentūra (International Agency for Research on Cancer) ir klasificējusi Hg par otrās bīstamības grupas kancerogēno vielu (group 2B, possible human carcinogen)."

Autisms pirmo reizi tika atklāts 1943. gadā 11 Amerikas bērniem – 12 gadus pēc etildzīvsudraba (tiomersāla) pievienošanas garā klepus vakcīnai. Eiropā šī diagnoze nebija sastopama līdz pat 50. gadiem, respektīvi – arī tikai pēc tiomersāla pievienošanas šeit lietotajām vakcīnām. 1989. gadā ASV tika reģistrēti jau vairāk nekā 100 000 autisma gadījumu, un šis skaits strauji palielinās. Tipiska aina ir šāda: īsi pirms divu gadu vecuma sasniegšanas bērns, kurš līdz tam ir bijis absolūti vesels un normāli attīstījies, pēkšņi pārstāj komunicēt ar citiem, ieraujas sevī, izvairās no acu kontakta, raugās tukšumā, kļūst dīvains un noslēgts. Viņa redze kļūst miglaina, attīstās dažādi motorie traucējumi – kā, piemēram, nekontrolēta roku un kāju raustīšanās un staigāšana uz pirkstgaliem. Parādās arī runas traucējumi un neparasta uzvedība – raudu uzplūdi bez acīm redzama iemesla un galvas dauzīšana, dažādas pakāpes uztveres traucējumi, bieži ausu iekaisumi un augšējo elpošanas ceļu infekcijas, kuņģa-zarnu trakta problēmas un imūnsistēmas problēmas. Pievienojas hronisks nogurums. Uz dzīvsudrabu tiek norādīts kā uz cēloni arī citām attīstības problēmām, tādām kā novēlota runas attīstība un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (study by Dr.Sallie Bernard and her colleagues "Autism: A Unique Type of Mercury Poisoning"). Eksistē pētījumi, kas norāda uz cēloņsakarībām ne tikai starp imunizāciju un UDS/UDHS, bet arī disleksiju, mentāliem traucējumiem un diabētu.

Ļoti jutīga pret visām dzīvsudraba formām, bet it īpaši dzīvsudraba vai tā savienojumu tvaikiem ir nervu sistēma, īpaši bērnu. Pastiprināta uzbudināmība, pastiprināts kautrīgums vai baiļu izjūta, galvassāpes, redzes un dzirdes traucējumi, atmiņas problēmas – tādas ir biežāk novērotās sekas smadzeņu darbības traucējumu dēļ. No dzīvsudraba iedarbības cieš arī nieres, bet īpaši smagi tas ietekmē embrija attīstību. Prenatālajā periodā iegūtie galvas smadzeņu bojājumi bērnam var nozīmēt palēninātu garīgo attīstību, koordinācijas traucējumus, spasticitāti, parestēzijas (jušanas traucējumus), paralīzi, stuporu un komu, aklumu, nervu lēkmes, valodas traucējumus līdz pat pilnai nespējai runāt.

Pētījumos konstatēts, ka eksistē tieša saikne starp dzīvsudraba devas palielināšanos vakcīnās un autismu. 50. gados, kad imunizācija aprobežojās ar četrām vakcīnām (pret difteriju, tetanusu, garo klepu un bakām), tikai vienam no 10 000 bērniem attīstījās autisms. Pieaugot vakcīnu skaitam, palielinājās bērniem injecētā dzīvsudraba daudzums. Bērni, kuri dzimuši 1981. gadā, vidēji saņēma 135 mikrogramus dzīvsudraba, un autisms bija sastopams vienam no katriem 2600 šajā gadā dzimušajiem bērniem. Pievienojoties hepatīta B vakcīnai (injicētajai tūlīt pēc piedzimšanas) un vakcīnai pret Haemophilus influenzae Type b, 1996. gadā dzimušajiem bērniem jau tika injicēti 246 mikrogrami dzīvsudraba, – autisms parādījās vienam no katriem 350 šā gada bērniem. Šodien obligātās imunizācijas sarakstā (ASV) jau ir 13 dažādas vakcīnas ar dažādiem atkārtojumiem, pirms divu gadu sasniegšanas – kad galveno smadzeņu centru attīstība ir beigusies. Autisms tagad sastopams vienam no 100 zēniem un vienai no 400 meitenēm, un ASV ārsti diagnosticē 100 000 jaunu saslimšanas gadījumu katru gadu: pēdējo 30 gadu laikā vairāk nekā miljons bērnu ir kļuvuši par šīs slimības upuriem, un pašlaik vienā no katrām 68 ģimenēm ir bērns, kuram diagnosticēts autisms.

Bojājumu apjoms, kādu var nodarīt konkrēta dzīvsudraba deva smadzenēm, sirdij un imūnajai sistēmai, ir atkarīgs no cilvēka vecuma, dzimuma un ģenētiski noteiktās spējas izvadīt dzīvsudrabu no organisma. Mazi bērni, kuriem smadzenes vēl ir attīstības stadijā, ir jutīgāki, un zēni pakļauti briesmām daudz vairāk, jo testosterons pavairo dzīvsudraba toksisko aktivitāti. Par vissvarīgāko faktoru tiek uzskatīta ķermeņa ģenētiski ieprogrammētā spēja izvadīt dzīvsudrabu no organisma.

Vēl viens svarīgs faktors, kas ietekmē dzīvsudraba iedarbību uz cilvēka smadzenēm un prātu, ir sinerģētiskā toksicitāte – dzīvsudraba palielinātā toksiskā iedarbība citu inžu klātbūtnē. Niecīga dzīvsudraba deva, kura nogalina vienu no simt žurkām, un niecīga alumīnija deva, kura nogalina vienu no simt žurkām, kombinācijā rada dramatisku efektu – visas žurkas nomirst. Vakcīnas satur arī alumīniju! Piemēram – "pa vienai vakcīnai pret difteriju, tetanus, poliomielītu, garo klepu un hepatītu B kopumā satur 8 mg alumīnija hidroksīda" (Dr. Louis Lery, Institut Pasteur Lionas nodaļa). The National Cancer Institute (ASV) publicējis pētījumus, kas parāda, ka kombinētās vakcīnas var radīt vairāk vispārēju mutāciju nekā atsevišķām slimībām domātās vakcīnas.

Eksistē gandrīz par aksiomu kļuvis pieņēmums, ka imunizācija var droši pasargāt no infekcijas slimībām. Bērni tiek potēti no pirmās dzīvības dienas, un valdības pieņem lēmumus par obligāto imunizāciju. Taču fakti, kas apgāž pieņēmumu par vakcīnu nozīmīgumu cīņā pret daudzām slimībām, netiek diskutēti vai pat tiek apzināti, ar nodomu slēpti. Piemēram, nāves gadījumi no difterijas samazinājās par 90 % periodā no 1900. līdz 1930. gadam, pateicoties uzlabotiem sanitāri higiēniskajiem apstākļiem un labākai ēdināšanai, vēl pirms tam (!), kad tika radīta vakcīna pret difteriju. Tieši tāpat nāves gadījumi no masalām samazinājās par 95 % (no 13,3 uz 0,03 nāves gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju) periodā starp 1915. un 1958. gadu – pirms attiecīgās vakcīnas ieviešanas 1963. gadā. Kopumā ņemot, katras infekcijas slimības samazināšanās vienmēr ir notikusi agrāk par tai atbilstošās vakcīnas parādīšanos. 1348. gadā Francijā melnais jeb buboņu mēris iznīcināja lielu iedzīvotāju skaitu. Holēra Francijā plosījās vairākus gadsimtus, un tomēr – abas izzuda BEZ vakcinācijas. Pateicoties fakta konstatācijai, ka holēras un tīfa izplatītājs ir ar fēcēm saindētais ūdens, tika radikāli mainīta ūdens apgādes un attīrīšanas sistēma. Slimību samazināšanās notika, arī pateicoties dzīves līmeņa augšanai – labāka un svaigāka pārtika, nabadzības samazināšanās. Vīrusi var būt visur, bet, kad cilvēks ir veselīgs un līdzsvarotā dvēseles stāvoklī, viņš nemaz tik viegli nesaslimst ar vīrusu infekcijām.

Ja par epidēmiju likvidēšanu mums tiešām būtu jāpateicas vakcinēšanai, tad attiecīgajām slimībām vajadzētu turpināties reģionos, kuros vakcinācija nav notikusi, vai atgriezties tur, kur vakcinācija pārtraukta, taču epidemioloģijas vēsture pierāda pretējo. Starptautiskā zinātniskā prese apliecina faktu, ka epidēmijas vēl joprojām parādās valstīs, kurās imunizācija ir gandrīz totāla. Pat imunizācijas nepieciešamības propagandētāji ir spiesti atzīt, ka mākslīgā imunitāte ir daudz īslaicīgāka par dabisko. Piemēram, ASV pieaugušie inficējas ar garo klepu, un komplikācijas sastopamas ļoti bieži. Tas pats vērojams Francijā.

Apmēram 50 gadus – kopš Rietumu valstīs ir sistemātiski veikta imunizācija, kurai virtuāli tikuši pakļauti visi iedzīvotāji, – difterija un poliomielīts ir atgriezušies. "Vairākās mazattīstītās valstīs ir domāts, ka vakcinācijas kampaņa atrisinās problēmu, taču dažās no tām ir redzams, ka slimības biežums pēc vakcinācijas ir gandrīz pieckāršojies" (Prof. Lépine, Medical Practice, No 467). Tas liek mums pārvērtēt imunizācijas efektivitāti un pamanīt, ka esam panākuši daudz agresīvāku patoloģiju parādīšanos nekā tās, kuras uzskatījām par uzvarētām (piemēram, AIDS). Šis fenomens var tikt salīdzināts ar bīstamāku kukaiņu parādīšanos pēc masveida insekticīdu ieviešanas un augu pretestības spēju palielināšanos, kas tiek saistīta ar herbicīdu lietošanu. Pētījumi rāda, ka tad, kad imunizācija pret masalām ir masveida, masalas kļūst par vakcinēto cilvēku slimību. Atklāts arī, ka masalu pote apspiež imūnsistēmu, kas palielina risku saslimt ar citām infekcijas slimībām. Japānā tieši pēc obligātās imunizācijas ieviešanas 1872. gadā katru gadu palielinājās baku gadījumu skaits: līdz 1892. gadam tika reģistrēti 29 979 nāves gadījumi, un visi šie cilvēki ir bijuši vakcinēti. 20. gadsimta sākumā Filipīnas pieredzēja smagāko baku epidēmiju par spīti tam, ka 8 miljoni cilvēku bija saņēmuši 24,5 miljonus vakcīnu devu (sasniedzot 95 % imunizācijas līmeni) – kā rezultātā nāves gadījumu skaits no bakām četrkāršojās. 1989. gadā Omana piedzīvoja plašu poliomielīta uzliesmojumu tūlīt pēc pilnīgas vakcinācijas sasniegšanas.

"Masalu un poliomielīta epidēmiju vietā mums ir hronisku autoimūno un neiroloģisko saslimšanu epidēmija: pēdējo 20 gadu laikā astmu un uzmanības deficīta sindroma gadījumu skaits ir dubultojies, diabēts un mācību traucējumi ir trīskāršojušies, hronisks artrīts ir gandrīz katram piektajam Amerikas iedzīvotājam, un autisms daudzos štatos pieaudzis par 300 % un vairāk." (Barbara Loe Fisher)

Ļoti bieži ir konstatēts, ka nesen vakcinēta persona kļūst par upuri slimībai, pret ko tikko kā vakcinēta. The Dayton Times 1993. gada 23. maijā publicēja Ohaio štata Veselības departamenta pētījuma detaļas, kas parādīja, ka puse no garā klepus upuriem periodā no 1987. līdz 1991. gadam pēc slimības vēsturu datiem ir bijuši pret to vakcinēti. Tur pat tika atklāts arī fakts, ka 72 % (2720 gadījumi) no masalu upuriem divus gadus iepriekš ir tikuši pret tām vakcinēti. Vakcīnas var arī izprovocēt slimības subakūtu fāzi, kas var parādīties pakāpeniski un smagākās formās. Kur tad ir redzama vakcīnu efektivitāte?

Kopš 1949. gada, kad Anglija atteicās no obligātās imunizācijas, tā ir uzskatāmi parādījusi, ka šī atteikšanās nav kļuvusi par cēloni tam, lai epidēmijas atgrieztos, kas ir pilnīgi pretēji vakcinācijas aizstāvju nemitīgajiem apgalvojumiem. Anglijā, Velsā un Rietumvācijā 1970. gadā, kad bija augsts imunizācijas procents, nāves gadījumi no garā klepus bija daudz biežāki nekā 1980. gada otrā pusē, kad imunizācijas procents bija daudz zemāks.

Vakcīnas un arī antibiotikas samazina dabiskās pretestības spējas, ar ko tiek asociēta arī paaugstinātā saslimstība ar vēzi. Harris Coulter grāmatā "Vaccination: Social Violence and Criminality" (North Atlantic Books, Berkeley, 1980) norāda, ka vakcinācija var stimulēt encefalītu, no viegla līdz smagam, kuram līdzi nāk demielinizācija, kas kavē normālu smadzeņu attīstību ar no tās izrietošiem traucējumiem un uzvedības problēmām, par kurām esam tādā sašutumā, vainojot gan skolu, gan ģimeni, lielā vairumā gadījumu neapzinoties to patieso cēloni. ASV katram piektajam zīdainim nācies ciest no šādām sekām!

"Vakcīnu traģiskā iedarbība ir bagātīgi dokumentēta, un to bīstamība ir daudz nozīmīgāks sabiedrības veselības jautājums nekā attiecīgās infekcijas slimības. Imunizācija ne tikai nepasargā no infekcijas slimībām, bet tieši otrādi – kļuvusi par cēloni daudz lielākām ciešanām un daudz vairāk nāves gadījumiem nekā jebkura cita cilvēku aktivitāte visas medicīnas vēsturē." (Dr. Viera Scheibner, PhD)

Hepatīts B ir pamatā pieaugušo slimība, kura parasti izplatās daudzkārtējas seksa partneru maiņas, narkotiku lietošanas dēļ vai ar to profesiju pārstāvju starpniecību, kurās ir saskarsme ar asinīm. Bērnu riska pakāpe saslimt ar hepatītu B ir ārkārtīgi zema, izņemot gadījumus, kad inficēta ir māte grūtniecības laikā. Pētījumi parāda, ka bērniem līdz 14 gadu vecumam ir trīs reizes lielāka iespēja nomirt vai ciest no komplikācijām pēc hepatīta B vakcīnas, nekā saslimt ar pašu hepatītu B.

Ievērojamais imunologs, profesors A. Good norāda, ka dzīvnieku izcelsmes vakcīnas (veidotas uz pērtiķu, govju un vistu audu bāzes) un serumi provocē cilvēku un dzīvnieku limfocītu transformāciju. Šādi limfocīti uzbrūk cilvēka šūnām tā, it kā tās būtu svešas šūnas, no kurām jāatbrīvojas. Acīmredzami, ka tas ir viens no cēloņiem autoimūnajām saslimšanām...

ASV vienīgais poliomielīta cēlonis ir orāli administrētā polio vakcīna. Kad 1975. gadā Japānā veselības aizsardzības autoritātes saprata, ka imunizācija ir iemesls zīdaiņu augstajai mirstībai (angl. crib deaths jeb SIDS – Sudden Infant Death Sindrome), visas potes tika atceltas līdz bērna divu gadu vecumam. Rezultāts – bērnu mirstības virtuāla likvidācija ("Report of the Task Force for Postponement of Immunization", Pediatrics Supplement 93-94). Tajā pašā laikā ASV katru gadu aptuveni 3000 bērnu mirst četru dienu laikā pēc vakcinācijas. Ir pētījumi, kas norāda uz zīdaiņu mirstības un vakcinācijas periodu tiešu sakarību.

Tajā pašā laikā vadošie medicīniskie žurnāli, kā, piemēram, "Pediatrics un The New England Journal of Medicine", publicē tikai tos pētījumus, kuri apgalvo, ka tiomersāls (un vakcīnas vispār) ir nekaitīgs. Kā izrādās, šo rakstu autori lielākoties ir pētnieki, kuriem algu maksā vakcīnu ražotāji. Tā tiek mākslīgi radīti nozombēti un iebaidīti slimnieki – farmācijas industrijas produktu patērētāji. Medicīnas karteļa mērķis – depopulācija, apziņas kontrole un iedzīvotāju vispārēja debilizācija. Mums tiek propagandēta falsificēta statistika, lai uzturētu mītu par vakcīnām kā veiksmīgām slimību likvidētājām un lai radītu ilūziju, ka tās ir derīgas. Mēs tiekam baroti ar safabricētu vēsturi, kuras mērķis ir pārliecināt cilvēkus par vakcīnu neapšaubāmo drošību un efektivitāti. Ja vakcīna apspiež, piemēram, masalu redzamos simptomus, visi uzskata, ka vakcinēšana ir bijusi sekmīga. Taču, ja paraugāmies dziļāk, vakcīna sagrauj pašu imūno sistēmu. Ja tā radījusi citu slimību – piemēram, meningītu –, šis fakts paliek nomaskēts un nepētīts, jo neviens netic, ka vakcīnas varētu būt bīstamas. Ja ASV Pārtikas un medikamentu administrāciju vadītu godprātīgi cilvēki, tad neviena no zināmajām vakcīnām nebūtu saņēmusi licenci. Cilvēkiem ir nepieciešama informācija, lai varētu izdarīt izvēli. Bet kādu izvēli var izdarīt atmosfērā, kurā valda meli?

Turpinājums žurnāla "Psiholoģija Skolai un Ģimenei" 2005. gada augusta numurā.

ASV prezidents Bušs apgalvo, ka visiem amerikāņiem ir tiesības izvēlēties, vakcinēties vai ne. Izņemot armiju. Kā parasti, karavīri ir pirmie medicīnas izmēģinājumu trusīši. Kādēļ gan ne? Viņiem nav tiesību runāt. Viņi saņem pavēles, un viņiem ir jāpakļaujas.

VISAS vakcīnas ir bīstamas, pie tam vairāku iemeslu dēļ. Tās iesaista cilvēka imūno sistēmu procesā, kas vājina imunitāti. Tās patiesībā var būt par cēloni tieši tām slimībām, pret kurām tās ir paredzētas. Tās var būt par cēloni arī citām slimībām.

Kāds no jau pensionētiem vakcīnu pētniekiem (saprotamu iemeslu dēļ vēlējies palikt anonīms) intervijā žurnālistam Džonam Rappoportam (Jon Rappoport) atklājis satriecošus faktus: "Publika uzskata, ka zāļu ražotnes ir tīrākās vietas pasaulē. Strādājot laboratorijās, es skaidri redzēju, cik tas ir tālu no patiesības. Vakcīnas nepārtraukti tiek piesārņotas ar visdažādākā veida atkritumiem un dzīvnieku izcelsmes vīrusiem, kuriem nav nekāda sakara ar pašu vakcīnu. Nav pat iespējams apzināties, kādus bojājumus tie var radīt, jo šajā jomā nav veikti praktiski nekādi vai tikpat kā nekādi pētījumi. Tas ir kā ruletes spēlē – tu riskē. Turklāt daudzi cilvēki nezina, ka vairāku vakcīnu sastāvā ir abortētu cilvēkbērnu audi. Reizēm nācies satapt kaut ko nekādi vakcīnām nepiederošu – piemēram, cilvēku matus vai cilvēku izcelsmes gļotas. Visi šie materiāli tiešā veidā tiek ievadīti cilvēka asinsrites sistēmā, apejot dabiskos imunitātes aizsargmehānismus. Bez dzīvnieku audiem vakcīnās sastopamas arī standarta ķimikālijas – piemēram, formaldehīds, dzīvsudrabs, alumīnijs, kas ar nolūku tiek pievienoti vakcīnām kā konservanti. Turklāt vakcīnās ir daudzi citi piejaukumi, par kuriem mēs varam pat nezināt, jo tie vienkārši netiek tur meklēti, tāpēc mums nevar būt pat nojausma, cik dažādos veidos tie cilvēka organismu var ietekmēt. [..] .. es atklāju, ka, pretēji manai pārliecībai, vakcīnas netiek zinātniski testētas. Piemēram, netiek veikti ilgtermiņa pētījumi. Tam pamatā ir pieņēmums, ka vakcīnas ir nekaitīgas. Kāpēc tad kādam tās būtu jāpārbauda? Turklāt eksistē vēl arī pieņēmums (pēc definīcijas), ka visiem negatīvajiem efektiem ir jāparādās īsā laikā pēc vakcīnas saņemšanas. Taču tas ir absurdi. Ir pilnīgi skaidrs, ka vakcīna iedarbojas uz ķermeni ilgi pēc tās ievadīšanas. Reakcija uz vakcīnu var būt pakāpeniska. Pasliktināšanās var būt pakāpeniska. Neiroloģiskās problēmas var attīstīties laika gaitā. Tāpat kā ķīmiska saindēšanās var notikt pakāpeniski, tā arī saindēšanās ar vakcīnu sastāvā esošo dzīvsudrabu. [..] Ja ir 500 bērnu, kuriem gada laikā pēc vakcinācijas ir attīstījušās neiroloģiskas problēmas – ar šo faktu vien pietiek, lai varētu sākt intensīvus pētījumus. Diemžēl cilvēki, kuri veic šos pētījumus, pamatā nav ieinteresēti apgāzt pieņēmumu par vakcīnu nevainojamo drošību. [..] Eksistē daudzi motīvi, kādēļ vakcinācijas bīstamība netiek publiski izpausta, – nauda, bailes zaudēt darbu, prestižs, apbalvojumi, paaugstināšana darbā, pārprasts ideālisms, paradums nedomāt utt. Taču augstākajos medicīnas karteļa līmeņos vakcīnas ir augstākā prioritāte, jo tās ir cēlonis imūnsistēmas sagrāvei."

Intervētais zinātnieks norāda arī uz faktu, ka netiek veikti pareizi organizēti, masveidīgi ilgtermiņa pētījumi. Ir nepieciešams intervēt mātes un ieklausīties viņu teiktajā par to, kas notiek ar viņu mazuļiem pēc vakcinācijas... Nekas tamlīdzīgs netiek darīts. Tajā pašā laikā, apkopojot daudzu imunizācijas kampaņu datus, atklājas satraucoši fakti. Cilvēkiem tiek nodarīts ļaunums. Kaitējumi ir reāli, dziļi un var nozīmēt pat nāvi. Un šie kaitējumi neaprobežojas ar dažiem atsevišķiem gadījumiem, kā mums to mēģina iestāstīt. Par to liecina kaut vai apjomīgās māšu organizācijas ASV un citās valstīs, kuras cenšas aizpildīt to informācijas vakuumu, kuru radījuši pētnieki un ārsti, kuri pagriezuši muguru realitātei.

Uz jautājumu, vai eksistē kaut viens arguments, kas liecinātu, ka vakcinēšana ir sekmīga, pētnieks atbild: "Nē. Es tādus faktus neatrodu. Ja man tagad būtu bērns, tad vakcinācija būtu pēdējā lieta, ko es atļautu. Patiesībā es pārceltos uz dzīvi citā štatā (kur imunizācija nav obligāta). Es nomainītu uzvārdu. Es vienkārši izgaistu... ar visu savu ģimeni..."

"Un tomēr – visur eksistē bērni, kuri tiek vakcinēti un izskatās veseli," saka Džons Rappoports. Pensionētā pētnieka vārdi šo ilūziju sagrauj: "Atslēgas vārds šeit ir "izskatās". Bet kā ir ar bērniem, kuri nespēj sakoncentrēties uz mācībām? Kā ar bērniem, kuriem ik pa brīdim uznāk dusmu lēkmes? Kā ar tiem bērniem, kuru mentālās spējas ir daudz zemākas par normālām? Es zinu, ka šīm lietām ir vairāki cēloņi, bet vakcīnas ir viens no šiem cēloņiem. Es neriskētu. Es neredzu nekādu jēgu šādam riskam. [..] Kad runa ir par zīdainīti, lēmums ir jāpieņem vecākiem. Šiem vecākiem ir nepieciešama patiesa informācija. [..] Šobrīd oficiāli sniegtā informācija neatbilst realitātei. "

Mediķi ar masu informācijas līdzekļu palīdzību kultivē vecākos bailes par to, kas notiks, ja bērni netiks vakcinēti. Ja vecāki atsakās no bērna "imunizācijas", tas tiek nosaukts gandrīz par kriminālnoziegumu vai vienkārši par vecāku bezatbildību. Šādai situācijai var likt pretī vienīgi reālu, patiesu informāciju. Uzstāties pret autoritātēm vienmēr ir izaicinājums. Ne katrs to uzdrošinās.

* * *

Mēs dramatizējam infekcijas slimību bīstamību, praktiski ignorējot reālitāti – imunizācijas potenciālās smagās sekas. Mēs ticam, ka sertificēts praktizējošais ārsts nekad bezrūpīgi neparakstīs bērnam kaut ko tādu, kas var tam būt potenciāli bīstams. Mums šķiet, ka ārsti ar daudzajiem izglītošanās gadiem modernajā medicīnā ir neapgāžamas autoritātes veselības jautājumos. Diemžēl pieredze ik dienas pierāda pretējo. Jatrogēnās (medicīnas radītās) saslimšanas katru gadu paņem vairāk dzīvību nekā dabas katastrofas un transporta līdzekļu negadījumi... "British Medical Journal" 1971. gada 17. jūlijā profesors G. Dick, Midlseksas hospitāļa imunologs, skaidri norādīja, ka "ļoti reti ārsti vēlas atzīt, ka nāves vai komplikāciju cēlonis ir viņu pašu rekomendētā metode, kam viņi tic". Daudzu mediķu finansiālie ienākumi ir tieši proporcionāli parakstīto medikamentu daudzumam, un patiesības piespiedu noklusēšana ne vienam vien rada sirdsapziņas mokas (ja tāda vēl ir saglabājusies)... Bet tiem, kas uzdrošinās pacelt balsi, runāt patiesību un atteikties no peļņas, kuru sagādājusi apšaubāma medicīniskā prakse, kas ir pretrunā Hipokrāta zvēresta galvenajam bauslim "tev nebūs savam pacientam kaitēt", nereti nākas pieredzēt agresiju no pašu kolēģu un augstākstāvošu medicīnisko un farmaceitisko instanču puses.

Par spīti apjomīgajiem pētījumiem, kas jau desmitiem gadu tikuši publicēti pasaules vadošajos medicīniskajos žurnālos un dučiem grāmatu, kuras sarakstījuši ārsti, zinātnieki un neatkarīgi pētnieki, lielākā daļa pediatru un vecāku neko nezina par imunizācijas bīstamību un praktiski – bezjēdzību. Par laimi, visā pasaulē strauji palielinas vecāku un veselības aizsardzības darbinieku organizāciju skaits, kas to apzinās un uzstājas pret masveida obligāto imunizāciju. Tās veic arī patstāvīgus pētījumus. Kādā no šiem pētījumiem atklājās fakts, ka tikai viena no katrām 40 medicīniskām iestādēm un ārstu kabinetiem ziņo par vakcīnu izraisītu nāvi vai smagiem veselības traucējumiem. Citiem vārdiem, 97,5 % vakcīnu izraisītu nāves gadījumu un smagu seku paliek nereģistrētas. Nerunājot jau par medicīnisko ētiku, šie pētījumi liek domāt, ka patiesais vakcīnu seku skaits varētu būt 10–100 reižu lielāks. Mātes, kuru bērnus vakcīnas ir sakropļojušas vai nogalinājušas un kuras par patiesās informācijas pētniecēm ir kļuvušas nevis no brīvas gribas, bet nepieciešamības spiestas, apvienojas organizācijās (piemēram, Lielbritānijā un ASV), kas piespiež ārstus atzīties vakcīnu bīstamībā. Šo māšu personīgie zaudējumi ir pārāk lieli, lai viņas varētu vienaldzīgi klusēt. Viņas nekautrējas un nebaidās. Viņas vairs nav ietekmējamas ar masu apziņas kontroles metodēm. Viņas apgūst objektīvu informāciju – kur pirmā objektīvā informācija ir bijusi viņu pašu bērnu veselība vai dzīvība. Viņas arī meklē terapijas, kas palīdzētu viņu bērniem atkal kļūt veseliem.

Bet kā ir Latvijā? Kurš aizstāvēs mūsu bērnus, ja ne mēs paši?

* * *
Pats vakcinācijas pamatprincips ir galīgi aplams. Tās stimulējot imūnsistēmu izstrādāt antiķermenīšus, kas aizsargājot pret attiecīgu slimību. Tiek ignorēts fakts, ka imūnsistēma ir kaut kas daudz lielāks nekā tikai šie antiķermenīši un ar to saistītās killer cells... Pirmkārt, dabiskā imunizācija ir komplekss interaktīvs process, kurā iesaistīti daudzi ķermeņa orgāni un sistēmas; to nav iespējams dublicēt ar mākslīgas antiķermenīšu stimulācijas palīdzību. Imūnsistēma patiesībā ir viss cilvēka ķermenis kopā ar viņa apziņu un prātu. Tieši tādēļ mēs visos laikmetos esam varējuši atrast cilvēkus, kuri pašā epidēmijas vidū tomēr paliek veseli. Vispārējam veselības stāvoklim šeit ir vitāla nozīme. Otrkārt, kļūda ir arī teorijā, ka vīrusi un baktērijas rada slimības. Tikpat muļķīgi būtu apgalvot, ka žurkas un tarakāni rada atkritumus: tie parādās tikai tur, kur jau ir atkritumi. Žurkas un tarakāni ierodas kā sanitāri – uz maltīti, un to pašu dara visi "nevajadzīgie" mikroorganismi mūsu organismā, ierodoties tur, kur jau ir slimība. Šeit jāpiebilst, ka "maltīti" visiem šiem "mošķiem" mēs sagatavojam paši, patērējot pārtikā negremojamus un nedzīvus produktus, kurus Daba ēšanai nemaz nav paredzējusi, – piemēram, cukuru, baltos miltus, pulētos rīsus, termiski apstrādātus produktus, konservantus, krāsvielas utt. Tas viss mūsu organismā uzkrājas, veidojot savdabīgu "restorānu"...

Imunitāte ir ķermeņa spēja pretoties infekcijai. Tolerance – tā ir situācija, kad ķermenis ir adaptējies pastāvīgajai toksīnu ietekmei. Praktiski vakcīnas forsē ķermeni pierast pie toksiskām vielām. Līdz ar to var izdarīt loģisku secinājumu (ko apstiprinājuši arī pētījumi), ka vakcīnas ir viens no iemesliem alkoholisma, narkotiku un citu atkarību radošu substanču (tostarp cukura) lietošanas straujākam pieaugumam.

Vakcīnas ir arī dažādu deģeneratīvo un autoimūno saslimšanu cēlonis pat daudzus gadus pēc potēšanas. Šo slimību skaitā ir vēzis, reimatoīdais artrīts, izkaisītā skleroze, Parkinsona slimība, AIDS un alerģijas. Tām seko nervu sistēmas problēmas – mācību traucējumi, hiperaktivitāte, mentāla atpalicība, paralīze. Vakcīnas dramatiski palielina cilvēka jutīgumu pret elementārām lietām (piemēram, dzīvnieku spalvām, pienu u. tml.), tā veicinot nebeidzamas alerģijas. Vakcīnas izmaina arī mūsu ģenētisko materiālu. Visas šīs sekas ir ārkārtīgi plaši dokumentētas dažādos medicīniskos pētījumos. Ikdienišķie "vārti" infekciju izraisītājiem – mute un deguns, āda, plaušas, gremošanas sistēma – ir mūsu dabiskās imūnsistēmas būtiskas sastāvdaļas, katra ar saviem "instrumentiem" asinsrites pasargāšanai no ārējās vides toksisko vielu iekļūšanas tajā. Vakcīnas, ar injekcijām ievadītas asinsritē, apiet šīs dabiskās aizsardzības sistēmas un tiešā veidā piekļūst mūsu orgāniem un audiem, un organisms tādā veidā tiek vardarbīgi pakļauts substancēm, kurām nekādā gadījumā tur nebija jānokļūst, jo daba tā nav iekārtota. Vakcīnās esošie izmainītie vīrusi un baktērijas iekļūst daudz dziļāk mūsu organismā, nekā tas dabiskā veidā būtu bijis iespējams, kļūst latenti, un pat pēc ilga laika var uzrādīt savu darbību dažādu saslimšanu un pat nāves veidā. Praktiski, pateicoties farmaceitiskās industrijas meliem, kas jau gadu desmitiem ir midzinājuši cilvēku uzmanību un vēl joprojām turpina zombēt nekompetentu cilvēku apziņu, ar vakcīnu palīdzību piespiedu kārtā tiek okupēta sakrālā telpa – mūsu dvēseles mājoklis –, kuru Dievs mums devis kopā ar visu nepieciešamo veselīgai dzīvei un garam mūžam. Iznīcinot vai apejot Dieva dotos dabiskos aizsardzības mehānismus, farmaceitiskā rūpniecība roku rokā ar citām ieinteresētām institūcijām, izmantojot spēcīgāko psihotrono ieroci – bailes – masveidā, globālā mērogā atražo turpmākos medikamentu (resp., ķīmiskās rūpniecības atkritumu!) patērētājus. Bailes cilvēkos tiek potētas ar viltus zinātnes palīdzību...

Izrādās, ka nekad nav ticis klīniski pierādīts, ka vakcinācija ir efektīva slimību profilaksē, jo neviens no pētniekiem nav tiešā veidā pakļāvis eksperimenta subjektus slimībām (tas pat nav pieļaujams no ētikas viedokļa). Mediķu zelta standarts – dubultaklās, ar placebo preparātiem veiktās pārbaudes nav veiktas, lai salīdzinātu vakcinētus un nevakcinētus cilvēkus, un tā vakcinācijas prakse paliek zinātniski nepierādīta. Ir svarīgi atzīt, ka ne katrs, kas saskaras ar slimību, pēc tam uzrāda slimības simptomus. Tāpēc, ja vakcinēts indivīds tiek pakļauts slimības iespējai, taču nesaslimst, nevar apgalvot, ka tas notika vakcīnas iedarbības dēļ, jo nekādi nav iespējams uzzināt, vai tas pats indivīds būtu saslimis, ja nebūtu ticis vakcinēts. Pēdējo gadu laikā konstatēts fakts, ka daudz vairāk slimību uzplaiksnījumu reģistrēti tieši vakcinēto, nevis nevakcinēto bērnu vidū.

Santé Louis Bon de Brouwer izdevumā "Vous et Votre" izsaka brīdinājumu: "Vakcināciju nodarītais ļaunums netiek ņemts vērā. Vakcinācijas dēļ cilvēki kļūst par vīrusu rezervuāriem, un viņu imūnsistēmas aizsardzības spējas tiek sagrautas, atverot ieeju jaunām un neārstējamām slimībām... Patiesa medicīna ir tikusi aizvietota ar farmaceitisku sistēmu, kuras interešu objekts ir peļņa, nevis pacienti."

Līdz ar to arī psihologi nesekmīgi cīnās ar problēmām, kuru patiesos cēloņus viņi bieži vien pat nenojauš...