Apsvērumi esot dažādi – topošie baidās, ka netiks galā – ne emocionāli, ne finansiāli, raizējas, ka ģimene var izjukt. Tomēr ir arī vecāki, kuri izvēlas turpināt grūtniecību. Ginekologi pēdējā laikā novērojuši, ka arvien vairāk topošo māmiņu lūdz veikt testus grūtniecības laikā, raksta laikraksts "Diena".
Šie skrīninga testi nevar būt cilvēka pamattiesības, un nedzimušais bērns ar DS ir pelnījis tiesības dzīvot – tā nesen izteicās aptuveni 20 Eiropas pacientu biedrību, uzzinājušas, ka kāda latviete, kurai piedzima bērns ar DS, vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) ar sūdzību. Ginekoloģe viņu, tobrīd 41 gadu vecas riska grupas (viens no kritērijiem – virs 35 gadiem) grūtnieci, neesot nosūtījusi uz prenatālo izmeklēšanu, kurā atklātu DS risku. Viņai liegtas tiesības uz izvēli – turpināt vai pārtraukt grūtniecību – un arī tiesības uz taisnīgu tiesu.
Latvijā ik gadu vidēji 15 līdz 20 bērnu dzimst ar šo slimību. 2011. gadā veikti 137 medicīniskie aborti, tiesa, ne tikai pēc DS, bet arī citu patoloģiju atklāšanas. Šis sindroms ir visbiežāk sastopamā hromosomu patoloģija, tai raksturīgi viegli līdz smagi garīgās attīstības traucējumi, dzirdes problēmas, samazināts muskulatūras tonuss, kuņģa un zarnu trakta problēmas un 50 % gadījumu ir sirdskaites.
Lai pārliecinātos, ka ar mazuli viss ir kārtībā, šie skrīninga testi jāveic laikā no 16. līdz 18. grūtniecības nedēļai. Uz tiem nosūta ginekologs, un tos valsts apmaksā tikai riska grupas grūtniecēm, pārējām jāmaksā pašām. "Taču mēs testus piedāvājam visām grūtniecēm, jo dzīve rāda – bērni ar DS mēdz dzimt arī gados jauniem vecākiem," saka Ināra Miltiņa, Rīgas Dzemdību nama dzemdību nodaļas vadītāja. Vairākums sieviešu arī izvēlas veikt skrīninga testus, taču atsevišķos gadījumos atsakās. "Uzskata – ja bērns ieņemts, tad bērnu dzemdēs," saka I. Miltiņa. Šīs asins analīzes gan parāda tikai riska pakāpi, tāpēc, risku konstatējot, vēl jāveic amniocentēze – augļūdeņu izmeklējums. Tā precizitāte ir 99,8 %, stāsta Ieva Grīnfelde, Bērnu slimnīcas ārste ģenētiķe. Šis izmeklējums gan saistās ar zināmu risku – vienā līdz divos procentos gadījumu iespējams spontāna aborta risks. "Subjektīvi liekas, apmēram puse grūtnieču piekrīt veikt amniocentēzi," saka I. Grīnfelde. Tās, kuras atsakās, vadās pēc reliģiskiem vai emocionāliem apsvērumiem, citas baidās no spontānā aborta. No veiktajām amniocentēzēm apmēram četros līdz piecos procentos gadījumu tiek konstatētas ģenētiskas patoloģijas, saka I. Grīnfelde.
Ja amniocentēze apstiprina DS, pašai ģimenei jālemj – turpināt vai pārtraukt grūtniecību. Medicīnisko abortu DS gadījumā parasti veic līdz 22. grūtniecības nedēļai. Brīdis, kad uzzina par DS, vecākiem ir ļoti smags un izvēle grūta. I. Grīnfelde saka – vecākiem jāapzinās, ka, piedzimstot bērnam ar DS, tālākā dzīve būs atšķirīga. Ir vecāki, kas spēj ar to samierināties, un ir tādi, kas nespēj. To, kādi būs bērna garīgās attīstības traucējumi, grūtniecības laikā nevar pateikt, taču var noteikt, vai būs iedzimta sirdskaite. "Var gadīties, ka vecāki pieņem lēmumu par grūtniecības turpināšanu, taču, kad uzzina, ka bērnam ir smaga sirdskaite, pārdomā. Jo bērns dzīvos mazu, mazu laiciņu," saka ģenētiķe. Uzzinājuši par DS, vecāki arī raizējoties, vai viņi spēs uzņemties rūpes par bērnu ar īpašām vajadzībām, kurš pats nekad nebūs pilnīgi patstāvīgs. Citi vecāki nobažījušies, kas notiks ar bērnu, kad viņu pašu vairs nebūs. Svarīgi arī, cik stabilas ir attiecības ģimenē – ne visi dzīvesbiedri tiek pāri slima bērna ienākšanai ģimenē, atzīst I. Grīnfelde.
"Ginekologa un arī ģenētiķa uzdevums ir izskaidrot grūtniecei saprotamā formā visas iespējas. Lēmumu – grūtniecību turpināt vai pārtraukt – pieņem pati grūtniece," norāda arī Maira Jansone, Stradiņa slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas klīnikas vadītāja.