Par motivāciju radīt pēcnācējus un pārdomām mazuļa gaidīšanas laikā stāsta topošās māmiņas.
Skaļie paziņojumi par demogrāfiju kā valsts prioritāti pagaidām izskatās pēc lēta politiķu lozunga, krīzes laikā noteiktie māmiņalgu griesti joprojām nav atcelti, un jaunākie pētījumi liecina, ka Latvijā sasniegts visu laiku zemākais dzimstības līmenis...
"Es uzskatu, ka valsts mani apzog!"
Gaidot savu un pazīstamā kāzu fotogrāfa Mārča Baltskara pirmdzimto, TV žurnāliste un Dinamo Rīga hokejistu pēcspēļu intervētāja Karīna Rubene cenšas domāt pozitīvi. Tomēr valsts attieksme pret jaunajiem vecākiem viņu spēj patiesi sadusmot. "Apgalvot, ka demogrāfiskās situācijas uzlabošana ir prioritāte, ir augstākā mērā liekulīgi – uzrakstītais dzīvē netiek īstenots, tā nav prioritāte, bet tikai vīzija. Piemēram, māmiņalgām joprojām ir noteikti krīzes pirmsākumos ieviestie griesti. Es uzskatu, ka valsts mani apzog! Visi atklāti atzīst – lai arī mūsu paaudze godīgi maksā nodokļus, pensiju tas negarantē, jo esošā sistēma līdz tam laikam būs sabrukusi. Ar to jau biju samierinājusies un domāju, ka nomaksātos nodokļus saņemšu atpakaļ māmiņalgas veidā. Tagad izrādās – nekā, saņemšu tikai daļu no godīgi nopelnītā. Nerunāsim par to, kas notiek, māmiņalgai beidzoties... 8 lati mēnesī ir tik smieklīga summa, ka to pat negribu apspriest,» ir sašutusi Karīna. "Tas, kas šobrīd motivē ģimenes izlemt par labu bērniņam, ir vienkārša vēlēšanās un paļaušanās uz sevi. Valsts nopelna tur nav nekāda."
Ģimene simpātiskajai žurnālistei vienmēr bijusi lielākā vērtība. "Vēl nekad neesmu jutusies tik ļoti savā laikā, vietā un īstajā lomā. Es izbaudu šo procesu un ļauju visam ritēt savu gaitu. Būt par vecākiem ir milzīga atbildība – vēl lielāka par laulību solījumu. Jo vārdi "uz mūžu" attiecas ne vairs uz diviem, bet jau trim cilvēkiem."
Tikai ar karjeru saistīto dzīves posmu Karīna jūtas izdzīvojusi. "Vienmēr esmu gribējusi un domāju, ka arī gribēšu palikt mājās tik ilgi, kamēr vien bērniņam tas nāks par labu – tas noteikti varētu būt ilgāk par gadu vai valsts piešķirto bērna kopšanas atvaļinājumu. Taču to droši vien noteiks arī finansiālie aspekti."
Atšķirībā no valsts nicīgās attieksmes žurnālisti iepriecina sabiedrības izturēšanās. "Kad nesen gāju nodot asinis, uzgaidāmajā telpā kāds kungs uzreiz pielēca kājās un palaida mani apsēsties, kaut gan grūtnieces jau tā tiek pieņemtas bez rindas. Savukārt lielveikalā biju izbrīnīta, ka ar savu lielo punci varu izmantot "Ātro kasi" pat tad, ja man groziņā ir vairāk nekā pieci noteiktie produkti. Šādi sīkumi rada sajūtu, ka gaidāmais notikums ir liels un svarīgs ne tikai man, bet sabiedrībai kopumā. Un tas prieku tikai vairo!"
"Par bērniem domājam ne valsts, bet sevis dēļ!"
"Uzskatu, ka demogrāfijas jautājums ir atstāts otrajā plānā, statistikas dati ir graujoši. Ja vēl paskatāmies uz to, kādi ir pabalsti pēc bērna gada vecuma sasniegšanas, komentāri kļūst lieki...," saka pasaules čempiona skeletonā Martina Dukura dzīvesbiedre, Skandi Motors reklāmas speciāliste Jana Krūmiņa. "Tomēr mēs par bērniem domājam ne jau valsts, bet gan sevis dēļ! Bērni mums ar Martinu ir dzīves nozīmīgākais kopīgais projekts. Jo vairāk bērnu, jo lielāka bagātība!"
Par pirmdzimtā ienākšanu ģimenē Jana ir domājusi daudz. "Sākumā satraucos, kā viss būs, taču esmu pārliecināta, ka galvenais ir pareizs menedžments. Domāju, ka bērns nekādus šķēršļus nerada – viss ir atkarīgs no tevis kā personības. Karjera nav tik būtiska, vismaz man. Jā, man ir svarīgi sevi realizēt kā personību, taču visam ir savs laiks, un darbs nekur nepazudīs. Savukārt ar bērnu pavadītais laiks skrien vēja spārniem un nav atgriežams.» Jana vienīgi vēlētos, lai sabiedrības attieksme pret topošajām māmiņām būtu pozitīvāka. 'Pēdējā laikā esmu saskārusies ar viedokli, ka bērns ir nevis brīnums, bet apgrūtinājums. Mani mulsina, ka to saka cilvēki, kuriem pašiem ir bērni – viens no dzīves galvenajiem dzinējspēkiem. Īstu smaidu un jauku attieksmi pret grūtniecēm sajutu Londonā – tur visi smaida un dzīve ir pakārtota bērniem. Tādēļ saprotu daudzās māmiņas, kuras izlemj turp pārcelties uz dzīvi."
"Demogrāfijas krīze ir daudz lielāka nekāairBaltic problēmas!"
"Ja pašreizējo situāciju salīdzina ar to, kāda tā bija pirms 10–15 gadiem, nevar teikt, ka demogrāfijas lauciņā nekas nav izdarīts. Lai nu kā, maziem solīšiem viss uz priekšu virzās. Tikai jautājums – vai ar šādu tempu pietiek," spriež mūziķa Raimonda Petrauska sieva, Latvijas Leļļu teātra mārketinga speciāliste Rūta. "Tas, ka pašlaik demogrāfija Latvijā vismaz teorētiski ir valsts prioritāte, liecina, ka situācija ir kritiska. Manuprāt, tā ir daudz lielāka krīze nekā airBaltic grimšana, un demogrāfijai tieši tāpat būtu jāatrod budžetā neesoši miljoni. Neieguldot naudu bērnos, Latvijas ekonomikai nav nākotnes. Tas neattiecas tikai uz bērnu dzimstību, bet arī visu pārējo – izglītību, medicīnas sistēmu un kultūru – kas nosaka, kāds bērns izaugs. Stipras, veselas, radošas un inteliģentas personības būs arī ekonomiski aktīvas. Tas būtu ilgtermiņa attīstības plāns, kam pagaidām sākumu neredzu."
Gaidot pirmo bērniņu, Rūta un Raimonds rēķinās, ka ar visu būs jātiek galā pašiem. "No vienas puses, tas ir loģiski, ka atbildību par bērniem uzņemas vecāki, tomēr ir arī tādi jautājumi, kas būtu jārisina valstiski." Rūta pieļauj, ka bērns abus ar vīru krietni izmācīs. "Mazs cilvēciņš, kurš prasa rūpes un uzmanību, ir labas zāles pret egoismu. Man šķiet, Dievam nav labāka veida, kā šādi mācīt cilvēkiem pieaugt mīlestībā."
Sabiedrības attieksme pret grūtniecēm Rūtu diemžēl ne vienmēr iepriecina. "Zem biezā ziemas mēteļa sabiedriskajā transportā vēderu neredz, tāpat kā pirmajos grūtniecības mēnešos, kad ir lielie nelabumi. Latvijā cilvēki nav pieraduši viens pret otru izturēties uzmanīgi un toleranti. Kā topošā māmiņa to izjūtu īpaši saasināti. Tas jau nav viegls darbs – nosargāt un izaudzēt sevī to mazo dzīvībiņu 9 mēnešu garumā. Kad veikalā kāds pagrūž, kaimiņš kārtējo reizi piesmēķējis kāpņutelpu tā, ka dūmi nāk dzīvoklī, kāds šoferis, neparādot pagriezienu, nogriež ceļu, un man strauji jābremzē – nāk raudiens un gribas kliegt! Nu, kā tā drīkst! Tajā brīdī apzinies, cik neaizsargāta esi, šķiet – visa pasaule ir pilna briesmu, no kurām jāsargās gan pašai, gan jāsargā bērniņš."
"Kā būs – Dievs viens zina. Augsim kopā!"
"Durvis pēdējā laikā veras pašas! Un ne tikai tad, ja tās atver vīrs. Pat jaunieši uz ielas un veikalos ir uzmanīgi un laipni, negrūstās un neskrien virsū. Kā grūtniece jūtos ļoti labi. Protams, redzot nevērīgu izturēšanos pret mammām ar ratiņiem – kad viņām neviens nepalīdz iekāpt trolejbusā – sirds iesāpas. Bet tie ir tikai atsevišķi gadījumi," savos novērojumos dalās režisora Dž. Dž. Džilindžera sieva, aktrise Elīna Dzelme. Par to, kā mazulis mainīs līdzšinējo dzīves ritmu, Elīna ir domājusi daudz. "Protams, bērna ienākšana ģimenē izdarīs pamatīgas reformas, taču pozitīvas. Es varu tikai prātot, bet to, kā būs, Dievs vien zina. Augsim kopā! Ģimene un laulība ir visa pamatā. Veiksmīgas karjeras un veselīgas dzīves saprašanas pamatā."
Aktrise domā, ka kļūšana par mammu viņas profesionālo izaugsmi nekavēs nekādā veidā. "Bērns šķēršļus nerada. Bērns ir svētība un ģimenes loceklis. Es jau augustā atsākšu spēlēt izrādēs un gada beigās piedalīties jauno izrāžu mēģinājumos. Šobrīd izbaudu lielisku atvaļinājumu – uz skatuves ar tik lielu vēderu neviens nelaiž," smejas Elīna.
Valsts niecīgais atbalsts jauno aktrisi satricināt nespēj. "Man nepatīk komentēt un nosodīt mūsu likumdošanu un naudas devējus – tur notiekošajā neiedziļinos. Manuprāt, atbalsts ir minimāls, bet bērnu plānoju ne jau tāpēc, lai saņemtu pabalstu vai atbalstu..."
"Mēs to darītu pat tad, ja pabalstu nebūtu vispār!"
Kamaniņbraucēja Jura Šica sieva Anete uzsver, ka valsts pabalstu lielums ģimenes lēmumu laist pasaulē mazuli nav ietekmējis nekādā mērā. "Bērniņu plānojām un gaidām. Tā tas būtu arī tad, ja pabalstu nebūtu vispār. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka par bērnu uzturēšanu un audzināšanu jādomā tieši vecākiem, nevis valstij. Strādājot Inčukalna novada domē, man ir nācies saskarties ar negatīviem piemēriem, kad Dievs māmiņai devis daudz bērnu, bet viņa uzskata, ka par tiem jāuztraucas un jārūpējas valstij..."
Dekrēta atvaļinājuma laikā Anete vēl joprojām aktīvi darbojas savā apģērbu veikalā Žagatu bodīte un atzīst, ka grūtniecība ir būtiski mainījusi dzīvi. "Necepos par lietām, kuras nevaru mainīt vai ietekmēt. Iespēju robežās izvēlos komunicēt ar pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem, apzināti izvairos no negācijām. Šajā laikā pastiprināti pievēršu uzmanību visam skaistajam. Man ir svarīgi, lai mājās vāzē vienmēr būtu smaržīgi pavasara ziedi, bet īpašu prieku sagādā mājokļa labiekārtošana."
Anete ir gatava tam, ka, atsākoties kamaniņu sporta sezonai, rudenī daudz laika ar mazuli nāksies pavadīt tikai divatā – tāds diemžēl ir sportistu sievu liktenis. "Sezonas laikā būs jāpaļaujas uz saviem spēkiem, taču lielu atbalstu noteikti sniegs vecvecāki. Būs jauki, ja tētim atradīsies laiks, lai pārmītu ar bērniņu dažus vārdus caur skype un apskatītu, cik liels izaudzis... Mēs ar Juri varēsim sevi uzskatīt par labiem vecākiem tad, ja mūsu bērni pēc daudziem gadiem priecāsies ar mums kopā pavadīt laiku tāpat kā mēs priecājamies par katru tikšanos ar saviem vecākiem."
"Valsts uzdevums ir radīt maksimāli labvēlīgu vidi bērna attīstībai."
"Pēc mazuļa piedzimšanas man dzīve vēl būs tikai priekšā," saka mūziķa Andra Kiviča sieva Madara, kura par māmiņu kļūs nepilnu 20 gadu vecumā. Viņa jau plāno, kā savu atvasi audzinās. "Man ir svarīgi bērniņam iemācīt ētikas pamatus, labu uzvedību un to, ka nauda un materiālās vērtības nav galvenais. Es bērnībā nevarēju vecākiem atteikt palīdzību mājas darbos, jo viņus ļoti cienīju. Turpretī tagad daudzi bērni uzreiz pajautā: kas man par to būs? Bērniņš ir Dieva dāvana, viņš jāmīl, jāmāca, mazliet jāpalutina. Nesaprotu sievietes, kuras jau pēc gada saka, ka bērns ir traucēklis un viņas jūtas nogurušas un nelaimīgas, jo nav rēķinājušās ar tik lielu atbildību un ieguldījumu. Ģimene ir pamatu pamats, un vecāki bērnam – galvenais paraugs."
Runājot par valsts finansiālo atbalstu topošajiem vecākiem, Madara uzskata, ka iesākuma atbalsts ir stabils un labs, ja vien vecākiem nav īpašas kaprīzes jaundzimušajam nepieciešamo lietu iegādē. "Bet kas notiek pēc tam!? Nu, nevar par 8 latiem mēnesī nopirkt bērniņam vajadzīgās zāles, apmaksāt ārsta izdevumus, iegādāties pārtiku, apģērbu un pamperus! No otras puses – valstij nav simtprocentīgi jānodrošina jauno ģimeņu izdevumi. Valsts uzdevums ir radīt bērna attīstībai maksimāli labvēlīgu vidi un nodrošināt bezmaksas izglītību."
Gaidāmās māmiņas rūpes gados jaunajai Madarai nav vienīgais pārbaudījums. Viņai jāmāk arī sadzīvot ar vīra sešgadīgo dēlu Kristoferu. "Man ir svarīgi, lai viņš saprot, ka neesmu "ļaunā tante", kas atņems tēti. Jau pašā sākumā pēc pāris kopā pavadītām dienām varēja manīt, ka puisēna kautrīgums izzūd, un nu Kristofers jau ir sapratis – lai arī tētim ir jauna sieviņa, dēls viņam būs tikpat svarīgs kā agrāk."