Izskanējuši viedokļi par ministra demisijas prasīšanu. Taču veselības aizsardzības nozarē ir arī citas problēmas, piemēram, Latvijas laukos trūkst ģimenes ārstu, turklāt reģionos strādājošie ģimenes ārsti noveco – trešdaļa ir vecāki par 55 gadiem –, tāpēc dzirdamas runas, ka būtu nepieciešama obligāta jauno ārstu nosūtīšana darbā uz valsts reģioniem.
Un vēl trešā lieta: jau pērn izskanējušais Veselības ministrijas brīdinājums ģimenes ārstiem nepārtērēt valsts noteiktās izmeklējumu kvotas. Uzrunājām paša mazākā Pierīgas novada – Sējas – ģimenes ārstus, lai uzzinātu, kāda ir viņu ikdiena.
Kvotas ir, bet vienmēr kaut kā var izgrozīties
Sējas novada administratīvajā centrā Lojā strādā ģimenes ārste Kristīne Birzniece-Bērziņa. Ģimenes ārsta prakse viņai ir arī Ropažos. Savukārt Sējas novada Pabažos jau 1994. gadā reģistrētā doktorātā pacientus pieņem ģimenes ārste Sandra Ozoliņa. K. Birznieces-Bērziņas aprūpē ir vairāk nekā 1000 cilvēku, S. Ozoliņas – apmēram 700.
"Laukos, Pierīgā un jebkur citur, kur nav daudz medicīnas speciālistu, pie kā aiziet pakonsultēties par veselības problēmām, ģimenes ārstam jābūt ļoti zinošam gan endokrinoloģijā, gan kardioloģijā, gan neatliekamās medicīniskās palīdzības jautājumos, pat ķirurģijā. Turklāt jāārstē visi pēc kārtas – zīdaiņi, veci cilvēki, grūtnieces. Taču tā nav patiesība, ka ģimenes ārsts dažādu iemeslu dēļ pacientu cenšas nesūtīt pie citiem speciālistiem valsts noteikto izmeklējumu kvotu dēļ. Drīzāk ir tā, ka cilvēki paši vai nu negrib, vai nevar aizbraukt pie ieteiktā speciālista.
Tā ir galvenā novadu iedzīvotāju atšķirība no rīdziniekiem, kuriem līdz speciālistam jāpasper burtiski desmit soļi," saka K. Birzniece-Bērziņa.
Arī daktere Ozoliņa, runājot par kvotām, skaidro, ka viņas praksē nav daudz gadījumu, kad pacienti nevajadzīgi mēģinātu tikt pie ārsta un kur nu vēl bez pamatota iemesla tiktu nosūtīti pie citiem speciālistiem.
"Tiem, kuriem vajag ātri, tā arī nosūtījumā norādu, ka ārsta palīdzība nepieciešama paātrināti. Nesen kāds mans pacients no Pabažiem trīs nedēļās tika līdz operācijai. Tiesa, juzdams, ka kaut kas nav kārtībā, viņš jau laikus bija uzsācis izmeklējumus. Protams, ir reizes, kad uz valsts apmaksātajām vietām jāgaida arī onkoloģiskas saslimšanas gadījumos.
Taču ar kvotām ir tā: ja vienam ārstam, piemēram, Gaiļezerā, kvotas ir beigušās, kādam citam tās vēl ir, tādēļ kaut ko iespējams atrast vienmēr. Protams, rudenī un ziemā situācija ir citāda nekā gada sākumā – vai nu ir milzīgas rindas, vai arī jāmaksā. Un nav tā, ka jau rīt kāds tevi slimnīcā gaidīs arī par maksu," piebilst S. Ozoliņa.
Ja sāc maksāt, tad līdz galam
K. Birzniece-Bērziņa stāsta, ka dažkārt cilvēki, pirms iet pie ģimenes ārsta, jau zina, pie kāda speciālista viņam vajadzētu nosūtījumu.
"Es nosūtu katru pacientu tur, kur viņam tiešām ir nepieciešams. Ja pacientam ir diabēts, es viņu nosūtu pie valsts apmaksāta endokrinologa, bet kur viņš tādu ar pavisam nelielu līdzmaksājumu tuvāko trīs vai četru mēnešu laikā dabūs? Tie, kuri var gaidīt, gaida. Bet ir ar onkoloģisko saslimšanu saistīti gadījumi, kad gaidīt vairs nevar, un cilvēks iet pie ārsta par savu naudu, maksājot 25–30 eiro. Šādā gadījumā jārēķinās, ka analīzes un citi papildu izmeklējumi, kas sekos, arī būs jāapmaksā pašam.
Bet arī tad, ja kādi trīs mēneši rindā ir izstāvēti un cilvēks nokļūst pie valsts endokrinologa, šim ārstam ir jānozīmē tālākie izmeklējumi, ko viņš izdala no sava kvotu groza. Taču ir skaidrs, ka gadījumā, ja nav īpašu veselības problēmu, piemēram, holesterīna līmeni nav jēgas noteikt biežāk kā reizi gadā, jo tas parasti tik strauji nemainās. Par savu naudu to, protams, var darīt, cik patīk."
Arī S. Ozoliņa atgādina: ja sākusies ārstēšanās par maksu, jārēķinās, ka arī par nākamā speciālista izmeklējumiem būs jāmaksā, lai gan nevajadzīgus izmeklējumus neviens ārsts nenozīmēs.
Taču, viņasprāt, pastāv kāda cita problēma: "Ir cilvēki, kas parasti neslimo, bet reizi gadā atnāk pārbaudīt veselību profilaktiski – uztaisīt asinsanalīzes, plaušu rentgenu. Ja rentgenu taisa, piemēram, Saulkrastos, viņam par to prasa 15 eiro, un kāda tur cenu ziņā vairs profilakse! Ja es nosūtītu viņu uz plaušu rentgenu ar "riebīgu klepu", būtu jāmaksā daudzreiz mazāk, bet tad man nāktos blēdīties," teic ģimenes ārste.
Skaties, kas rakstīts uz iepakojuma
Gan daktere S. Ozoliņa, gan K. Birzniece-Bērziņa ir vienisprātis, ka zāļu izvēle cenu ziņā ir pašu pacientu ziņā, un viņas šo izvēli respektē.
"Lai cik maz un labas zāles vecmāmiņai būtu izrakstījis ģimenes ārsts vai profesors Rīgā, viņas bieži lūdz, vai nevar paskatīties kaut ko līdzīgu no lētā gala. Taču mēs neizrakstām, piemēram, 90 lētās tabletes uz trim mēnešiem. Izrakstām zāles, kuru pietiek desmit dienām, un tad skatāmies, vai tās palīdz vai nepalīdz. Un tādu medikamentu, kas pavisam nepalīdz, nav gadījies sastapt. Ja zāles konkrētajam pacientam nepalīdz, piemeklējam kādas citas. Ja palīdz lētākās un nav nekādu blakņu, tās var lietot arī turpmāk, nepērkot neko dārgāku. Jā, ir dārgi medikamenti, kurus lietojot vienreiz dienā, var aizmirst par savām problēmām, bet ir cilvēki, kuri teic, ka var lietot arī kaut ko lētāku un trīs reizes dienā," atzīst S. Ozoliņa.
Striktāka savos spriedumos ir K. Birzniece-Bērziņa: "Nepiekrītu runām par lētākajām zālēm – ģenēriķiem jeb oriģinālā medikamenta aizvietotājiem, paralēlā importa zālēm, kuru tā sauktā biopieejamība atšķiras no oriģinālajiem. Taču, ja pacientam nav naudas, es neizrakstu dārgāko medikamentu, jo zinu, ka viņš to nenopirks. Ģimenes ārsta ikdienā nākas sastapties ar kliedzošiem gadījumiem.
Piemēram, ir ļoti iecienītas zāles "Mydocalm", kuras lieti noder, ja ir savilkts kakls vai mugura. Bet pie ārsta nāk cilvēki, kuri stāsta, ka lieto šīs zāles jau trešo nedēļu, bet sāpes nepāriet. Izrādās, ka zāļu izplatītāji aizbrauc uz Baltkrieviju, Ukrainu vai Krieviju, iepērk tur zāles, jo tur tās ir daudz lētākas, atved uz Latviju, ielaiž lieltirgotavās un tad aptiekās. Peļņa visiem ir garantēta, bet pacients, šādas zāles nopircis, dzer un nejūt uzlabojumus. Tad es vienkārši saku: "Ja zāles maksā sešus vai septiņus eiro, nevajag tās pirkt par trim vai četriem eiro." Tāpat uz iepakojuma jābūt iespieddrukā rakstītam "LV", ne tikai uzlīmītei latviešu valodā."
Varbūt jaunie ārsti baidās no atbildības
"Kad 80. gadu vidū beidzu Medicīnas institūtu, trīs gadi bija jāstrādā vietā, uz kurieni sūtīja valsts. Mani "izsūtīja" uz Ādažiem. Tas ir pareizi, ka cilvēkiem vajag pastrādāt arī ārpus Rīgas. Diemžēl esmu sastapusies ar rezidentiem, kuri nevar iedurt pacientam vēnā un uztaisīt kardiogrammu, jo neorientējas "vados". Bet lauku ārstam ir jābūt ķirurgam, jāprot izskalot ausis un pārgriezt furunkuli. Varbūt jaunie ārsti vienkārši baidās no atbildības, kas ir ģimenes ārsta ikdienas specifika?" neizpratnē ir S. Ozoliņa.
Tikmēr K. Birzniece-Bērziņa, kura savas mediķa darba gaitas uzsākusi neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, atceras: ja no turienes kāds tika nosūtīts uz ārstu kvalifikācijas celšanas kursiem, bija jāparaksta līgums, ka pēc kursu beigšanas noteikts laiks jāstrādā dienestā, kurš uz kursiem nosūtījis. "Tas, manuprāt, bija taisnīgi," viņa atzīst, piebilstot, ka nav nekas prettiesisks, ja jaunajiem ārstiem kādu laiku būtu jāpastrādā ārpus Rīgas.
Sandra Ozoliņa: Domāju, ka neatrisinātas problēmas medicīnā ir vēl no iepriekšējo ministru laikiem, jo skaidrs, ka viens ministrs visu nevar nedz sajaukt, nedz saputrot. Belēvičs nāk no farmācijas biznesa, un tā nozare tiešām nav sakārtota. Saprotams, ka solījumu daļa par to, ka zāles Latvijā būs lētākas, nav izpildīta.