Tās ir ierastas situācijas, komunicējot ar bērniem, kam diagnosticēts autisms vai autiskā spektra traucējumi (AST). Latvijā autisms ir diagnosticēts aptuveni 12 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir bērni vecumā līdz 14 gadiem. Kaut gan pēdējā laikā autismu atpazīst arvien biežāk, kopumā sabiedrībai nereti ir diezgan aptuvens priekšstats par to. Tas ir saprotams, jo autisms katram izpaužas citādāk. Taču pamatproblēmas, kas ietekmē sociālo mijiedarbību, komunikāciju un iztēli, kā arī atkārtojošos uzvedību, ir kopējas visiem.
Kā ir audzināt bērnu ar autismu, savā pieredzē piekrita dalīties mamma, kuras piecgadīgajam dēlam Andrim autisma iezīmes diagnosticētas no divarpus gadu vecuma:
"Kad Andris bija pavisam mazs, visi teica, ka mums esot paraugzīdainis – tikpat kā neraud, ir ļoti mierīgs un kluss. Taču, kad līdz 2 gadu vecumam no viņa nebijām dzirdējuši nevienu pašu vārdiņu, sākām satraukties. Andris neatsaucās uz savu vārdu, ļoti reti skatījās mums acīs. Kad bijām pludmalē, viņš varēja aiziet prom kilometriem tālu gar jūras krastu, pat neatskatoties uz mums.
Vedām Andri uz dažādām pārbaudēm, kamēr visbeidzot pēc ADOS (tests, kas diagnosticē autisma iezīmes) rezultātiem bija skaidrs – mūsu dēlam ir autisms. Protams, radās daudz jautājumu, un viens no pirmajiem – kāpēc? Taču uz šo jautājumu mūsdienu zinātnei nav skaidras atbildes.
Kad uzzinājām diagnozi, meklējām veidus, kā viņam palīdzēt. Tā Andris nonāca specializētā bērnudārza grupā bērniem ar īpašām vajadzībām. Lielā mērā audzinātāju, speciālo pedagogu un logopēdu ikdienas darbs ir panācis to, ka šobrīd mūsu dēla stāvoklis ir manāmi uzlabojies. Viņš ir kļuvis atsaucīgāks, vērīgāks, vairāk prot izrādīt emocijas. Līdz ar to varu ieteikt visiem vecākiem nebaidīties no autisma diagnozes un nokārtot vajadzīgās formalitātes, jo tikai tā bērnam iespējams nodrošināt vislabāko atbalstu, tai skaitā piemērotāko mācību iestādi.
Kaut arī Andra stāvoklis ir uzlabojies, vienalga ikdienā autisms liek par sevi manīt. Visnopietnākā problēma ir tā, ka mūsu dēls nerunā. Dažreiz izvilinām kādas zilbes vai burtus, bet kopumā valodu kā komunikācijas līdzekli viņš neizmanto. Tajā pašā laikā viņš saprot gandrīz visu, ko viņam saka.
Viņam ir arī īpaši talanti, piemēram, izcila atmiņa. Vispār Andris ir liels vērotājs – viņš var ilgstoši pētīt kādu lietu un nenogurt. Šķiet, ka viņš visu "nofotografē" ar acīm. Piemēram, atliek vienreiz ieraudzīt kādu uzrakstu vai zīmējumu, un viņš bez problēmām uzzīmē tieši tādu pašu. Tāpat, apmeklējot dažādas iestādes, Andris vienmēr atceras, kur jāiet, pat ja ilgi šajā vietā neesam bijuši.
Bērni, kuriem ir autisms, izskatās tieši tāpat kā citi bērni. Atšķirībā no citiem smagiem attīstības traucējumiem, viņu sejās diagnoze nav rakstīta. Tāpēc dažreiz, kad Andris publiskā vietā neatbilstoši uzvedas, ir jūtami nosodoši skatieni ar vēstījumu – kāds izlaists bērns!
Autisks bērns var sagādāt arī daudz jautru brīžu. Andris mēdz izdomāt amizantas nodarbes, par kurām pats ļoti uzjautrinās. Piemēram, atbraucot mājās, nereti redzu, ka dārzā mētājas drēbes, segas vai dvieļi. Tātad Andris atkal spēlējis savu iecienīto spēli – skatīties, kā mantas krīt lejā no otrā stāva. (Jāpiebilst, ka visiem logiem mūsu mājā ir priekšā drošības ķēdīte, taču tas netraucē pa šķirbu kaut ko izmest.)
Dodoties uz bērnudārzu, Andrim ik rītu ir jāizpilda rituāls – sākumā jāpaiet garām dārziņa vārtiem it kā neredzot un tad ar platu smaidu sejā jānāk atpakaļ. Savukārt, ieejot grupiņā, vispirms ir jāapsēžas uz dīvāniņa (katru rītu obligāti!), un tikai tad var iet tālāk. Tās ir tā saucamās stereotipiskās darbības, ko Andris pats, šķiet, ļoti izbauda. Protams, ik pa laikam šie rituāli pamainās, un to vietā nāk jauni.
Autiskie bērni bieži ir ļoti skaisti. Arī, kad skatos uz savu dēlu, man pretī raugās gudras, dziļas acis, un izjūtu lielu pateicību, ka manā dzīvē ir šis īpašais bērns. Daži ezoteriķi uzskata, ka autisti ir nākamās paaudzes cilvēki, topošie ģēniji. Vai tā ir tiesa, rādīs laiks. Katrā ziņā varam no šiem bērniem daudz mācīties, jo viņi pasauli uztver pavisam atšķirīgā veidā. Un kurš ir teicis, ka mūsu "normālais" veids ir vienīgais pareizais?"