Pirms pāris mēnešiem Salaspils novada domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Olga Pāvulīte aktualizēja skolēnu ēdināšanas problēmu – mācību gads tuvojas beigām, vai nākamais pienāks līdzšinējās ēšanu nerosinošajās ēdamzālēs? Saruna ar slavenāko latviešu pavāru.
– Mārtiņ, vai atceraties savas skolas pusdienas?
– Es ļoti labi atceros, kā ar klasesbiedriem gāju pusdienās Anglijā, jo man tās ļoti patika. Ēdamzālē mūs gaidīja uzklāti galdi, pie kuriem varēja apsēsties astoņi cilvēki. Katram no mums bija uzservēti pusdienu galda piederumi, bet galda vidū stāvēja zupas terīne, no kuras cēlās smaržīgi garaiņi. Bija trauki ar siltu otro ēdienu, salātiem, desertu un dzēriens. No kopējā trauka katrs paņēma savu porciju. Pie viena galda ar bērniem sēdēja arī skolotājs. Pusdienu pārtraukums bija apmēram stundu, tāpēc ēdam mierīgi, ar baudu un pie viena arī atpūtāmies no rīta cēliena mācībām. Katru dienu uz galda bija citi ēdieni, tāpēc ļoti gaidījām skolas pusdienas.
– Šodien skolas pusdienu piedāvājums ir daudz plašāks. Var ēst kompleksās pusdienas, skolēni paši var izvēlēties ēdienus, iet uz kafejnīcu. Un tomēr bērni un viņu vecāki nav īsti apmierināti.
– Spriežot pēc tā, ko man nācies dzirdēt par skolas pusdienām, šķiet, ka labi domātā daudzveidība un izvēles iespējas visiem rada stresu. Nervozi ir pavāri, kuriem jāgatavo desmit un vairāk ēdienu, un satraukti ir bērni, kuriem ir grūti izlemt, ko īsti ņemt. Daļa no pusdienu starpbrīža skolniekiem paiet stāvot rindā, un atliek mazāk laika ēšanai. Bērni ēd steigā, jo baidās nokavēt nākamo stundu. Dienas nogalē pavāri ir pārguruši, skolēni ir miegaini un vecāki – neapmierināti, ka pusdienu nauda iztērēta, bet bērns jūtas izsalcis.
– Kā jūs rīkotos, ja būtu skolas šefpavārs?
– Aicinātu atgriezties pie saknēm – pie mūsu tradīcijām. Ģimenes pusdienām gatavo divus vai trīs ēdienus, un visa ģimene ēd vienu un to pašu. Mamma vai vecmāmiņa taču katram neprasa, ko kurš grib, lai viņam pagatavo. Arī tad, ja mēs esam uzaicināti uz pusdienām pie draugiem vai radiem, ēdam to, ar ko saimnieki mūs cienā.
Skola nav ne ēdnīca, ne restorāns, ne kafejnīca. Skolas šefpavāra galvenais uzdevums ir pagatavot bērniem pilnvērtīgas pusdienas. Domāju, ka skolas pusdienās gluži tāpat kā mājās, katru dienu varētu gatavot zupu, otro ēdienu, desertu un dzērienu. Katru nedēļas dienu mainot ēdienus un gatavojot tos no citiem produktiem, panāktu ēdienu daudzveidību, kas arī nodrošina pilnvērtīgu uzturu. Tad skolas pavāram būtu vaļas katru dienu pagatavot tik garšīgu zupiņu, otro ēdienu un desertu, par kuriem viņš pats, bērni un skolotāji varētu teikt: "Nu kas var būt labāks par šo!" Ja pavārs cep un vāra ar prieku, bērni arī ēdīs ar prieku, jo, gatavojot ēdienu, tajā ieplūst pavāra enerģija. Ne velti bērniem garšo pankūkas, ko cep mīļas vecmāmiņas, bet viņi atsakās no kūkām, ar ko cienā dusmīgas tantes.
– No kādiem produktiem gatavot skolas pusdienas, jo arī to izvēles iespējas ir ļoti plašas?
– No vislabākajiem, jo pārtika, ko lietojam uzturā, veido mūsu ķermeni un ir fiziskās un garīgās enerģijas avots. Ja gribam, lai bērni skolā jūtas paēduši, ēdiens ir jāgatavo no svaigiem, bioloģiski audzētiem vietējiem produktiem, kuros ir enerģija. Tos produktus, kas pie mums neaug, vajadzētu izvēlēties vislabākās kvalitātes, piemēram, augu eļļu, arī zivis.
– Vai to ir iespējams reāli izdarīt?
– Jā, ja to risina pašvaldību un valstiskā līmenī, jo visi vajadzīgie priekšnoteikumi ir. Latvijā ir daudz neapstrādātas zemes, kas pa šiem gadiem ir attīrījusies no ķimikālijām un pesticīdiem, mums ir daudz cilvēku, kuri meklē darbu, un mums ir vērts audzēt labu pārtiku, jo ir mērķis pilnvērtīgi pabarot savus bērnus, lai viņi augtu veseli, būtu stipri un gudri.
Ja vietējā pašvaldība ar skolas vadību un šefpavāru veiktu aprēķinus, sasauktu vecāku sapulci un pateiktu, ka bērnu skolas pusdienām mācību gadam vajag izaudzēt un piegādāt konkrētu daudzumu dārzeņu, garšaugu, augļu, ogu, graudu, gaļas, olu, piena produktu, zāļu tēju, medus, meža ogu un šīs sarunas beigtos ar konkrētu abpusēju līgumu, kas skolai garantē labus vietējos produktus, bet audzētājiem samaksu par ieguldīto darbu, iegūtu arī valsts, jo nodokļi paliktu Latvijā, nevis aizplūstu uz citām zemēm. Privātie audzētāji nevar nodrošināt milzu apjomus, ko prasa veikali, bet izaudzēt tik, cik vajag skolas vajadzībām, ir iespējams un ar to reāli var sākt.
Turklāt ne visiem ir jāaudzē. Daži vecāki var iegādāties jaudīgu sulu spiedi un pagatavot sulas, var iegādāties profesionālu kalti un pareizi izžāvēt ābolus, plūmes, zāļu tējas un garšaugus, var skābēt kāpostus, gurķus, ķiplokus, var gatavot dārzeņu konservus un vārīt ievārījumus, var siet svaigos sierus un cept maizi... Sākot ar konkrētu produkciju skolas vajadzībām, pamazām darba apjomus var palielināt un meklēt arī citus noieta tirgus, piemēram, vietējos bērnudārzus, slimnīcas, pansionātus.
Šis nav viena gada projekts, tas var būt trīs un piecos gados realizējams, bet ir jēga to darīt – ir vērts šīs lietas sakārtot.
– Mācības ir garīgs darbs, un saldumi ir tie, kas dod enerģiju smadzenēm. Tāpēc skolās ir kafejnīcas, kurās var nopirkt šokolādes, smalkmaizītes un citus našķus.
– Tieksmi pēc saldās garšas, ko kārojas un kas rada labsajūtu, vislabāk var apmierināt ar pavāra gatavotu desertu, izmantojot svaigus produktus bez piedevām. No kakao vai tīras šokolādes masas pagatavota tasīte dzēriena ar putukrējuma cepurīti būs daudz vērtīgāka par šokolādes batoniņu. Ar medus karoti pārlieti svaigu augļu salāti būs nesalīdzināmi garšīgāki, vitamīniem un minerālvielām bagātāki par kārumiem, kuros lieto mākslīgos saldinātājus. No biteniekiem esmu dzirdējis, ka medu nevar pārdot, tāpēc ar to vāra ievārījumus, bet lauku māju saimnieki sūdzas, ka katru gadu daļu no augļu ražas aprok zemē, bet ogas atstāj krūmu zaros, lai putni nolasa.
– Kad jautā bērniem, kādu viņi gribētu skolas ēdamzāli un pusdienas, bieži piemin "makdonaldu" vai vienaudžu vidū populāru vietējo kafejnīcu.
– Skolas ēdamzālei, tapāt kā mājas ēdamistabai, nav jākonkurē ar sabiedriskās ēdināšanas vietām, kurās mēs šad tad iegriežamies, nevis regulāri ēdam. Līdzīgi kā ēdienu mēs vispirms iekārojam pēc izskata un smaržas, arī ēdamzālē vajadzētu radīt noskaņu, kas rosina apetīti. Ir skolas, kurās bērniem uz vietas cep svaigas kanēļa maizītes un vāra zāļu tējas, kas telpu piepilda ar jauku aromātu. Ēdamzāles interjeram vajadzētu būt siltos un priecīgos krāsu toņos, ar stabiliem galdiem un ērtiem krēsliem. Varbūt, arī tos var izgatavot bērnu vecāki.
Domāju, ka galdus vajadzētu apvienot nelielās grupās, jo šaurā lokā ir omulīgāka ēšana. Uz galda vajadzētu servēt ne tikai karotes un dakšiņas, bet arī nažus, jo otrie ēdieni ir jāēd maziem kumosiņiem. Tad tie vieglāk pārstrādājas un pēc ēšanas ir jūtams spēka pieplūdums. Ja ēd steigā un lieliem kumosiem, rodas smaguma sajūta vēderā un organisms patērē daudz enerģijas, lai apēsto pārstrādātu, tāpēc pārņem miegainums. Skolas pusdienlaikam jābūt pietiekami garam, lai bērni ēdienu var apēst mierīgi un izgaršojot.