Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

20. aprīlī LVSADA rīkoja "skaļu" protesta akciju pie Nacionālās bibliotēkas, jo tieši tajā dienā bibliotēkā notika Eiropas Savienības (ES) veselības ministru neformālā sanāksme. LVSADA un "Saskaņas" pasākumam dosim nosaukumu Diždūka^❇.

Diždūkā piedalījās aptuveni 300 cilvēku, no kuriem redzamākie bija visi Latvijas arodbiedrību līderi – Pēteris Krīgers, Egils Baldzēns, liela daļa bija draudzīgi atbalstošās partijas "Saskaņa" aktīvisti, citu arodbiedrību biedri, taču dalībnieku vidū bija ne viens vien mediķis. Kopš LVSADA ir partijas "Saskaņa" draugs un biedrs, bija gaidīti sarkani karogi, bet bija tikai sarkanas teltis. Pasākumu visvairāk krāšļoja daudzie policisti dzeltenajās vestēs, lielākoties no draudzīgās Ušakova partijas vadītās galvaspilsētas pašvaldības policijas.

Lielākā sāpe bija apstāklī, ka grandiozais mītiņš notika pie pašas Daugavas, labi norobežots ar dzelzs žogu, vismaz 100 metru no vietas, kur no smalkiem mersedesiem, busiņiem un autobusiem kāpa svešzemju ministri un viņu garkājainās palīdzes. Vienīgais salīdzinājums, kas nāca prātā, skatot notikumu gaitu, bija Zooloģiskais dārzs. Kā zināms, arī Zooloģiskajā dārzā abās sieta pusēs stāvošie vēro pretējos ar identisku interesi.

Sagadīšanās pēc – gan runas iekšpus Nacionālās bibliotēkas, gan Daugavas krastmalā iepretim bibliotēkai – bija visai tukšas. Ar laiku katram pasākumam ir savs standarts, ko raksturo iestrādātās dogmas. Piemēram, Eiropas Savienību raksturo vispārēja cīņa pret smēķēšanu un subsīdijas tabakas audzētājiem. Arodbiedrības piketus raksturo arodbiedrības šefa pieraudāts nēzdodziņš (dzirdot grūtdienīšu vaidus) un ievērojami lielāka alga par ministru.

Neticamā kārtā abiem pasākumiem bija vēl kāda līdzība. Ministri runāja lauzītā (pidgin) angļu valodā un lietoja vienas un tās pašas standartfrāzes. Arodbiedrību līderi un īpaši viņu aicinātie viesi runāja lauzītā latviešu valodā un lietoja vienus un tos pašus ciparus. Godīgi sakot, rezultāti Eiropas medicīnas līderu (lielu daļu valstu nepārstāvēja ministri) samitam un "Saskaņas" arodbiedrības Diždūkai bija visai līdzīgi. Kaut kā žēl, ka ministri neiznāca padrebināties vējā pie Daugavas, bet arodbiedrību aktīvisti netika ielaisti paklausīties gudrās pārrunas. Tiesa, arī tad rezultāti būtu bijuši tie paši.

Arodbiedrībai Latvijas likumdošanā ir liela vara – tā var tikties ar valdību un darba devējiem trīspusējās sarunās, tā var noprotestēt likumprojektus un Ministru kabineta noteikumus, tā var iejaukties budžeta sastādīšanā, protams, ja vien ir kaut mazākā vēlme. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība nav nabaga organizācija. Katrs biedrs maksā 1% no ikmēneša ienākumiem. 11 000 biedru, kas vidēji strādā 1,7 slodzes, gadā samaksā miljonu. Nedaudz naudiņas aiziet medicīnas darbinieku sporta spēlēm, nedaudz streika fondam, lielākā daļa – tērēšanai.

Ir pilnīgi skaidrs, ka jebkādas izmaiņas arodbiedrībai ir bīstamas – nedod Dievs, valdība izdalīs veselības aprūpei nevis 3%, bet 4,5% no iekšzemes kopprodukta. Arodbiedrībai nebūs pret ko cīnīties, nenāks mediķi un sociālie darbinieki arodbiedrībā, nebūs priekšsēdētājam no kā lielo algu maksāt.

Bet ko mums par arodbiedrību runāt – tā mums bija komunisma skola, ir tāda un būs tāda. Jautājums – kāpēc mums joprojām veselības joma ir pabērna lomā valstī?

Valsts varas noziedzīgā attieksme pret veselības budžetu ir Latvijas lāsts. Solidārā maksājuma daļa veselības budžetā ir mazāka par pusi - lielāko daļu naudas maksā paši pacienti kā līdzmaksājumu, pacienta iemaksu vai par maksas pakalpojumu. Patiesībā jau Latvijas iedzīvotāji tērē tikpat veselībai kā igauņi, ja ne vēl vairāk, bet Latvijā nedarbojas sistēma – veselais maksā par slimo, bagātais par nabago, jaunais par veco. Visi maksājumi tiek uzkrauti pašam slimniekam, kam finansiālais stāvoklis tāpat kolabē slimības dēļ.

Finanšu problēmas pilnībā mainījušas medicīnas darbinieku psiholoģiju, kā arī medicīnas – politikas attiecības. Ārsti runā nevis par modernām ārstniecības metodēm, pieredzi, praksi, bet gan par naudu. Protams, viņi to dara visai neprofesionāli, un visas sarunas beidzas ar prasību – mums vajag 4,5% no IKP, kaut esmu pārliecināts, ka 99% ārstu lāgā nesaprot – kas ir IKP (tas nudien nav budžets, bet budžets mums ir procentuāli mazākais no IKP Eiropā).

Savukārt Saeimas komisijā deputāti spriedelē par savu personisko pieredzi zobu labošanā vai ārstējoties konkrētas slimnīcas konkrētā nodaļā. Latvijā nav izveidojies skatījums par budžetu un veselības finansēšanu kopumā.

Latvijas budžets visos šajos 23 gados ir bijis iespējami sarežģīts ciparu savirknējums, lai būtu necaurspīdīgs. Katrs, kas ieskatās Igaunijas Finanšu ministrijas mājaslapā, var ieraudzīt skaidri saprotamus rimbuļus – cik kam paredzēts. Neceriet kaut ko tādu ieraudzīt Latvijas Finanšu ministrijas dokumentos. Latvijā budžeta sastādīšana tradicionāli ir būvēta, koriģējot iepriekšējā gada budžetu. Parasti valsts budžetā ir neliels pieaugums, un šo pieaugumu sarausta, katram resoram piesviežot mazumiņu.

Veselības aprūpes sistēmas problēmām pamatakmens tika likts senajā 1990. gadā Ivara Godmaņa valdībā, kad, dalot nabadzības budžetu, Godmanis izlēma – medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Tā kopš 1990. gada medicīna palikusi sērdienītēs. Visas valdības savās deklarācijās apņemas sasniegt veselības aprūpei paredzēto 4,1% vai pat 4,5%, bet piemet iepriekšējā gada budžetam dažus miljonus (proporcionāli mazāk par IKP pieaugumu) un veselības budžets pret IKP gadu no gada slīd lejup.

Tomēr – virpuļošana ar grūti pierādāmiem cipariņiem ir LVSADA līdera Valda Kera joma, tāpēc izvairīšos spekulēt ar skaitļiem, kas lasītājam nav būtiski – lasītājs vēlas saņemt pieejamu, kvalitatīvu un mūsdienīgu veselības aprūpi. Un šī aprūpe maksā dārgi, pat tad, ja valdības locekļi uzskata, ka pacientiem visas slimības var izārstēt ar vitamīniem, bankām, Ķemeru dūņām un dēlēm.

Otra mūsu valsts budžeta veidošanas iezīme ir iespējama līdzekļu virzīšana caur dažādu ministriju budžetiem. Piemēram, augstākās izglītības iestādes Latvijā tiek finansētas caur Kultūras, Veselības (RSU), Zemkopības un pat Aizsardzības ministriju. Tik ilgi, kamēr Latvijā nebūs skaidri definēts – kas par ko atbild, kas par ko maksā, diskusijas par valsts budžetu atradīsies robežās starp fikciju un spekulācijām.

Veselības sistēmas iestādēm medikamenti un modernās tehnoloģijas maksā tik, cik Eiropā konkrētā brīdī maksā, savukārt par komunālajiem pakalpojumiem, atkritumu izvešanu, apdrošināšanu, juristu pakalpojumiem, transportu jāmaksā tirgus cena, bet pati veselības aprūpe saņem pēc pārpalikuma principa. Līdz ar to sākumā no šās pārpalikuma naudas tiek aizskaitīta nodokļu nauda, maksājumi par elektrību, ūdeni un siltumu, starptautiskie maksājumi par zālēm un tehnoloģijām, beigu beigās – ietaupījums ir tikai uz darbspēka rēķina. Medicīnas māsa saņem mazāk par 500 eiro mēnesī, tā ir māsa, kas strādā pusotras slodzes, kam ir augstākā izglītība, kuras darbs ir ļoti atbildīgs un profesionālās prasmes gūtas ilggadējā pieredzē.

Es pietiekami labi zinu, ka šīs rindas nelasa ne valdības ļaudis, ne vienkāršais lasītājs – vienkārši visiem apnikusi gaušanās par naudas trūkumu. Iespaids radies, ka visiem naudas par maz, visās jomās Latvijai naudas mazāk nekā citās Eiropas valstīs. Veselības jomai tiešām Latvijā vismazāk Eiropā gan attiecībā pret IKP, gan vismazākā solidārā veselības aprūpes nauda.

Savukārt kultūrai un izglītībai tas nebūt nav tā – finansējums gan pret IKP, gan valsts budžetu atrodams Eiropas valstu vidējā līmenī. Bet ceļu būvei Latvija vidēji uz vienu iedzīvotāju tērē ievērojami vairāk nekā vidēji Eiropā. Vienkārši – mums ir pārāk daudz ceļu uz mazu iedzīvotāju skaitu. Tāpat valsts "atbalsts" biznesam ir proporcionāli pārāk liels.

Vai ir iespējams, ka Latvijas valdība sēdīsies pie galda un korekti sadalīs finanšu "picu", lai precīzi sadalītu jomām pieejamo budžetu? Pazīstot Laimdotu Straujumu un Jāni Reiru, šāda iespēja vismaz šodien nepastāv. Straujumas un Reira finanšu politiku raksturo pietiekami liels finansējums neparedzētiem gadījumiem, kas tiek neticami ātri iztērēts. Valsts finanšu politikas revīzijai vajadzīgi pilnīgi citi ļaudis. Igaunijā vecuma grupā starp 30 un 40 gadiem ir ne tikai premjerministrs, bet arī četri ministri. Iespējams, viņiem pietrūkst vieduma, bet pietiek drosmes un izlēmības.

Man draudzīgā LVSADA ir noslēgusi līgumu ar "Saskaņu". "Skaļajā" Diždūkas mītiņā Daugavas krastmalas zālienā galvenie runātāji un plakātiņu vicinātāji bija "Saskaņas" politikai tuvu stāvošas personas. Lielā mērā pie veselības aprūpes naudas trūkuma vainojama ir tieši "Saskaņas" finanšu politika Rīgā. Ušakova vadībā Rīga iztērējusi visus uzkrājumus, iegājusi dziļos parādos, pārdevusi daudzus nekustamos īpašumus. Ušakova/Amerika 18 metrus garais jaunais trolejbuss maksā gandrīz miljonu eiro, bet vecos Rīga par desmit tūkstošiem pārdeva igauņiem. Tagad ar tiem Tallinā vizinās tie paši igauņi, ko pieminēju raksta sākumā anekdotē par apļveida kustību.

Šie grandiozie Rīgas tramvaju un trolejbusu iepirkumi nāk no nodokļu maksātāju kabatas, un šī nauda nekad nenonāks pensiju indeksācijai, medmāsu, policistu un skolotāju algām, ceļu remontiem vai vienkārši nesamazinās līdzmaksājumus slimnīcā. Nopērkot superdārgu trolejbusu ar neiedomājamām datorizētām fīčām un nekam nevajadzīgiem ģeneratoriem, viss miljons aiziet vācu un čehu strādnieku algām, poļu un austriešu pensijām. Patiesībā šis superdārgais trolejbuss, kas varbūt vienu reizi brauks ar ģeneratoru no Sarkandaugavas līdz Kundziņsalai, par miljonu ir pilnīgi līdzvērtīgs jaunā krieva "Bugatti" kabrioletam.

Valsts un pašvaldību budžets kopā saucas konsolidētais budžets. Nav atsevišķa nabagā valsts un bagātā Rīgas budžeta. Naudas valstij un pašvaldībām kopā ir tieši tik, cik tiek savākts no nodokļiem un nodevām. Rīgai iepērkot divkārt pārmaksātus trolejbusus, naudas nepietiek ne medicīnas darbinieku algām, ne zālēm bērniem. Lai pārāk nenogurdinātu lasītāju, es šeit pat nepieminēju plaši aprakstītos tradicionālos "otkatus", kas ir viena no lielākajām Latvijas valsts naudas tērēšanas problēmām.

^❇ "Diždūka" ir jaunvārds