Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tātad ‒ laiciņš, kādā labs saimnieks pat suni nedzen laukā. Zvanīju uz Raganu, lai pārjautātu, vai tiešām notiks tas, par ko runājām... "Jā, jā," atbildēja kluba vadītāja Kristīne Rāte, savukārt pārjautājot, vai mūsu plāni esot sašķobījušies. Nē, arī mūsu plāni nebija mainījušies, un tikšanās ar pulciņu Pierīgas ziemas peldētāju pie Allažu Kaļķugravas dīķa notika.

Iesākumā bija doma

Kristīne Rāte ir biroja administratore, un jau sen viņu bija pārņēmusi doma par ziemas peldēšanu. "Mana pirmā pieredze nāca no televīzijas, bet jau ap 2006. gadu mērķtiecīgi sāku meklēt sabiedrotos. Manu radu un draugu lokā neviena ziemas peldētāja nebija, bet viena pati es neuzdrošinājos doties ledainā ūdenī. Vajadzēja kādu, kas pastāv blakus un pasaka, ko darīt, lai izmēģinājums nebeigtos slimnīcā. Taču visi, kā man šķita, „roņi", kurus atradu, par ziemas peldēšanu runāja pagātnes formā. Bet tad uzdūros ziņai par ziemas peldēšanas čempionātu Ādažos. Aizbraucu, paskatījos, pamēģināju un "pingvīna" statusā pat nopeldēju visu distanci. Tas notika 2008. gada februārī, kad es sapratu, ka esmu atradusi tieši to, ko meklēju. Un tas jau bija āķis lūpā...

Pienāca diena, kad es kā Krimuldas novada patriote Raganā nodibināju pati savu ziemas peldētāju klubu. Oficiāli mēs esam deviņi biedri, bet peldam kopā ar saviem draugiem un citu klubu biedriem. "Raganas roņos" esmu es, mani bērni, draugi, bija arī kaimiņi," stāsta Kristīne.

Uz jautājumu, kur viņi palika, Kristīne smejoties atteic: "Nē, viņi nenosala! Vienkārši vieni pārcēlās dzīvot citur un peld citā kompānijā, savukārt citam pienāca brīdis, kad peldes aukstā ūdenī vairs neuzrunāja. Un mums taču nevienam nekas nav jāpierāda. Man arī nav tāda mērķa par katru cenu palielināt biedru skaitu. Svarīgāk ir būt kopā ar cilvēkiem, kuri domā līdzīgi un kuriem sagādā prieku tas pats, kas man. Tāpēc priecājos, ka ar mani kopā brauc mans dēls Gvido un krustmeita Megija Melānija, jo manas ģimenes otrā puse – vīrs un meita – ir izteikti
siltummīļi."

"Roņi", "pingvīni" un "polārlāči"

Kad visi "roņi" ir izpeldējuši svētdienas loku, bet viesos atbraukušais korespondents tā arī nav sadūšojies kļūt par "pingvīnu", ir pienācis laiks iedzert karstu zāļu tēju un parunāties.

Kristīne stāsta, ka "ronis" ir tautā ļoti vispārināts jēdziens, kā tautā apzīmē ziemas peldētājus. Patiesībā ir vairākas pakāpes: ir iesācēji jeb "pingvīni", kuri tikai uz mirkli ieiet ūdenī un tad ātri nāk ārā. "Ronis" ir tas ziemas peldētājs, kurš aukstā ūdenī var nopeldēt 25 metrus. "Polārlāči" ir vēl izturīgāki un sacensībās peld 50 metrus, izturības peldējumi sākas no 450 metriem. Jāpiebilst, ka ziemas peldēšana sākas tad, kad ūdens temperatūra nav augstāka par plus 10 grādiem.

"Ja runa ir par gaisa temperatūru, mūs netraucē nedz plus pieci, nedz mīnus 20 grādi. Piemēram, šodien, kad avotu ūdens temperatūra ir plus pieci grādi, bet gaisa – plus divi, iznāk tāda kā siltā pelde.

Reiz braucām mašīnā uz peldi un skatāmies ‒ divi cilvēki mēģina uz kalna slēpot, lai gan temperatūra laukā ir stipri zem mīnus 20 grādiem. Spriežam savā starpā, ka viņi gan nav pārāk gudri, jo šādā laikā taču var apsaldēties un saslimt, līdz dēls man saka: "Mammu, uz kurieni tad mēs braucam?" smejoties atceras Kristīne.

Peld gan sajūtu, gan veselības dēļ

"Mēs ejam peldēt to sajūtu dēļ, ko gūstam ūdenī un pēc peldes, kā arī to cilvēku dēļ, kurus šeit satiekam. Visi "roņi" agrāk vai vēlāk kļūst par draugiem. Tos cilvēkus, ar kuriem kopā peldu, es uztveru kā savu otro ģimeni. Šo svētdien esam Allažos, nākamsvētdien būsim Ropažu novadā, tad pie Ventspils "roņiem" – "Ventspils lauvām", tad uz Liepāju, kur būs Latvijas čempionāts ziemas peldēšanā. Ja nav publisku pasākumu, tiekamies šeit, Allažos, vai savās mājās "Laimās" Raganā," teic Kristīne un ielūdz mūs uz Valentīndienas ballītes peldējumu. "Mūsu "Raganas roņi" nav liels klubs, bet ar savu vārdu jau esam iepazīstinājuši Baltijas valstis un piedalījušies trijos pasaules čempionātos."

Savukārt Gvido un Megija Melānija, kuriem tagad ir 14 gadu, stāsta, ka daļa vienaudžu pret viņu dzīvesveidu izturas pavisam normāli. Citi sakot, ka zosāda metas jau no domas vien, ka jālien aukstā ūdenī. "Bet mums ir viens paziņa Edijs, kurš ziemā peld jau kopš mazām dienām, līdz uzzināja, kas ir peldbaseins," smaidot saka Gvido.

Baiba no Inčukalna pie tējas tases teic, ka ziemā peldot jau ceturto sezonu. "Kas gan mūža otrajā pusē ir svarīgāk par veselību? Man mūžīgi bija iesnas, klepus un visas ar to saistītās nebūšanas. Tagad par to esmu aizmirusi. Turklāt te, Allažos, peldēšana ir eleganta, jo nav jāgriež ledū celiņš. Tas mums ir tāds noteikts rituāls, tāda kā iesildīšanās, jo cits jau neviens mūs vietā ledū āliņģi necirtīs. Un galvenais ir pabūt kopā ar labiem draugiem. "Raganas roņus" sameklēju internetā, un mans pirmais peldējums bija tieši šeit, Allažu avotu gravā."

Savukārt Iveta no Siguldas stāsta, ka vasarā viņai remontēja māju un nebija siltā ūdens. "Un, ja jau tā visu vasaru biju dzīvojusi, nolēmu, ka to pašu varētu darīt arī rudenī, un sāku braukāt uz Matiņu un Jūdažu ezeru. Bet tad tie aizsala. Abas ar Anitu ‒ arī ziemas peldētāju ‒ sapratām, ka divatā laikam āliņģus necirtīsim, izpētījām, ka te ir avoti, un braucām. Sākumā domājām, ka peldēsim līdz decembra vidum, tad ‒ līdz jaungadam, bet tagad jau esam janvāra vidū un aizvien peldamies."

Ilgāk vai ātrāk

Jautāta, cik tad salcietīgi ir "roņi", Kristīne skaidro, ka tādus eksperimentus, cik ilgi cilvēks var izturēt aukstā ūdenī, "roņi" netaisa. "Mēs uzturamies ūdenī tikai tik ilgi, kamēr jūtamies labi, ērti un silti. Ja pēdās sāk durt kā ar mazām adatiņām, ir labi, bet, ja sākas drebuļi, skaidrs, ka tur kaut kā ir par daudz."

Kristīne piemin vēl kādu smalkumu. No vienas puses, "ronis" ir tas, kurš pēc iespējas ilgāk var peldēt aukstā ūdenī, bet tad nāk sacensības, kurās visi peld uz ātrumu. Ja vērtē ātrumu, tad visātrākais "ronis" ūdenī atrodas visīsāko laiku.

"Mums klubā ir cilvēki, kas sacensībās nopeld atbilstošu distanci, bet nesacenšas, kurš ātrāk to paveiks. Tā dara, piemēram, Ričards, kurš, kā pats saka, ir peldējis pat Somijas ziemeļos Rovaniemi, ūdenī, kura temperatūra tobrīd bijusi pusgrādu zem nulles un nemitīgi veidojušies vižņi. Ričards var mierīgi samaksāt 20 eiro par sacensību distanci, bet necenšas to izdarīt, cik ātri vien iespējams. Mēs, pārējie, peldam tā, lai neatpaliktu no labākajiem, un esam lepni, ja esam no uzvarētāja atpalikuši tikai par acumirkli. Piemēram, 50 metrus, kas ir tikai peldējums turp un atpakaļ, var nopeldēt sekundēs 40 un ūdeni pat īsti neizjust. Bet sacensības ir sacensības, nevis "roņu" peldējums."

Protams, pajautājām arī Ričardam pašam, kāpēc viņš ir aizrāvies ar ziemas peldēšanu. Ar ziemas peldētājam piemītošu omulību viņš mums atklāj "roņu" vidē figurējošu aksiomu, proti, ziemā peldēt ir sportiski, bet staigāt ar pliku galvu un īsiem svārciņiem ‒ stulbi.

Sarunas noslēgumā viņš viesiem no "Apriņķis.lv" vēl izstāsta īsti "ronisku" anekdoti: "Iet ziemā pa ceļu divi draugi un redz, ka āliņģī peldas divas meitenes. Viens saka: "Paskat, kas tad tas?" Otrs atbild: "Ko tu brīnies? Tie taču roņi!" Bet pirmais neliekas mierā: "Nu, tā viena varbūt arī ir ronis, bet otra gan izskatās ļoti glīta!""