Viena no senākajām atkarībām, ko pētīta gadu desmitiem, ir alkoholisms, turklāt oficiāli atzīts, ka tā ir slimība – tāda pati hroniska slimība kā cukura diabēts, celiakija vai cita līdz galam neizārstējama saslimšana.
Par alkoholisma pazīmēm un izpausmēm, iespējamo ārstēšanu, tās veidiem, kā arī par līdzatkarību stāsta Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta ambulatori konsultatīvās nodaļas vadītāja narkoloģe Inga Landsmane.
– Kad ir tas mirklis, kad cilvēkam jāsaprot, ka viņam nepieciešama speciālista – narkologa palīdzība?
– Tad, kad cilvēks sajūt, ka alkohola lietošanas dēļ rodas sociālas, veselības vai savstarpējo attiecību problēmas. Kad kāds, parasti tuvinieki, sāk pārmest un viņu vainot solījumu nepildīšanā un darbu nepadarīšanā. Tas ir laiks, kad vajag meklēt speciālista palīdzību un padomāt, kas notiek ar savu veselību un dzīvi.
Visbiežāk personas, kuras jau ir atkarīgas, nespēj saskatīt saikni starp lietošanu un lietošanas izraisītajām sekām. Tas sākumā ir savas problēmas noliegums. Jo dziļāka kļūst problēma, jo lielāks ir noliegums. Un apkārtējie sāk viņu bakstīt un aizrādīt, ka uz darbu neaizgāja, ka atkal neizpildīja solīto, ka nevar pārtraukt dzeršanu. Tas ir brīdis, kad jāsāk risināt problēmu, jo ilgāk to atliks, jo dziļāka tā paliks.
– Arvien izteiktāka alkohola lietošana – kā tā rodas?
– Sākumā cilvēks dzīvo kā medusmēnesī. Alkohols dod labsajūtu, nekādu fizisku vai psihisku problēmu nav, un cilvēkam šķiet, ka tas tā turpināsies mūžīgi. Un tad viņš zaudē kontroli. Lieto arvien lielākas devas – aug izturība. Ir nepārvarama vēlēšanās dzert, sāk parādīties arvien izteiktāki psihiskās un fiziskās veselības traucējumi, kurus mēģina fiksēt pats, turpinot lietot, līdz vairs nevar izturēt.
– Psihosociālās problēmas, tostarp melošana. Vai taisnība, ka alkoholiķiem ir raksturīga pastiprināta melošana?
– Meli ir aizsargreakcija. Tuvākie ģimenes locekļi un darba biedri jau redz, kas notiek ar cilvēku. No sākuma arī viņi kautrējas teikt cilvēkam, ka saprot un zina, kas notiek. Bet, kad atkarīgais saprot, ka tuvinieki zina par viņa problēmām, cilvēkam ienāk prātā, ka no viņiem jāslēpjas. Viņš mēģina izvairīties un melot. Melu gūzma aug un aug. Un viņi paši pierod pie saviem meliem, kā bērni, kas dzīvo fantāziju pasaulē. Mēģina iestāstīt to, kā nav, bet to, ko viņi gribētu piedzīvot vai redzēt. Tie ir patoloģiskie meli, lai slēptu savu problēmu.
Psihosociālās problēmas – garastāvokļa svārstības, uzvedības tarucējumi, mācību un darba kavējumi, nesaskaņas ģimenē – rodas lietošanas rezultātā, vienalga, ko lieto – alkoholu vai narkotikas.
– Cik patiesības ir apgalvojumā, ka pēc dzeršanas vakarā "lāpīšanās" no rīta veicina alkoholismu?
– Tas tikai apliecina to, ka jau ir radušies fiziski un psihiski veselības traucējumi. Tā ir pamatpazīme, runājot par alkohola atkarības attīstību, – vēlme turpināt dzert un nespēja atteikties. Otrā pazīme – kontroles zudums, kad nevar vairs nokontrolēt, cik izdzer, aug izdzertā daudzums. Izdzertā alkohola daudzuma palielinājums ir tolerances pieaugums jeb izturība pret lietoto devu, ceturtā pazīme – fiziski un psihiski traucējumi. Ja cilvēkam ir "jālāpās", tad jau tādi ir. Atkarīgais nevar fiziski sevi savākt – trīc rokas, ir nelabums, galvas sāpes, drebuļi un vajag drusciņ iedzert, lai situācija uzlabotos. Tātad ārstējas ar to pašu, ar ko saslimis. Rīta iedzeršana veselības stāvokļa uzlabošanai ir viena no slimības pazīmēm, kas liecina, ka kaut kas ir daudz pār mēru.
Ja cilvēks dzer trīs, četras vai vairāk dienas, tad varam runāt jau par "plostveida" dzeršanu, tāpat dzeršana katru dienu liecina, ka vajadzētu meklēt palīdzību.
– Saka, ka alkoholisms ir uz mūžu. Atšķirība ir tikai dzerošos un nedzerošos alkoholiķos.
– Jā, alkohola atkarība ir hroniska, recidivējoša slimība – invaliditāti un miršanas risku palielinoša slimība. Kā jebkura hroniska slimība, tā ir uz visu mūžu, ar to jāiemācās sadzīvot. Tā ir neizārstējama, bet – ārstējama. Cilvēks var ārstēties un dzīvot skaidrā, un viņam ir labie periodi, kad ar veselību arī viss kārtībā, un ir periodi, kad krīt atpakaļ lietošanā, bet viņi nav zuduši – ir jāpieņem palīdzība un jāārstējas.
– Vai var apgalvot, ka alkoholisms ir slimība, kas radusies vieglprātības vai nolaidības dēļ?
– Nē, tā nevar teikt. Es kā mediķis gribu atspēkot šo mītu. Pagājušā gadsimta 60.–70. gados tepat Ziemeļvalstīs figurēja strīdi, ka diez vai alkohola atkarība ir slimība, ka varbūt tas ir rakstura vājums, gribasspēka trūkums vai izlaidība. Sabiedrībā neizprot līdz galam šo slimību un uzskata, ka tā nav slimība, jo katrs vairāk balstās savā pieredzē – "es arī esmu dzēris alkoholu un varu sevi kontrolēt".
Zinātnieki no tiem laikiem ir pētījuši slimības rašanās cēloņus un pierādījuši, ka 50 % pie vainas ir ģenētiskā predispozīcija, un otri 50 % ir psihosociālie faktori – vide, kurā cilvēks dzīvo un sāk lietot alkoholu.
Otrkārt, ir izpētīti neiroķīmiskie procesi smadzenēs, tā ir neiromediatoru sistēma, kas mums vajadzīga, lai mēs justos komfortabli, lai mēs varētu pienācīgi kustināt savas nervu šūnas, lai varētu koncentrēties, atcerēties, labi gulēt, lai labi justos un pārvaldītu savas emocijas. Ir jau zināms, kurās vienpadsmit neiroķīmiskās sistēmās ir redzamas izmaiņas pie alkohola lietošanas.
Treškārt, zinātnieki arvien vairāk runā par to, ka ir īpaši hipersensitīvi, pārlieku jūtīgi cilvēki, kas ļoti slikti tiek galā ar stresu, un pie izteikti liela stresa cilvēks jūtas apjucis, nespējīgs kaut ko risināt, un vieglākais ceļš ir meklēt kaut ko mākslīgu, kas dod labsajūtu.
Un ceturtā lieta, kas ir pierādīta, – mums ir neiroķīmiskā sistēma, ko sauc par dopamīnenerģisko sistēmu, kas ražo dopamīnu, un tā ir viela, kas atbild par mūsu prasmēm. Ja dopamīns ir pietiekamā daudzumā, tad mēs spējam uzlabot savas prasmes, kaut ko iemācīties un, jo vairāk darām, jo labāk protam. Attiecībā uz psihoaktīvām vielām, ja organismam iedod šo vielu, tad dopamīnenerģiskā sistēma ir tā, kas prasa, lai dod vēl, jo tikai tad tu jutīsies labi. Ir tādas lietas, kas mums patīk, bet mēs apzināmies, ka tas nav labi, tomēr turpinām darīt. Tas ir līdzīgi.
– Kas ir detoksikācija? Ko tā dod slimniekam?
– Tā ir ārstēšana ar medikamentiem, kas tiek pielietota, lai krasi noņemtu vēlmi dzert. Lai varētu atturēties no dzeršanas, pielieto vēl citus medikamentus uzturošajā terapijā. Detoksikācija novērš smagākos fiziskos un psihiskos traucējumus. Tas ir tas, ko tautā sauc par atkačku.
To izmanto daudzi, bet tas ir tikai tāds pirmais solītis ceļā uz ārstēšanos, kas patiesībā nav nekas. Radiniekiem būtu jāsaprot, ka tā nav pilnvērtīga ārtēšanās, bet gan sākums ārstēšanai, lai atvieglotu pacienta vispārējo pašsajūtu, lai fiziskā un psihiskā veselība "neraudātu, ka ir slikti".
Trīs vai piecas dienas, kas tiek veltītas detoksikācijai, ir īss periods. Tas ir tikai tā, lai cilvēks var sākt normāli domāt un justies. Tad jāsāk strādāt ar pacienta prātu un jūtām, lai viņš tiktu galā ar savu hronisko kaiti. Sākumā pacients baidās nākt pie speciālista un izsauc ārstu uz mājām, kurš veic detoksikāciju. Tad cilvēks sāk justies labāk, saprot, ka tagad nevajadzētu vairs lietot, nolemj kādu laiku atturēties, bet tad pēc divām trim nedēļām atkal saprot, ka nekādu traucējumu nav, viss ir kārtībā, un atsāk dzert.
– Anonimitāte. Vai pastāv iespēja, ka, ārstējoties pie narkologa, tiks liegts kaut kas dzīvē svarīgs? Vai pacients būs tā saucamajā uzskaitē? Kā tas ietekmē cilvēka dzīvi?
– Arī šobrīd, strādājot ar hroniski slimiem pacientiem, katrs ārsts mēģina pacientu piesaistīt sev, ko agrāk sauca par uzskaiti, lai nodrošinātu labāku ārtniecības rezultātu. Pacienta dinamiskās novērošanas laikā viņš tiekas ar ārstu vismaz vienreiz mēnesī, tas paver iespēju, ka pacients noturēsies ilgstošākā atturībā, ka ārstēšanas un pēc tam atveseļošanās periods noritēs daudz labāk, nevis, ja viņš atnāks uz vienreizēju procedūru un mājās mocīsies un gaidīs brīdi, kad varēs atsākt dzert.
No dinamiskās novērošanas (uzskaites) nevajadzētu baidīties, jo neviena persona, izņemot tiesībsargājošās struktūras, ja ir ierosināta krimināllieta, klāt šiem datiem tikt nevar. Ne darba vieta, ne autovadītāju ārsta komisija. Tomēr pastāv zināmi ierobežojumi Latvijā. Ir valsts aizsardzības struktūras, kas nepieļauj nodarbināt personas, kurām ir psihiska vai atkarību saslimšana. Līdz ar to, ja stājas darbā šādā dienestā un ir nepieciešams narkologa atzinums, un ir fiksēta hroniska saslimšana, tad, protams, zināma veida ierobežojumi var būt.
Bet attiecībā uz auto vadīšanu un ieroču atļaujas saņemšanu ārsts izvērtē pacienta veselības stāvokli individuāli. Pēc normatīviem dokumentiem nosaka, pēc kāda termiņa drīkst izsniegt atļauju. Tas nav vairs tā, ka cilvēkam uz mūžu kaut kas tiek liegts. Nav jābaidās arī no valsts reģistriem, jo tā dati tiek izmantoti tikai statistikai, lai uzzinātu saslimšanas kopējos rādītājus. Šīm visām datubāzēm klāt tiek tikai tiesībsargājošas iestādes krimināllietas gadījumā. Ja kāds dzērumā ir vadījis automašīnu un viņam ir ārpuskārtas nozīmējums uz medicīnisku pārbaudi, tad tiek analizēts, vai drīkst atjaunot vadītāja apliecību vai ne. Bet, ja viņam ir slimība un viņš nekad nebrauc dzērumā pie stūres, neviens neņems nost vadītāja apliecību.
– Vai, jūsuprāt, Anonīmo alkoholiķu kustība var palīdzēt ārstēšanās procesā?
– Anonīmo alkoholiķu (AA) kustība Latvijā ir diezgan spēcīga. Tā radusies visai sen un šogad svin 26. pastāvēšanas gadu. Ap 1977. gadu, kad tika dibināts narkoloģiskais dispansers, mūsu speciālisti narkologi arī pievērsās un palīdzēja nostiprināt šo AA kustību Latvijā. Tā balstās uz pašpalīdzību, kur cilvēki ar savu reālu nelietošanas piemēru spēj aizraut citus atkarīgos, nostiprināt motivāciju un pārliecību nedzert. Tu ej, tiecies ar cilvēkiem, kuri nedzer, vairāk notici sev, ka tu arī tā vari, tu strādā ar sevi.
Tas ir pozitīvi un efektīvi. Varbūt tur nav profesionālu psihoterapeitu palīdzības, bet tur ir pašu cilvēku, kas izgājuši tam cauri, psihosociālais atbalsts un palīdzība. Visiem tas, protams, neder, bet daudziem savukārt jau ir palīdzējis. Ļoti labi tas noder atveseļošanās periodā, kad cilvēks ir pabeidzis ārstēšanās kursu. Pēc tam jūt un saprot, ka slimība vēl ir, vēlēšanās dzert ir, bet ar to jātiek kaut kā galā – jāprot ar to sadzīvot un turēties pretī.
– Kā notiek alkoholisma ārstēšana? Kādas iespējas ir Latvijā?
– Vispirms pacientam jāiet uz vizīti pie narkologa. Ārsts veiks saslimšanas diagnostiku, lai zinātu, cik smaga slimība ir konkrētajā brīdī un kādas ārstēšanas metodes pielietot. Ja stāvoklis ir akūts, varam ievietot slimnīcā un veikt detoksikāciju ar medikamentiem. Bet valsts apmaksāta tā ir tikai piecām dienām. Tālāk pēc šīs ārstēšanas pacientu motivē psihoterapijas programmai, kas ir ārstēšana bez medikamentiem.
Pastāv arī citas programmas, piemēram, motivācijas, kur pacients strādā kopā ar psihologiem, lai saprastu, ka tā ir hroniska slimība un ka jāiemācās ar to sadzīvot un jāstrukturizē sava dienas kārtība. Tā ir vienu nedēļu gara programma, pēc tās iespējama Minesotas programma, kas ir 28 dienas, kurā pacients jau analizē savu dzīvi un meklē atbalsta punktus, kas ļauj viņam dzīvot skaidrā. Visas šīs programmas ir valsts apmaksātas. Pacientiem jāmaksā tikai līdzmaksājums – 7,11 eiro dienā. Pēc tam ir iespējama medicīniskā un sociāla rehabilitācija, ko apmaksā Labklājības ministrija. Rehabilitācija var ilgt trīs mēnešus, sešus mēnešus vai līdz vienam gadam.
To realizē slimnīcā "Ģintermuiža" Jelgavā. Arī Minesotas programmā 28 dienas pacienti atrodas stacionārā. Tā ir pieejama Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā un slimnīcā Ģintermuižā, kā arī SIA "Akrona" Vecmīlgrāvī.
Vēl ir jaunas ārstēšanas metodes tiem, kas nevar atteikties no alkohola lietošanas, – nozīmē medikamentozu ārstēšanu un mudina samazināt patērēto alkohola daudzumu pakāpeniski. Cilvēks sāk dzert mazāk un retāk. Gala rezultātā var virzīties uz atturību.
– Līdzatkarība. Vai tas ir tikai mīts vai reāla problēma?
– Tā ir ļoti līdzīga slimība alkohola atkarībai. Neviens jau negrib no radiniekiem atzīt, ka tā arī ir slimība. Visas pazīmes ir ļoti līdzīgas. Jo tam cilvēkam, kas dzīvo līdzās atkarīgajam, iznāk dzīvot atkarīgā dzīvi un daudz mazāk savu dzīvi. Viņš tiek ierauts atkarīgā cilvēka melošanā, atkarības slēpšanā, un tas ir cilvēkam apgrūtinoši, viņš paliek nervozs, nelīdzsvarots, sāk parādīties problēmas darbā, sliktāk tolerē stresu, sāk bēgt no saviem draugiem, tas viss kļūst par smagu.
Līdzatkarīgos valsts apmaksātās ārstniecības iestādēs neārstē. Minesotas programmas ietvaros speciālisti saprot, cik smagi ir līdzatkarīgajiem, un viņi tiekas ar ģimenes locekļiem un vismaz individuālā līmenī strādā arī ar šiem cilvēkiem. Tāpat, ja rehabilitācijā atrodas pacients, speciālisti tiekas ar līdzatkarīgajiem. Jo pacients atgriezīsies vidē, kurā nekas nebūs mainījies. Ja pacients būs ārstējies un mainījies, bet otrs cilvēks mājās būs tāds pats, tad jau viss var sākties atkal no gala. Ir arī anonīmo līdzatkarīgo grupas, ko nodrošina Rīgas pašvaldība. Tur iesaistās speciālisti, kas var palīdzēt atkarīgo tuviniekiem.
– Tātad alkoholisms ir slimība, ar kuru jāiemācās sadzīvot gan pacientam, gan tuviniekiem?
– Jā, sabiedrībai vajag lielāku izpratni par to, ka tā ir slimība. Cukura diabēta slimniekus mēs saprotam, ja viņš lieto insulīnu, bet neievēro diētu. Mēs par to neļaunojamies, ka viņš kaitē savai hroniskajai kaitei, bet, tiklīdz atkarīgais sāk ārstēties un viņam noiet šķībi un greizi, mēs klūpam virsū – "kas tu par cilvēku, mēs palīdzējām, devām naudu, bet tu atkal piedzēries". Ir jāievēro "Trīs "ne" princips" – neuzbrukt, nenoniecināt, nepārmest! Un nebaidīties, bet sākt ārstēšanos!
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta Ambulatori konsultatīvās nodaļas vadītāja Inga Landsmane./ Foto: Einārs Binders