Pirmā nieru transplantācijas operācija Latvijā tika veikta 1973. gada 15. aprīlī. Kopš tā laika pagājuši ilgi gadi, kuru laikā mainījies medicīnas aprīkojums, medikamenti un arī likumi, kas nosaka, kādā veidā var kļūt vai nekļūt par orgānu donoru.
Ikviens no mums ir potenciāls pēcnāves donors
Likumā "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēku audu un orgānu izmantošanu medicīnā" ietverta piekrišanas prezumpcija, kas nozīmē – ja cilvēks dzīves laikā nav aizliedzis, lai viņa orgāni netiktu izmantoti pēc viņa nāves, tad cilvēks to ir atļāvis darīt. Ja cilvēks ir kategoriski pret savu orgānu izmantošanu, viņam sava griba jādokumentē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Ja pēc cilvēka nāves šādi dati nav fiksēti iedzīvotāju reģistrā, tiek uzskatīts, ka cilvēks ir piekritis būt donors.
"Ja mums parādās ziņa par kādu iespējamo donoru, mēs vispirms pārbaudām, vai viņš nav izteicis speciālu vēlmi. Teorētiski katrs cilvēks ir orgānu donors, ja nav uzrakstījis iesniegumu, ka aizliedz veikt darbības ar savu ķermeni. Taču no 1973. gada mēs neesam saskārušies ne ar vienu gadījumu, kad būtu atzīmēts, vai persona grib vai negrib kļūt par donoru. Visus datus mēs pārbaudām precīzi. Svarīgi ir, lai ziņas par mirušo būtu precīzas, lai nebūtu kļūdas dokumentos. Bija gadījums, kad aizbraucām uz rajonu, bet dokumentos uzvārdā bija kļūda, un mēs nevarējām rīkoties, jo nebija precīzu datu par cilvēku," stāsta J. Bicāns.
Tomēr, ja cilvēks dzīves laikā nav izteicis konkrētu vēlmi būt vai nebūt donoram, piederīgajiem ir tiesības paziņot ārstniecības iestādei, kurā cilvēks ārstējies, ka viņš dzīves laikā ir bijis pret savu orgānu izmantošanu. Formāli pašiem radiniekiem nav nekādu tiesību izlemt, kā tikai paziņot aizgājēja gribu, jo ar savu ķermeni drīkst rīkoties tikai pats cilvēks. Pēc likuma tuvinieki nedrīkst noteikt, ka viņi negrib ļaut izmantot aizgājēja orgānus.
Taču dzīvē viss ir savādāk, un ārsti tomēr respektē tuvinieku vēlmi. Dakteris Bicāns saka: "Te nav runa par matu krāsu vai ūsu formu. Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Mums jābūt saprotošiem, korektiem un delikātiem. Mēs visi esam cilvēki, un, ja tuvinieki būs pret, mēs respektēsim viņu vēlmi. Bet oficiāli mums nav jārunā ar tuviniekiem. Ja tuvinieki ir pieejami, mēs vienmēr labāk parunājam ar viņiem. Mēs nebaidāmies arī no atteikuma, bet labāk, lai tuvinieki izlemj, ja pats aizgājējs nav savu vēlmi izteicis dzīves laikā. Bet mēs nekad neaiztiksim ķermeni, ja būs izskanējuši kaut kādi aizliegumi vai šaubas. Ar šādu rīcību mēs varētu sabojāt visu mūsu darbu."
Dakteris piebilst, ka cilvēki ir dažādi – vieni piekrīt, citi prasa naudu. Ir gadījumi, kad vakarā tuvinieki saka vienu, no rīta – kaut ko pavisam citu. Ir bijis gadījums, kad tuvinieki prasīja, kad to naudu varēšot dabūt.
Dzīvie donori
Par nieru donoru var kļūt arī dzīves laikā. Parasti tie ir gadījumi, kad nieri ziedo tuvinieki. Šogad veiktas sešas operācijas, kad nieri ziedoja dzīvi donori. Parasti tie ir vecāki, bet ir bijuši gadījumi, kad brālis ziedoja nieri brālim, māsa – brālim, tante – māsas dēlam, bet divas vecāsmammas – mazbērniem.
Cilvēkam dotas divas nieres, it kā viena būtu patiešām rezervē, jo arī ar vienu nieri cilvēks var turpināt līdzšinējo dzīvi. Sieviete var bez sarežģījumiem iznēsāt bērniņu. "Visu šo gadu laikā, mums nekad nav bijušas problēmas ar donoriem, viņi turpina pilnvērtīgu dzīvi. Dzīvie orgānu donori turpmāk saņem bezmaksas medicīnisko aprūpi visu dzīvi. Viņi ir pelnījuši tādu privilēģiju. Ir arī daži gadījumi, kad nieri ziedo draugi," saka J. Bicāns.
Tomēr "pelnītgribētājiem" jāatceras, ka orgānu tirdzniecība ir kriminālsodāma. Arī dakteris J. Bicāns ir redzējis sludinājumus par nieres pārdošanu. Pat vēl vairāk – viņa kabinetā ir ienākuši cilvēki, kas piedāvā pārdot savu nieri.
"Orgānu donoru trūkst visā pasaulē, bet tā ir kriminālatbildība. Par tādu sludinājumu var sodīt. Ja es zināšu, ka donors savu nieri ir pārdevis pacientam, arī pret mani ierosinās krimināllietu. Viņi nedrīkst būt sarunājuši pārdot un pirkt. Pa visiem maniem darba gadiem salīdzinoši maz ir gadījumu, kad tiek pārstādīta dzīva donora niere. Tādu gadījumu ir tik maz, lai varētu domāt, ka notiek maksas darījumi. Otrkārt, nav runa par 10 vai 100 tūkstošiem. Oficiāli slimnīca no valsts saņem par vienu nieru transplantāciju 16 000 eiro. Summā iekļauti visi darbi, kas saistīti ar nieres transplantāciju. Slimnīca samaksu saņem tikai, kad izrakstam pacientu ar pārstādītu nieri. Tas viss ir valsts finansējums. Ja pacients nav 1. grupas invalīds, viņš maksā pacienta iemaksu. Dialīzes slimnieki arī neko nemaksā, jo medicīniskos pakalpojumus saņem par brīvu. Bet, ja pēc nieres pārstādīšanas viss ir kārtībā un niere sāk darboties, pacients sāk maksāt par uzturēšanos slimnīcā, jo viņš vairs nav dialīzes slimnieks," stāsta dakteris.
Donors motociklists – mīts
Līdz ar pirmajiem saules stariem un atkušņiem pavasarī uz Latvijas ceļiem parādās motociklisti. Daži brauc prātīgi, bet par dažiem rodas iespaids, ka viņi pēc garās ziemas izlaiduši izskrieties savu tīršķirnes zirgu. Šādus pārgalvīgus motobraucējus tauta iesaukusi par "donoriem", taču dakteris J. Bicāns smejas un saka, ka tas ir tikai mīts.
"No bojā gājuša motociklista nav ko ņemt... Par visiem gadiem ir bijuši tikai pāris motociklisti. Arī no autoavārijām nav donoru. Avārijas biežāk notiek jauniem cilvēkiem. Un mašīnas arī nav tādas kā agrāk – žiguļi, moskviči, un, ja esi pārsniedzis ātrumu, tad iznākums ir tāds, kā tikko Mangaļsalā. Bet to, ko vēl var aizvest uz slimnīcu, tas visbiežāk izdzīvo. Ceļu satiksmes negadījumu donoru visā pasaulē ir maz," skaidro J. Bicāns.
Parasti donori ir ar traumu vai asinsizplūdumu galvā. Donors var būt tikai tāds, kas slimnīcā saņēmis maksimāli labu ārstēšanu, un dokumentēta nāve ar precīzu laiku. Niere no donora jāizņem dažu minūšu laikā, pēc septiņām minūtēm jau sākas tromboze. Kas gan var noteikt, tieši cikos satiksmes negadījumā uz ceļa notika avārija, tieši cikos cietušais aizgāja bojā.
Taču J. Bicāns stāsta par citiem nelaimes gadījumiem, kad cietušais var kļūt par donoru: "Ir bijuši gadījumi, kad uz slimnīcu ved sašautos, par kuriem ir skaidrs, ka viņi neizdzīvos. Un, ja ir ārsti, kas saprot, ka mirstošais cilvēks var palīdzēt citam, viņi dod ziņu reanimācijai, bet reanimācija mums. Un mēs esam gatavi."
Par donoru var kļūt tikai pēc bioloģiskas nāves vai smadzeņu nāves konstatācijas.
Anonimitāte garantēta
Ja donors un recipients nav tuvākie radi, viņiem jāpaliek anonīmiem. To nosaka likums. Pasaulē ir bijuši gadījumi, kad donora radi atrod recipientu un pieprasa naudu, jo donors dzīvojot ar viņa tuvinieka sirdi vai nieri un turklāt ir turīgs. Bet ir citādi gadījumi, kad pacients lūdz atklāt sava donora vārdu, lai aiznestu ziedus uz kapavietu. Tomēr arī šinī gadījumā donora vārds netiek izpausts.
Šādā gadījumā Transplantācijas nodaļas darbinieki ir atraduši citu risinājumu – būt par starpniekiem. Recipients var uzrakstīt anonīmu pateicības vēstuli sava donora tuviniekiem, kuru nodaļas darbinieki paši nosūta piederīgajiem. "Mēs esam tikai daži cilvēki, kas šeit strādājam, nevaram pieļaut nekādu kļūdu vai neuzmanību," uzsvar J. Bicāns.
Specifiskā ārstēšana, sadraudzība, attieksme
Latvijas transplantācijas centrā veic aptuveni 70 operācijas gadā. Nieru gaidītāji vidēji ir apmēram 40. Valsts noteiktā kvota ir 64 pacienti gadā, tas nozīmē, ka tik nieru transplantāciju gadā apmaksā valsts. Nodaļā ir 15 gultasvietu. Šogad jau veiktas 40 nieru transplantācijas operācijas no mirušiem donoriem un sešas no dzīviem donoriem.
Latvijā pārstāda vēl arī sirdis. Citos gadījumos mūsu iedzīvotājiem jāmeklē palīdzība ārpus valsts. Piemēram, trīs mūsu bērniņiem valsts apmaksā aknu transplantāciju Vācijā, Vīnē latvietei pārstādīja plaušas.
Uz nieru transplantāciju nestāv rindā, nieru transplantāciju gaida. Nekad nevar zināt, kad pienāks konkrēta cilvēka operācijas diena – kad atradīsies piemērota niere. J. Bicāns skaidro: "Pusmūža cilvēkam nieri sagaidīt ir vieglāk. Sešdesmit gadīga cilvēka niere ir pilnībā strādājoša, un tāda paša vecuma cilvēkam to var pārstādīt. Bet divdesmit gadus vecam cilvēkam vai piecpadsmitgadīgam bērnam gan mēs tādu neliktu. Varēt var, bet labāk tā nedarīt. Gaidīšanas laiki ir dažādi – pirmajai asins grupai tas varbūt arī vairāk par gadu, pārējām – dažādi, bieži mazāk. Bet vēl ir daudz dažādu faktoru, kas nosaka, vai niere derēs konkrētam pacientam. Niere jāpārstāda 24 stundu laikā. Četru līdz piecu stundu laikā var noteikt saderību ar mirušo donoru."
Kamēr cilvēks gaida savu jauno nieri, ik pēc trīs mēnešiem kāds no nodaļas darbiniekiem tiekas ar pacientu, jo, kad cilvēks atbrauc uz operāciju, viņš ir ļoti uztraukts, bet, ieraugot jau pazīstamu dakteri vai māsiņu, viņam kļūst vieglāk, uzskata ārsts.
Ilgo darba gadu laikā Latvijas Transplantācijas centram izveidojusies sadarbība ar Igaunijas Transplantācijas centru. "Nesen mums Igaunija atsūtīja nieri. Mēs neko nemaksājam viņiem, bet kādreiz izlīdzēsim. No jaunības gadiem esam kopā strādājuši, un ir izveidojusies tāda sadarbība vai drīzāk sadraudzība. Tie ir apmēram kādi pieci līdz seši gadījumi gadā. Tad arī mēģinām viņiem atdot tikpat. Viņu šoferis brauc līdz Valgai, mūsējais – līdz Valkai," atklāj Latvijas Transplantācijas centra ārsts.
Veiksmes stāsts par dēlu un māti
Latvijas transplantācijas centrā operē arī bērnus. Ir gadījies, ka Transplantācijas centra ārsti dodas operāciju veikt bērnu slimnīcā, jo tur vieglāk sagatavot bērnu operācijai, tur pieraduši pie darba ar bērniem, tur ir visi pareizā izmēra piederumi un aprīkojums – katetri, caurulītes, viss, kas nepieciešams reanimācijai.
Šā gada aprīlī Latvijas Transplantācijas ārsti veica operācijas, par kurām jūtas īpaši lepni un gandarīti. "Kādam puisītim bija izņemtas abas slimās nieres. Donors bija mamma. Mammu operēja šeit, Stradiņu slimnīcā, bet zēnu – bērnu slimnīcā. Kad šeit izņēma mammai nieri, dakteris ar to atbrauca uz bērnu slimnīcu, kur mēs jau bijām sagatavojuši zēnu nieres transplantācijai. Šoreiz tā rīkojāmies, jo bērnu slimnīcā viņi arī labāk prot strādāt ar bērnu. Pēc dažām dienām mēs puisīti atvedām pie sevis, nolikām blakus mammai. Mamma jau cēlās augšā, varēja pati palīdzēt savam dēliņam. Un abi bija kopā un priecīgi. Niere zēnam labi strādā, un abi veseli devās mājās. Mēs priecājamies arī par šo pozitīvo gadījumu," atklāj J. Bicāns.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 2. nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns